Dalies:

Juris Cālītis: Mums ar Dievu ir vienkārši jāsadarbojas

Juris Cālītis: Mums ar Dievu ir vienkārši jāsadarbojas
  • 12. Apr. 2020

Mācītājs Juris Cālītis intervijā Ligitai Kovtunai

Es jūs sazvanīju Latvijas laukos, Zvanniekos, pie Cēsīm. Kā tur izskatās? Kā jūtas un kā uzvedas cilvēki? 

Jā, esmu laukos, šodien, 3. aprīlī, te ir vējains, snieg, un es biju izgājis ārā paskatīt, kas pirmais uzplauks, ̶̶ dārzs vai alkšņi. Tad var zināt, kāda būs vasara. Pie mums, Cēsu apkārtnē, šķiet, cilvēki nav ļoti stresaini, uzvedas mierīgi. Mēs Zvanniekosievērojam valstī noteikto karantīnu, no mājām izbrauc tikai Sandra (Juŗa dzīvesbiedre – L. K.), lai iepirktu produktus. Es pats – tikai pilnīgas nepieciešamības gadījumā. 

Lasītākās ziņas valstī

Cik jūsu šobrīd Zvanniekos ir?

Esam kādi trīsdesmit cilvēki, lieli un ne tik lieli. Taču, tā kā mums ir liela territorija, bērniem ir iespējas kustēties, darboties, turklāt svaigā gaisā. Un mēs, kā citkārt vecāki, izdomājam kādas notikumu „svinības”, lai pacilātu garu. Nu, piemēram, sarīkojām draudzības svētkus. Proti, novērojām, ka divu grupu bērni bija kļuvuši ne visai draudzīgi, mēģināja cits citu apcelt un tādā bērnišķīgā kārtā darīt pāri otram. Pēkšņi šajās dienās viena grupa pret otru sāka izturēties pavisam citādi, skrēja klāt, teica – piedod, piedod! Sandra izdomāja, ka tad nu gan vakarā jāsvin draudzības svētki. 

Vai arī jūs piederat tiem optimistiem, kas uzskata, ka pasaule pēc šīs krizes būs labāka? 

Mana dzīves pieredze liecina, ka cilvēki netop ne labāki, ne sliktāki tāpēc, ka viņus piemeklējusi kāda pasaules krize. Tāpat kā gadījumos, kad viņus skārusi kāda tikai viņu vien skaroša krize... Es nevaru apgalvot, ka cilvēki no tā mācās. Bet es varu apgalvot, ka mūsu rīcību veido „gaŗgabalā” veidoti paradumi, iemaņas, ko mēs palēnām veidojam sevī. Un tās darbojas ne tikai krizes brīdī, arī „nekrizes” brīdī. Krizē tas vienkārši izpaužas saasināti. Cilvēks pēkšņi nekļūs ne labāks, ne dāsnāks, ja viņš ir nonācis grūtībās, ja viņam ir smagi. Biežāk notiek tā, ka drāmatiski notikumi pastiprina to, kas jau ir. Ja esi tendēts uz pesimismu, tad kļūsi vēl pesimistiskāks, ja esi tendēts uz „normālu attieksmi”, tad tā arī pastiprināsies. 

Piemēram, attiecībā uz mūsu šābrīža situāciju, kas daudzkārt novedusi līdz pānikai, ̶ ja vēsu prātu paskatāmies uz elementāru statistiku, kā ik gadu plosās „parastā” gripa, cipari rāda, ka tās gadījumi Latvijā jau nonāvējuši 86 cilvēkus. Saslimušo skaits – 106 tūkstoši. Ar gripu Amerikā ik gadu saslimst 38 miljoni cilvēku, mirušo skaits pārsniedz 100 tūkstošus. Jautājums – vai mēs protam pareizi izvērtēt? Esmu pilnīgi pārliecināts, ka nepieciešami šābrīža distancēšanās un karantīnu noteikumi, bet pānika ir tāpēc, ka mēs neko nezinām par šo jauno vīrusu, tas ir svešs, uznācis negaidīti. Tas, kā to risināja Ķīnā, mūs satrauca, mēs pārņēmām šos trauksmes signālus. Es ļoti iejūtos šai nezināmajā situācijā – galu galā esmu tajā vecuma grupā, kas ir visaugstākā riska pakāpē, ņemot vērā arī manas personiskās veselības problēmas. Bet es tomēr mēģinu saprast, vai mūsu satraukumam nav kādi dziļāki iemesli, kāpēc esam „iekāpuši” tādā pānikas straumē! Manuprāt, to lielā mērā sēj arī sociālie tīkli, kas tagad ir pārņēmuši informātīvo telpu un iedarbojas uz mūsu prātiem, ietekmē mūsu līdzsvaru, stresu un – vēlreiz atkārtoju – veselo saprātu, kas nobloķē mūsu, pieaugušo cilvēku, mēreno redzējumu. Joprojām uzsveru, ka piesardzības pasākumi ir jāievēro. 

Kāda būs, jūsuprāt, tā vērtīgākā mācība, ar kādu iziesim no šīs krizes?

Grūti, ļoti grūti atbildēt uz šo jautājumu... Vienu gan varu pateikt – noteikti sapratīsim, kas mūsu pirkšanas  ̶̶ pārdošanas drudzī ir tas vērtīgākais un vai vispār vajadzīgais. Mēs sāksim vairāk domāt par to, kam tad izdodam naudu. Pakāpjoties mazliet augstāk, ̶ domāju, ka sapratīsim, ko īstenībā nozīmē būt cilvēkam tuvu. Cilvēks nav dzimis un audzis, lai būtu viens, vientulība ir briesmīgākā lieta pasaulē, lielāka par tām postošajām sērgām, kas var cilvēku piemeklēt. Mēs no dzimšanas esam caur un cauri sabiedriskas būtnes! Mēs citkārt pat neapzināmies, cik svarīgi mums ir tie cilvēki, ar kuŗiem mēs rēķināmies, ar kuŗiem kopā strādājam, kas ir mūsu ģimenē un draugu lokā. Šis krizes laiks ir tas, kas liek mums par to domāt. Esmu pārliecināts, ka man arī būs padziļinātāks skats uz tiem cilvēkiem, kam ir liela loma manā dzīvē. Būs, protams, arī gadījumi, kad cilvēki atklās tādus, ko viņi īstenībā nevar ciest..., droši vien arī ģimenēs. Neizslēdzu, ka būs vīri un sievas, kas otram pateiks: es ar tevi vairāk negribu kopā dzīvot! 

Sabiedrībā šobrīd ir populārs viedoklis, ka notiekošais ir Dieva dusmas vai vismaz – Dievs ir licis apstāties un padomāt. Jūsu – mācītāja – komentārs? 

Tā ir fantāzija! Būdams teologs un Bībeles speciālists, tomēr esmu pārliecināts, ka šīs domas par Dieva dusmām nāk no mūsu bērnības stāstiem, ka, piemēram, zibeņi pērkona laikā ir Dieva dusmu bultas. Tas pozitīvais šai stāstā ir tas, ka mēs paši esam saredzējuši, ka Dievam būtu iemesls uz mums dusmoties, nevis kādas Viņa dusmas. Es pat teiktu – tā ir tā terapeitiskā nozīme tam, ka mēs domājam par Dieva dusmām, jo apzināmies, ka būtu tās pelnījuši. No teoloģijas viedokļa, ja Dievs patiesi dusmotos, mēs visi jau sen būtu zem zemes, un ne jau ar vīrusu! Atminos kādu pasaciņu, ko dzirdēju, kad biju gadus, nu, deviņus vecs, proti, kurpnieks, nonācis Debesu priekškambarī, gaida Svēto Pēteri, kas tobrīd aizņemts citos darbos, un, lūkojoties uz leju, redz visādas nelietības, ko cilvēki dara. Sadusmojies viņš sāk mest lejā ķebļus, kas gadījušies telpā pa rokai. Pēteris atgriezies teic, – ko tu dari?! Tā jau tu atbrīvosi Debesis no visām mūsu mēbelēm...

Redziet, Dievs ir rīkojies pilnīgi pretēji, no gluži neiespējamā „materiāla”, no pīšļiem radīdams cilvēku. Jā, tieši no pīšļiem, no zemes, un to ir „iezīmējušas” savā valodā visas pasaules tautas. Un tā radies šis brīnums – Cilvēks, kas var darīt ļoti daudz laba, brīnišķīga un arī neiedomājamu ļaunumu. Dievs darīja visu, lai dziedinātu, audzētu un vairotu labo. Mums ar Dievu ir vienkārši jāsadarbojas. 

Un varenā Daba arī jau devusi savu atbildi – Venēcijas tīrajos kanālos iepeldējušas zivis un gulbji!

Vai nav skaisti?! Man ļoti patīk šis stāsts. Es skatos arī uz kokiem un domāju – tie taču stāv sardzē! Bērzi, egles, priedes manā iztēlē ir tie pacietīgie, mēmie sargi, kas stāv ziemu un vasaru mierīgi savā vietā, šūpoti un plosīti no vēja, vētrām, sērgām, nesatricināmi savā sarga postenī. 

Jūsu vēlējums mūsu lasītājiem šāgada Lieldienās! 

Lieldienu pirmajiem piedzīvotājiem, Jēzum un viņa tuvākajiem, bija jāpiedzīvo tā apziņa, ka kaut kas jauns un liels ir noticis, un te es nedomāju Augšāmcelšanos, kas ir tas galvenais rādītājs, ka Tas ir noticis! Galvenais ir tas, kas notika ar viņiem pašiem, tas, kas pārliecināja, ka Dievs ir PAR viņiem, pārliecinoši, neizsakāmi PAR! Otrais – tā ir dāvana, kas dota no devīgas rokas. Augšāmcelšanās gūst nozīmi tikai tad, ja sajūtam to Dieva garu, kas pārņēma šos pirmos lieciniekus. Tāpēc mans vēlējums – nevis ļaujamies, bet meklējam veidu, kā Dievišķā dvaša mūs no jauna enerģizē, piepilda un dara cilvēkus skaistākus viņu mīlestības un draudzības izteiksmē. 

Autore: Ligita Kovtuna

Publicēts sadarbībā ar laikrakstu "Laiks" 

 

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti