Dalies:

Jūlija Bergmanis 103 gadu vecumā no ASV atgriežas Latvijā

Jūlija Bergmanis 103 gadu vecumā no ASV atgriežas Latvijā
Latviesi.com
  • 15. Apr. 2019

Jūlijai Bergamanis ir 103 gadi un pirms pāris nedēļām viņa no Amerikas atgriezās dzimtenē. Ar lidmašīnu. Bet uz Ameriku, kas pēc pārdzīvotajām kara šausmām bija miera osta daudzus gadu desmitus,  viņa devās laivā. Tas bija  1950. gadā, un, kā liecina, rūpīgi saglabātais izgriezums no kādas Bostonas avīzes, pārbūvētā zvejas laiva ceļā no Zviedrijas un Bostonu bija 25 dienas.

Bīstamajā braucienā piedzīvotās bailes ir tikai viens no dzīves posmiem, par kuriem Jūlija Bergmanis saka –   neticēju, ka izdzīvošu. Vēl tagad viņas ausīs skan saucieni pēc maizes un ūdens no vagoniem, kas lēni  izripo no Abrenes stacijas, lai dotos uz Sibīriju. Tāpat viņa nespēj aizmirst bombardēšanas šausmas, ievainoto straumes slimnīcā, smago darbu, badu, aukstumu, un, protams, milzīgos viļņus, kas atkal un atkal svieda augšā un lejā laivu ar 108 cilvēkiem, kuri tik izmisīgi vēlējās nokļūt drošībā.

To visu Jūlija Bergmanis uzticējusi mums – sarunā un arī pierakstos. Tolaik, četrdesmitajos gados,  viņa vēl bija Jūlija Žuka, grāmatvede Abrenē. Jauna sieviete, dzimusi Latgalē, 10 bērnu ģimenē. Ļoti mīlēja teātri un operu. Kopš viņa pameta Latviju, ir pagājuši 75 gadi. Jūlija Bergmanis jeb Lija, kā viņu dēvē radinieki, atzīst-  pēc tik ilga laika Latvija viņai pavisam sveša. Pietrūkst Floridas siltuma, nedaudzo draugu, kas vēl dzīvi. Toties šeit ir rupjmaize un siļķe. Un pats galvenais – dzimtas turpinājums. Jūlijai pašai bērnu nav. Un arī no savas kuplās ģimenes kopš bēgšanas 1944. gadā  izdevies satikt tikai vienu jaunāko māsu. Tas bija 2002. gadā, kad Jūlija Latviju apciemoja pirmoreiz. Veids, kā izdevās atjaunot saikni ar ģimeni, arī bija neparasts. Lielu lomu nospēlēja Amerikas latviešu laikraksts. Kad Latvija jau bija neatkarīga, viņus atkal saveda kopā viena publikācija. Ja tās nebūtu, iespējams, dzimta vēl tagad domātu, ka viņa gājusi bojā bombardēšanā.

Lasītākās ziņas

Jūlija ļoti slikti dzird, tāpēc saruna ir lēna. Labu dzirdi viņai atņēmis nevis vecums, bet karš. Sarunā brīžiem jūk laiki, valstis un bēgļu nometnes, kurās Jūlija bijusi, bet savu dzīvesstāstu viņa 2003. gadā ir pierakstījusi un arī nodevusi Okupācijas muzejam. Tās ir 69 lappuses mašīnrakstā, kas spilgti atklāj kara postu, izmisumu, skarbo bēgļa dzīvi un riska pilno bēgšanu no kara.

“1944. gadā, kad karš bija tik pat kā uz beigām, es atstāju Latviju. Strādāju par grāmatvedi Abrenē, pašā pēdējā pilsētiņā Latvijā pirms Krievijas robežas. Iemesls aizbraukt bija 1940. gadā pieredzētās  deportācijas. Vagons pēc vagona nāca pa sliedēm. Mēs redzējām, kā vagoni pildās ar latviešiem. Garš, garš vilciens, un tad to aizvelk projām. Tad nāk atkal jauni vagoni. To nevar izstāstīt un izturēt... (raud) Bet mēs to pārcietām un palikām Abrenē. Pagāja vairāki gadi. Atkal nāca ešaloni ar ievainotajiem, sākās uzlidojumi, nobijos, ka atkal būs izvešana, un laidos prom,” stāsta Jūlija.

Sākumā viņa devās bēgļu gaitās krustu šķērsu pa Latviju, līdz bēgļus sasēdināja kuģī un aizveda uz Gotenhāfenu (Polijas pilsēta Gdiņu, kas no 1939. līdz 1945. gadam bija Vācijas sastāvā). Vācijā iekļūt vairs neizdevās, tāpēc devās uz Dāniju. Tad no Dānijas uz Zviedriju. Bet no Zviedrijas –  jau kopā ar topošo vīru – uz Ameriku.

Apskatot izgriezumu no senās Bostonas avīzes, Jūlija gluži vai nespēj noticēt, ka tiešām to izdarīja, un atzīst –  otrreiz noteikti neuzņemtos.

“Četri latvieši nopirka zvejnieka laivu un piemēroja to jūras ceļojumiem. Mums, pārējiem pasažieriem,katram vajadzēja maksāt 1000 kronas. Smagi strādāju fabrikā un krāju. Kad kuģis bija gatavs, devāmies uz Bostonu. 25 dienas. Bija klusuma brīži, kad braucām kā pa spoguli, bija vētras, kuras mēs pārcietām. Tas ir brīnums. Brīžiem viļņi bija četru stāvu mājas ausgtumā, laiva gāja augšā, tad krita lejā, un likās, ka tās ir beigas. Bet nebija. Mēs laivā bijām 108 cilvēki. Vecie jūrnieki brīdināja, ka esam izvēlējušies sliktāko laiku šādam ceļojumam, kad ir daudz vētru,” stāsta Jūlija.

“Šeit mēs iebraucām Bostonā. Pie lielā kuģa. Visi brīnījās, ka mēs ar tādu tupelīti laižamies jūrā,” avīžrakstu cilā sirmā kundze.  “Netālu no Bostonas mūsu koka kuģīti ieskrēja dzelzs zvejas laiva. Iebrauca mums sānos, aizlaidās prom, bet tad tomēr atgriezās un piedāvāja palīdzību. Izsauca krasta apsardzi, gribēja uzņemt uz lielā kuģa. Bet mēs gribējām ieiet Bostonā saviem spēkiem. To arī izdarījām. Tur mūs sagaidīja prese. Un tālāk mūs aizveda uz Elijas salu, tur mēs pavadījām pus gadu, kamēr valdība izšķīrās, ko ar mums darīt. Cilvēks, kas kārtoja mūsu emigrāciju, teica –  tā ir mūsu laime, ka uztriecās zvejas kuģis, citādi mūs Amerikā neielastu, būtu jāiet atpakaļ, no kurienes nākuši.”

Laime nelaimē, par šo atgadījumu saka Jūlija, un tā noteikti var teikt arī par daudzām citām viņas dzīves epizodēm. Par tām rakstīsim turpmākajās publikācijas. Šī ir tikai iepazīšanās ar Jūliju Bergmanis. Turpmākajos rakstos par to, kā un kāpēc Jūlija nolēma bēgt, ko pārcieta bēgļu nometnēs, par lielo un bīstamo ceļojumu uz Ameriku, viņas Andri, latviešiem Amerikā un arī atgriešanos Latvijā.

Foto: Latviesi.com

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti