Dalies:

Jūlijas Bergmanis stāsts: deportācijas un bēgšana

Jūlijas Bergmanis stāsts: deportācijas un bēgšana
  • 17. Apr. 2019

Mirklis, kad Jūlija Bergmanis saprata, ka jābēg, pienāca zibenīgi. Viņa pameta savu dzimto pusi tāda, kā stāvēja. Taču saknes šim lēmumam iestiepās vairāku gadu senā pieredzē. Būdama jauna grāmatavede Abrenē, viņa bija lieciniece deportācijām. Redzēja milzumgaros vilcienus, kas aizved latviešus uz Sibīriju, un izjuta milzīgu bezspēcību. Gan vagonos ielodzīto cilvēku bezspēcību pretoties liktenim, gan savu bezspēcību, nekā nespējot viņiem palīdzēt. Kad Jūlijas priekšnojauta liecināja, ka kaut kas līdzīgs varētu atkārtoties vēlreiz, viņa nevilcinājās ne mirkli un bēga. Par to arī ir šis stāsts – kā un kāpēc Jūlija pameta Latviju.

Arī tagad, 103 gadu vecumā, atceroties Abrenē piedzīvoto, Jūlijas kalsnās rokas meklē piedurknē noglabāto mutautiņu. Nekas to nepadarīs nebijušu, viņa saka. Lai gan Jūlijas dzirdi sabojājis karš, viņas ausīs vēl tagad skan izsūtīto cilvēku raudas, saucieni pēc maizes un ūdens. Jūlijas Bergmanis atmiņu stāstā deportācijām veltītas sāpju pilnas lappuses. Lūk, fragments par dienām, kuras Jūlija sauc par traģiskākajām savā un arī Latvijas mūžā.

“1940. gada 14. jūnija rītā kantori pāršalca skumja, drausmīga vēsts. Abrenē ienācis vilciens ar daudziem, daudziem vagoniem, pildītiem ar mūsu latviešu tautu. Izsūtīšanai.Vilciena garums esot no stacijas līdz Latgales ielas pārbrauktuvei, tas ir ļoti, ļoti garš gabals. Neviens vagonus nevarēja saskaitīt, jo tuvumā cilvēkus nelaida. Mūsu uzņēmums “Turība” bija turpat pie dzelzceļa sliedēm. Izejot ārā pagalmā, varēja redzēt, ka priekšpusē stāv tikpat garš vilciens ar tukšiem vagoniem, lai aizsegtu izsūtāmos. Mēs ar otrās nodoaļas Anniņu gājām skatīties, jo pārbrauktuve no mūsu darba vietas nebija tālu. Daži abrenieši atnākuši un atnesuši maizes kukuļus, sniedza tos caur restoto logu. Pienākot tuvāk, dzirdam izmisuma vaimanas, saucienus pēc maizes un ūdens. Redzēju daudzas pazīstamas sejas no sava pagasta, arī tuvāko kaimiņu vārdā Pakalns, ar kuru mani piederīgie vislabāk satika. Brālim kā otrais tēvs. Pakalns man lūdza, lai paeju uz priekšu, vai nav kādā vagonā viņa sieva un meitiņa. Līdz piektajam vagonam tiku, izsaucos, ka te tikai vīrieši. Vagoni bija stingri apsargāti no krievu karavīriem ar šautēnēm un durkļiem galā. Viens krievs pielika durkli man pie vēdera un sacīja- pazūdi jeb paliksi tepat guļot. Ne man nebija no viņa durkļiem bail, kāda vienaldzība bija iestājusies. Pastūmu to nost un teicu: “Vaņka, ej mājās!””

Lasītākās ziņas

Krievu kravīri nespēja viņu nobiedēt, un arī par strādāšanu Jūlija bija aizmirsusi. Prātā tikai viena doma – ko darīt? Kā palīdzēt?

“Saucieni no vagoniem palielinājās. Maizi un ūdeni. Mani paziņas pirmie lūdza palīdzību. Skrēju uz kantori, paņēmu naudas maciņu un tad uz maiznīcu, bet maizi tur vairs neatradu. Vai bija izpirkta, vai apslēpta, dabūju tikai kādus pāris dučus smalkmaizītes, ko mani paziņas pa loga restēm varēja dabūt savā vagonā, protams, neņemot vērā sargu brīdinājumus.

Dzelzceļa malā bija mājiņa ar ūdens pumpi un spaini pie tā. Paķeram, piepumpējam pilnu, un, lai saīsinātu skrējienu apkārt tukšajiem vagoniem, līdām pa apakšu cauri. Kādam bija saite, kur iesiet ūdens spaini un uzvilkt līdz restotajam logam, lai ar krūzīti no spaiņa to pārlietu savos traukos, ja viņiem tādi bija.  Anniņa dabūja otru spaini, tad viena pēc otras pumpējām un nesām pie vagoniem. Gausi pārliešana ar krūzīti gāja, bet otras iespejas nebija. Līdz piektajam vagonam tikām, tad sargiem pacietība bija galā, tas esot pēdējais viņu brīdinājums. Abas ar Anniņu skrējām uz staciju, gribējām redzēt, kas tur notiek. Bija liels pūlis cilvēku sapulcējušies, visi tur stāvēja un raudāja.  Vienā mirklī pie restotā loga parādījās mans pamatskolas skolotājs, izmisis, ar bārdu noaudzis, varēja redzēt, ka ir ilgāku laiku pavadījis vagonā. Skrējām atpakaļ uz pārbrauktuvi vēl redzēt pazīstamos, varbūt viņiem kas sakāms, tad nāca no aizrestotā loga ārā visādas zīmītes, lai paziņo piederīgajiem gan no Rīgas, Gulbenes, Jaungulbenes, daudzām citām vietām, kuras vairs neatminos. Tad ešelons sakustējās un sāka lēnām ripot, stāvējām un skatījāmies, kamēr aizgāja aiz līkuma, bet saucieni palika mūsu ausīs. Maizi un ūdeni, maizi un ūdeni. Ūdeni mēs viņiem kaut cik drusciņ pasniedzām, bet maizes nebija, ko dot. Vēl šodien sadzirdu, nekad tos nespēšu aizmirst.

Pārnākot kantorī man neviens nejautāja, kur es tik ilgi biju. Rūgtuma un žēlabu kamols bija iesēdies man kaklā, žņaudza mani nost, raudāt arī nedrīkstēju. Kantorī valdīja nāves klusums, varēja pat sadzirdēt rakstāmo spalvu švirsktienus pa papīru. Pēc darba abas ar Anniņu gājām uz depo skatīties, kas noticis ar Abrenes vagoniem. Tās vietas bija tukšas, tātad arī tie bija pievienoti garajai vagonu rindai, ko izveda uz Sibīriju. Tā bija latviešu tautai smaga sēru diena.”

Vēlāk turpat darbā Jūlija piedzīvoja arī pirmo uzlidojumu. Paslepus noglabātie radioaparāti atnesa vēsti, ka Latvijā iesoļojuši vācieši. Lielā tempā sarkanarmieši plūda uz austrumiem, tāpat arī visi citi, kas baidījās no vāciešiem. Vilciens pēc vilciena devās austrumu virzienā, atminas Jūlija, un tos bombardēja.

“Visi mūsu kantora darbinieki pa galvu pa kaklu, skrēja. Ja kāds pakrita trepēs, tam visi skrēja pāri uz pirmo stāvu, lai tiktu drošībā (...) Nāca jauns bumbas sprādziens, ar lielu troksni un vēju aizsita durvis ciet, mūs pasvieda koridorī pie pretējās sienas. Es domāju, ka izjutu lielas bailes no čekista, kas lika riteņus nodot, salīdzinot ar šīm bailēm, par iepriekšminētajām varēju tikai pasmieties. Tā šinī pirmajā uzlidojumā, stāvot pie sienas koridorī, jūtot, kā no sienas un griestiem apmetums birst uz galvas, biju tā pārbijusies, ka zaudēju kontroli pār sevi(...) No šī brīzā uzlidojumi manī iedvesa bailes. Ja nāca kāds jauns uzlidojums, ar Ingu atstājām darbu un laidāmies aiz sporta laukuma krūmos. Nezinu, vai tas bija mans instinkts, vai plānas ausis, citi vēl to nedzirdēja, bet man lidmašīnu skaņa rūca jau ausīs. Tā mēs iesākām bēguļot uz krūmiem katru dienu, kamēr vienā dienā galvenais grāmatvedis pateica- man ir jāpazūd pavisam, čeka pierakstīja visus, kas uzlidojuma laikā atstāj darbu. Tā ar Ingu paņēmām visu nepieciešamo priekš uztura un aizgājām ne uz krūmiem, bet uz mežu, pavisam citā virzienā. Tur sastapām daudzus likteņa brāļus, arī “turībniekus”. Netālu mežmalā bija lauku mājas, tur šķūnī pa nakti gulējām, bet pie dienu klīdām pa mežu. Arī bija bailes. Ienākot vāciešiem, varēja mūs uzskatīt par krūmu brāļiem un apšaut kā cāļus.”

Kad cīņas Abrenē bija beigušās, krievi bija padzīti un vācieši ienākuši,  Jūlija atgriezās darbā. Pamazām viss iegāja vecajās sliedēs, līdz pienāca 1943. gads. Uz Abreni sāka ripot atpakaļ sarkanā krusta ešaloni, pilni ar ievainotajiem un apsaldētajiem. Gada otrajā pusē vakaros debess mala sārtojās, blāzmas auga lielākas un kara troksnis tuvojās. Armijas daļas sāka atkāpties. Krievi šad tad uzlidojumos metuši bumbas, bet lielu postu tas neesot nesis. Līdz vienā 1944. gada naktī, pirms Lieldienām, uzlidojumi turpinājās viens pēc otra.

”Cita pēc citas lidmašīnas gāza savu kravu Abrenei virsū, tas bija haoss. Cilvēku līķi kopā ar zirgiem un sagrautām mājām. Tas bija briesmīgi. Mūsu kantorim logi izbiruši. Ar kantori pārcēlāmies uz ārpusi no pilsētas, Asaru māju. Arī tur nekas nebija glābts, jo atradāmies tuvu dzelzceļa sliedēm. Uzlidojumā dabūju ievainojumu no šķembām galvā, rokā un kājā. Jūnijā Abreni atstāju tāda kā stāvu”.

Tālāk Jūlija devās bēgļu gaitās pa visu Latviju, un tolaik viņai nebija ne jausmas, ka viņa patvērumu un drošību meklēs aiz Latvijas robežām. Un ka Latvijā  viņa atgriezīsies tikai pēc 75 gadiem. Un nekad vairs nesatiks savu kuplo ģimeni – no 10 brāļiem un māsām dzīva  būs tikai viena, jaunākā.

Bet bēgļu gaitās Latvijā Jūlija, tolaik vēl neprecēta un uzvārdā Žuka, piedzīvoja daudzus uzlidojumus. Viens no tiem bija tāds, ka Jūlija brīnās, kā todien nezaudēja prātu. Bet dzirdi bombardēšanās viņa zaudēja gan –  tagad viņa tik tikko dzird ar visiem dzirdes aparātiem.  Balvi, Liepna, Smiltene, Rīga, Tukums, Kandava, Talsi. Talsos Jūlija nodzīvoja līdz 1945. gada janvārim, līdz vienā dienā ieradās vīri formās un atņēma pases, un nosūtīja uz staciju, lai dotos uz Ventspili. Jūlija nonāca bēgļu nometnē, kur bija simtiem cilvēku.  Tur arī iepazinās ar Boldānu ģimeni- vecākiem un  divām meitām. Viņi pēc tam kļuva par tuviem biedriem bēgļu nometnēs ārpus Latvijas.

“1945. gada 15. janvārī saņēmām pavēles kāpt uz kuģa. Kuģis bija liels, bēģļu bija tūkstošiem. Kad iestājās tumsa un kuģis taisījās atstāt ostu, iesākās liela sniega vētra. Neskatoties uz to, cilvēki salasījās uz klāja, lai atvadītos no dzimtenes krasta. Nepazīstams vīrietis teica lūgšanu, bet vārdus aiznesa vējš. Tikai kad sāka dziedāt Dievs, svētī Latviju, visi dziedāja ar spēku un asarām acīs. Kuģis piedzīvoja jūrā gan zemūdenes tuvošanos, gan mīnu bumbas, bet rītā laimīgi nokļuvām Gotenhafenā.”

Viņa meklēja patvērumu, bet piedzīvoja elli zemes virsū. Tā dzīvi šajā vietā, ko mūsdienās pazīstam kā Gdiņu Polijā,  atmiņu stāstā raksturo Jūlija Bergmanis. Tur viņus gaidīja smags darbs, bads, aukstums. Tik smagas bombardēšanas, ka nebija vairs saprotams, no kurienes nāk uguns – no gaisa, vai no zemes. Un arī bēgšana tālāk, uz citām valstīm. Bet par dzīvi Gotenhafenā,  to, kā paveicās aizceļot uz Dāniju, cik nospiedošs bija darbs psihoneiroloģiskajā slimnīcā, un kā Jūlija iepazinās ar  nākamo vīru Andri – par to nākamā stāstā.

Foto: Latviesi.com

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti