Dalies:

Jūlija Bergmanis. 3. daļa: bēgļu gaitas Eiropā

Jūlija Bergmanis. 3. daļa: bēgļu gaitas Eiropā
  • 21. Apr. 2019

103 gadus vecā Jūlija Bergmanis nupat atgriezusies Latvijā pēc 75 svešumā pavadītiem gadiem. Svešumā – tā sakām mēs, Latvijas iedzīvotāji, bet viņai pēc ilgiem klejojumiem  par mājām kļuva Amerika un šodien sveša šķiet Latvija. Jūlija, tolaik jauna grāmatvede Abrenē,  no Latvijas aizbēga kara laikā, un jau divās publikācijas esam stāstījuši par apstākļiem, kas spieda meklēt patvērumu citur. Arī tagad sarunā Jūlija teic, ka viņas mājas ir Floridā, tur, kur silti, un kur ir viņas vīra kaps. Bet nu atgriežamies laikā, kad viņa savu Andreju jeb Andri vēl nemaz nebija satikusi. Viņa Venstpilī  kopā ar daudziem citiem bēgļiem iekāpa lielā kuģī, un pasažieru dziedātajai himnai skanot, cerēja, ka aizbēgs no visām šausmām. Bet tā nebija. Līdz dzīves laimīgākajam laikam Floridā vēl bija jāpiedzīvo daudz ciešanu.

Aizbraukšano no Latvijas savā atmiņu stāstā Jūlija aprakstījusi emocionāli. Un tolaik nemaz neapjauta, ka aizbrauc faktiski uz visu dzīvi.

Lasītākās ziņas

“1945. gada 15. janvāri saņēmām pavēles kāpt uz kuģa. Kuģis bija liels un bēģļu bija tūkstošiem. Kad iestājās tumsa un kuģis taisījās atstāt ostu, iesākās liela sniega vētra . Neskatoties uz to, cilvēki salasījās uz klāja, lai atvadītos no dzimtenes krasta. Nepazīstams vīrietis teica lūgšanu, bet vārdus aiznesa vējš. Tikai kad sāka dziedāt Dievs, svētī Latviju, visi dziedāja ar spēku un asarām acīs. Kuģis piedzīvoja jūrā gan zemūdenes tuvošanos, gan mīnu bumbas, bet rītā laimīgi nokļuvām Gotenhafenā.”

Gotenhafena –  elle zemes virsū

Elle zemes virsū – tā dzīvi  Gotenhafenā jeb tagadējā Polijas pilsētā Gdiņā atmiņās raksturo Jūlija. Tur viņu sagaidīja smags darbs, bads, aukstums. Jūlija tika izmitināta barakās, kopā ar Ventspilī sastapto Boldānu ģimeni. Naktī gulēja vienā gultā ar Boldānu meitu Virginiju, cieši saspiedušās, bet arī tas nespēja sasildīt. Jūlijai nebija nekā, tikai tas, kas mugurā–  plāns vasaras mētelis, īsās zeķes un cauras kurpes. “Es lūdzu Dievu, kaut varētu visnetīrāko darbu darīt, tikai ja dabūtu paēst un siltumu,” atceras Jūlija, kuri nācās darīt visdažādākos darbus – tīrīt sniegu no ceļiem, arī rakt tranšejas, līdz piepildījās viens no kvēlākajiem sapņiem –  iespēja strādāt siltumā. Viņa strādāja slimnīcā. Un cerēja nokļūt Vācijā.  Bet pirmo un arī vienīgo izdevību palaida garām, jo klausīja iekšējai balsij. Uzzinājusi, ka aties pēdējais kuģis uz Vāciju, ar kāda latviešu virsnieka palīdzību Jūlija dabūja izceļošanas dokumentus. Tomēr Jūlijai beigu beigās bija žēl pamest Boldānu ģimeni, un viņa nolēma vēl nedaudz palikt. Nākamajā dienā uzzināja, ka kuģis nogremdēts. Tajā bija daudz latviešu. “Laikam liktenis vadīja,” stāstot par neparasto sajūtu, kuras dēļ kuģī neiekāpa, šodien spriež Jūlija. Tikmēr Latvijas radiem tas bija pēdējais punkts, līdz kuram izdevās izsekot Jūlijas gaitas. Viņi pieņēma, ka arī Jūlija bija uz šā kuģa un mira kopā ar citiem pasažieriem.

Tā viņa palika Gotenhafenā un slimnīcā kopa ievainotos. Ar katru dienu fornte nāca arvien tuvāk un ikdiena hospitālī kļuva baisāka. Sprādzieni, mirušu karavīru rindas, kurus neviens vairs nespēj apglabāt. “Kad pietuvojās frontes pēdējā līnija, ievainotos vairs nebija iespējams ne savākt, ne apkopt.Tie bija dzīvi cilvēki, bez rokām un kājām. Šausmas visu to redzēt. Asinis plūda no otrā stāva trepēm uz leju. Vai mums bija bail no mirušajiem vai asinīm? Ne, mēs no kara trokšņa bijām paralizētas, gājām kā roboti...Viss bija vienaldzīgs, mēs nedzirdējām tās lielās vaimanas, palīgā saucienus no katra stūra, katras vietas. Mūsu jūtas bija mirušas, tikai miesa raustījās no katra bumbas sprādziena.” Paniskas bailes atjaunojās, kad slimnīcas darbinieces uzzināja, ka ir aplenkumā. “Vācieši mūs apmācīja, iedeva katram pa grāntai, ja negribam dzīvi padoties krieviem,” raksta Jūlija.

Slimnīcu personās pameta, vienkārši braucot cauri uguns šaltīm. Jūliju kopā ar citiem darbiniekeim uzsēdināja uz smagās mašīnas kravas, pārvilka ar brezentu un veda cauri ugunīm. “Likās, katra lode trāpa. Iebraucām ostas malā, tur tas pats haoss, tūkstošiem cilvēku, bez mazākās aizsardzības un iespējas paslēpties. Lidmašīnas, bumbas un ložmetēji laida pār mums kārtas. Tā bija īsta elle zemes virsū.”

Ap 100 cilvēku pārcēla uz Hellas salu. Tas bija 20-30 minūšu brauciens. Bet tā arī netika krastā, jo tur dārdēja krievu uzlidojums. Bumbas bira kā krusa. “Es no visas sirds lūdzu Dievu, lai ātrāk nogrimstam, nespēju to izturēt. Kad sasniedzām Hellas krastu, ieraudzīja milzu postažu. Beigti cilvēki, zirgi, viss sagrauts, kūp deg un smird.“ Jūlija atminas, ka apmetās kādā noliktavā ar cauru jumtu un dzīvoja tur līdz mirklim, kad slimnīcas personālu, bēgļus un slimos uzņēma atklātā jūrā noenkurojies kuģis. Kopā ap 4 000 cilvēku. Visi ceļi uz Vāciju bija nogriezti un vienīgais brīvais ceļš uz Dāniju. Šo valsti kuģis sasniedza 1945. gada aprīlī, un pasažierus apņēma neparasts klusums –  Dāniju neviens nebombardēja.

Mierīgā, bet neizturamā dzīve Dānijā  

“Stāvot uz kuģa, bija laiks apdomāt visu, kas palika aiz muguras. Aukstumu, badu, asinis, ugunis, tās visas ciešanas un pārdzīvojumi.”

Sākumā Jūlija Dānijā strādāja mazā klīnikā pie vāciešiem un tieši tur viņu sasniedza ziņa, ka karš ir beidzies.  “1945. gada 8. maijā pa radio dzirdēju, ka Vācija kapitulējusi, tā bija mana drūmākā diena. Vācieši no prieka meta kurpes gaisā, es lēju gaužas sasaras, lamāju vāciešus kā suņus, jo nebija no kā vairs baidīties. Apzinājos, ko nozīmē kapitulācija. Mana dzimtene ir atdota krieviem, mūsu ceļš uz to ir slēgts.”

Vēlāk Jūliju kopā ar vēl 20 bēglēm norīkoja strādāt citā slimnīcā, kopt garīgi nelīdzsvarotus cilvēkus. Tieši darbs “trako mājā”, kā saka Jūlija, bija pats smagākais posms viņas dzīvē, un tāpēc viņas 2003. gadā rakstītajā atmiņu stāstā, kas nodots arī Okupācijas muzejam, tas aprakstīts daudzās lappusēs. Vissmagāk bijis pārciest pacientu agresiju.  Arī tagad, 103 gadu vecumā, viņas atmiņās tās ir mokas.

“Pirmo Ziemassvētku rīts, sniegs piesnidzis kalniem, man sākās darbs vienu stundu agrāk kā parasti. Sniegs no rīta nav notīrīts, es bridu, bridu un bridu pa dziļo sniegu, lai tiktu savā nodaļā. Pēkšņi sagriezās dūša un arī prāts, sažņaudzās sirds, iedomājoties dzimteni, palikušos, zaudētos draugus un piederīgos. Šeit es viena pati, visu pazaudējusi, te man jābrien dāņu trakos kopt. Vārdu sakot, pilnīgi salūzu, kritu histērijā, ļāvu raudām vaļu, raudāju tik skaļā balsī, ka lai dzird visa pasaule, bet neviens to nedzirdēja, izņemot zilās rīta debesis un dziļo sniegu. Gaidīju, ka nāktu kāda mašīna, biju ar mietu mesties tai apakšā. Tāds dzīves apnikums, man nebija nekā, ko nožēlot. Ienākot nodaļā, atradu telpas siltas, prāts nomierinājās, nāca atmiņā Gotenhāfena, kā biju lūgusi Dievu visnetīrāko darbu strādāt, lai tikai būtu siltumā un paēst. Te nu bija viss- siltums, esmu paēdusi, arī netīrais darbs. Tā es samierinājos un strādāju tālāk.”

Lai arī darbs bija smags, toties ikdienā vairs nenācās cīnīties par izdzīvošanu, un ar laiku prāts sāka nesties uz izklaidēm. Meitenes gāja uz ballītēm, daža sapazinās un apprecējās ar dāņiem. Un arī Jūlija ar draudzenēm saprata, ka laiks mēģināt atrast veidu, ka tikt prom no darba psihiatriskajā klīnikā, jo meklēt citu darbu nebija ļauts.

“Dzirdējām, ka Zviedrijā ir daudz vieninieki vīrieši, varbūt kādi ir ar mieru mums izpalīdzēt. Sameklējām divus brāļus, kuri ir vecpuiši, priekš māsām, un es priekš sevis vidēja vecuma. Tā sākās sarakstīšanās un es gāju ar visām dzimšanas zīmēm pie mācītāja nometnē, izklāstīju savus nodomus, jo citas iespējams mums nav, kā tikt projām no trako mājas. Mācītājs apšaubīja māsu un zviedrijas brāļu saderināšanos gadu starpības dēļ. Bet noteica – nekā zaudēt nevar, varbūt zviedri ticēs. Uzrakstīja mums apliecības, ka esam saderinājušās Latvijā un zviedri ticēja ar.” Drīz Jūlijai pienāca vīza, māsām gan tās kaut kur kavējās. Bet kad pienāca, viņas pārdomāja un devās uz Kanādu.  Jūlija raksta – lai cik grūta dzīve un darbs bija Dānijā, no likteņa biedrenēm šķirties bija smagi– vakaros gaiteņos visas bēdas kopā izdziedātas un sarasts tik ļoti!

Atmiņu stāstā Jūlija raksta, ka Dānijā bijis kāds precinieks – latviešu puisis, kurš gribēja dibināt ģimeni, bērnus. Bet Jūlija vēl skuma pēc sava pirmā drauga, kurš vācu uzlidojumā Vācijā gāja bojā.

Kad Jūlija 1948. gada 27. aprīlī aizbrauca uz Zviedriju, puisis palika Dānijā, Kopenhāgenas bēgļu nometnē. Jūlija godīgi atzīst –  par ģimeni šādos aptākļos nespēja domāt. “Es izmocījusies, izcietusi un tik daudz pārdzīvojusi, nostrādājusies slimnīcā, vēl lai ar bērniem apkrautos? Es nebiju spējīga. Tādos apstākļos kā nometnē – ar segu aizklāts stūrītis, kur burzījās precēti pāri ar bērniņiem. Nē un vēlreiz nē. ”

Zviedrija –  jauna ceļa sākums

Un tā Zviedrijā, Lundā viņu sagaidīja Andrejs. Bijušais Latvijas armijas cilvēks, kara laikā policists, nostrādājis līdz 1945. gada 8. maijam. Iepriekš viņi sarakstījās, bija bija apmainījušies arī ar forogrāfijām, bet ne tām svaigākajām, tāpēc norunāja atpazīšanas zīmes. Andrejs pārvedā Jūliju uz savu dzīvoklīti Lundā –  tīru, kārtīgu, cēla galdā brangas vakariņas. Jūlija beidzot tika pie īsta latviešu ēdiena.

Caur Andreja draugiem arī Jūlija dabūja darbu. Papīrfabrikā. Uzreiz nolēma meklēt citu dzīvokli. Jūlija uz Zviedriju nebrauca vīru meklēt, viņa gribēja labāku dzīvi.  Un tā kā abas māsas, ar kurām strādāja kopā Dānijā, neatbrauca, Jūlija dabūja viņām paredzēto istabu. Tā bija bēdīgā stāvoklī, gluži kā cietuma kamera, tikai bez restēm.  Bet ilgāk Jūlija Andreja viesmīlību negribēja izmantot  un pārcēlās. Sākumā darbā gāja smagi, līdz pierada. Alga bija laba, pat varēja nedaudz iekrāt. Drīz Andrejs par Jūliju apžēlojās, ielaida atkal savā dzīvoklī, pats aizgāja dzīvot kādā zviedru ģimenē. “Pirmo reizi dzīvē man būs pašai savs dzīvoklītis, pirmo reizi dzīvē nostājos uz savām kājām, un pirmā alga man ir rokā, bet pirmo reizi dzīvē esmu viena pati. Man radās panika un bailes, bailes no vientulības, nekad neesmu dzīvojusi viena.” Jūlija pat skuma pēc Dānijas, no kuras tik ļoti vēlējās tikt prom, pēc meitenēm, ar kurām varēja vakaros izdziedāties, izsmieties, un atkal iegrimt smagajā un iztukšojošajā darbā. Šiet bija tikai četras sienas.

Aptuveni pēc trīs mēnešiem Jūliju izsauca policija un vaicāja, kāpēc vēl nav precējusies ar savu saderināto. Līdzi atnākusī draudzene paskaidroja darbiniekiem, ka viņi viens otram vairs nepatīkot, un Andrim ir cita meitene. Tad Jūlijai esot jāmeklē cits precinieks, tur atbildēja. Ja nē –  sūtīšot atpakaļ.  Pēc laika izsauca uz iecirkni otro reizi. Bet draudzene vaicājusi izmeklētājam, vai viņš varētu apprecēt kuru katru, un tā saruna beidzās. Trešajā reizē bija jau bargāks policists, bet Jūlija lūdza draudzenei paskaidrot, ka viņai ir dzīvoklis un darbs, ka palīdzību viņa neprasa, nevienu netraucē un galu galā – vai tā ir viņu vaina, ka viņām atņemta zeme, neviens viņas negrib un nav vietas uz zemes virsas, kur palikt? Pēc sarunas draudzene teikusi Jūlijai – neviens nekad viņai tik dziļi acīs nav ieskatījies, kā šis policists. Pēc nedēļas Jūlija saņēma pagaidu pasi un bija brīva.

Jūlija Lundā bieži tikās at citiem latviešiem, sāka mācīties zviedru valodu. Andris pa laikam uzradās, apvaicājās, vai viss labi, šad tad abi kopā gāja izklaidēties, bet tas arī viss. Draudzene Zelma Jūliju gribēja izprecināt savam brālim, tas gan Andrim uzjaundījis greizsirdību. “Par mani viņš (Andris) nelikās ne zinis, bet, kad kāds mani ievēro, tam viņš aizlika kāju priekšā. Tā arī bija ar Zelmas brāļa vakariņām, kas bija domātas priekš manis. Andris aizveda mani uz labāku vietu, kur bija vakariņas un dejošana, ” atminas Jūlija.

Kad bija jau iestrādājusies un nedaudz iekrājusi, Jūlija nolēdz atlīdzināt Andrim par pūlēm un uzdāvināja dārgu pulksteni. Viņa jutās brīva, nostājusies uz savām kājām, ne vairs kā parādniece. Kontaktu ar Andri viņa uzturēja, bet ne pārāk ciešu. Vēlāk vēl reizi ieūdza viesībās, tad kādu reizi ienāca ciemos. “Tā pamazām attiecības sāka attīstīties, katrs gājām savu ceļu, bet galapunkts tomēr bija vienam pie otra. “

Lundā Jūlija pavadīja gandrīz divus gadus, līdz nolēma pārcelties uz Gēteborgu pie draudzenes Austras. “Mans atmiņu pūrs par Zviedriju ir pilns, vairāk ar tumšiem kā gaišiem plankumiem,” raksta Jūlija. Tobrīd viņa kala plānus par jaunau dzīvi Gēteborgā, un pat nenojauta, ka turpat priekšā pavērsiens, kas mainīs viņas dzīvi uz visiem laikiem un aizvedīs vēl tālāk prom no dzimtenes.

“Andris saticis Sašu un stāsta, ka latvieši pārbūvē laivu, ar ko braukt pāri uz Ameriku, lai braucot līdzi. Andris savukārt stāsta man. Esmu ar mieru, tikai jāzina, kā laiva izskatās,” tā sākās pārdrošais, 25 dienas ilgais ceļš no Zviedrijas uz Ameriku. Nelielā, pārbūvētā zvejas laivā, kas brīnumainā kārtā izturēja vētras, un visus 108 cilvēkus, kas bija uz klāja, Bostonā nogādāja sveikus un veselus. Par šo ceļojumu un dzīvi ASV– nākamajā stāstā.

Iepriekšējie "Latviesi.com" raksti par Jūlijas Bergmanis dzīvi:

Jūlija Bergmanis 103 gadu vecumā no ASV atgriežas Latvijā

Jūlijas Bergmanis stāsts. 2. daļa: deportācijas un bēgšana

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti