Dalies:

Jāmācās dzīvot brīvībā. Saruna ar «Dvēseļu puteņa» režisoru Dzintaru Dreibergu

Jāmācās dzīvot brīvībā. Saruna ar «Dvēseļu puteņa» režisoru Dzintaru Dreibergu
Publicitātes foto
  • 08. Nov. 2019

Latvijas simtgades svinības ir likušas no jauna uzplaukt Latvijas kino, izveidoto kino darbu kvantitātei roku rokā ejot ar kvalitāti. Vēsturiskā kara drāma “Dvēseļu putenis” pavisam noteikti ir viens no gaidītākajiem Latvijas kino notikumiem pēdējo gadu laikā, un piektdien, 8. novembrī, 100 gadus pēc Latvijas brīvības cīņām, ievadot novembra svētku un neatkarības nedēļu, tā piedzīvo pirmizrādi. Gluži kā Aleksandra Grīna grāmatā, arī kino veidošanas procesā cīņas ir notikušas visu laiku. Filmas režisora Dzintara Dreiberga vēlme – pēc “Dvēseļu putenī” pavadītiem pieciem gadiem – ir likt skatītājam saprast, ka mēs neesam radušies tukšā vietā un Latvija ir ļoti dārgs mantojums, kas ir atstāts katram no mums.

Laura Jēkabsone: Kas ir pamatā veiksmīgai kara filmai?

Dzintars Dreibergs: Ir ļoti viegli izveidot stereotipisku kara filmu, sevišķi, ja filmas veidotāji ir bijuši slinki un nav veikuši pietiekošu izpēti, kas ir svarīgi, jo gandrīz neviens no mums karu nav pieredzējis. Līdz ar to man bija ļoti svarīgi veikt lielu izpēti, lai es varētu izmantot ne tikai to, kas ir “Dvēseļu puteņa” grāmatā, bet arī dažādās atmiņās, fotogrāfijās, un patiesi spētu saprast, kā tas bija. Lielu iespaidu deva arī 20. gadsimta 20. gadu filmu skatīšanās par karu, kurās nebija iespējams ietvert, piemēram, noteiktas Otrā pasaules kara stratēģijas, jo tas vēl nebija piedzīvots. Jāsaka, ka man pašam ļoti nepatīk kara filmas, sevišķi tās, kurās karš tiek glorificēts – visapkārt skaisti sprādzieni, skaisti lido lidmašīnas. Tas viss rada maldinošu iespaidu par to, kas ir karš. Lasot tās pašas atmiņas, tiek saprasts, ka karš ir šausmīga nāves ieleja, kurā nav nekā varonīga. Ja ņem vērā šo izpēti un saprot iespējamos riskus, ir iespēja izveidot kaut ko godīgu.

Lasītākās ziņas

Zināms, ka finansējums, kas veltīts Latvijas kino, parasti rada noteiktus ierobežojumus. Kā tas ietekmē kino radošo procesu?

Ļoti tieši. Tad, kad satikām mūsu komponisti Lolitu Ritmani, viņa interesējās, kāds būs filmas budžets, atbildēju, ka būs savākti 2 miljoni. Viņa teica, ka tas ir ļoti labi, šī kaujas epizode sanāks, un vaicāja par kopējo summu. Skaidrs, ka kara filmas izveides izmaksas ir milzīgas. Tā teikt, bija jāapsēžas ar filmas operatoru Valdi Celmiņu un jādomā, kā mēs to Latvijas apstākļos varētu darīt citādāk. Tas, protams, liek domāt radoši. Mums bija ļoti paveicies ar to, ka Aleksandrs Grīns karu ir aprakstījis ļoti personīgi – grāmatā nebija nekā par ģenerāļu apspriešanos pie šaha galdiņa, bet par to, ko jūt pats strēlnieks.

Līdz ar to tas kļuva par mūsu vizuālo valodu – visu laiku esam blakus galvenajam varonim, ja kaut kas notiek aiz stūra, mēs to dzirdam, bet neredzam, kas pamatoti ļāva sašaurināt skatupunktu.

Vēl filmas izveidē piedalījās vairāk nekā 2000 brīvprātīgo, protams, lielu atsvaru dod arī sponsori, kas ir gatavi palīdzēt ar katru nieku. Arī radošās komandas pārstāvjiem ir jāgrib to paveikt, jo viņiem tas ir svarīgi, zinot, ka nedara to, lai nopelnītu naudu.

Vai režisora darbs Latvijā tāpēc varētu būt izteikti dvēselisks?

Jā, protams. Tā brutāli runājot, esmu saņēmis nepilnus 100 eiro mēnesī. Mērķim pieķerties pie šāda projekta nav nekāda finansiāla pamatojuma, un tas nekādā veidā nav salīdzināms ar ārzemēm. Tie cilvēki, kuri veido filmas Latvijā, dara to ticības un mīlestības dēļ. “Dvēseļu puteņa” tapšanā palīdzēja neskaitāmi daudz impulsu no malas, kuri ik brīdi atgādināja, cik tas ir svarīgi.

Kā uz simtgadi saražoto filmu kvalitāte mijiedarbojas ar kvantitāti?

Simtgades vislielākais ieguvums bija tas, ka vairāk tika domāts par skatītājiem. Vairāk tika meklētas tēmas, kā arī daudz vairāk tika piesaistīti dažādi mārketinga līdzekļi, lai skatītāju uzzinātu par šīm filmām. Ir skaisti, ka pierādījās – tikko kā par skatītāju tiek domāts un viņam tiek ražots, skatītāju Latvijā ir ļoti daudz. To var redzēt arī pēc 2018. gada reitingiem, jo no piecām skatītākajām filmām kinoteātros trīs bija latviešu ražojums.

Neskaitot Aleksandra Grīna romānu “Dvēseļu putenis”, kā guvāt papildu iedvesmu un zināšanas, strādājot pie šī kino darba veidošanas?

Izpētes procesā ļoti svarīgas bija sarunas ar vēsturniekiem, fotogrāfiju aplūkošana. Ļoti nozīmīgas ir personīgās atmiņas, piemēram, vēstules uz mājām, jo tajās atklājas tas, ko strēlnieks konkrētajā brīdī ir domājis. Man diezgan liels atklājums bija uzzināt par neziņu, kādā viņi bija. Viens no stāstiem, kas man ļoti iespiedies atmiņā, bija par Ziemassvētku kaujām. Cilvēks ir pārguris, cīnās un apšaudes laikā aizmieg no pārguruma. Tajā brīdī, kad viņš pamostas, viņam nav ne jausmas, kas ir noticis – vai mēs esam aizdzīti atpakaļ, vai esam kaut ko ieņēmuši. Tā viņš staigā pa mežu un satiek tādus pašus, nu viņi visi kopā domā, ko darīt, jo neziņa ir milzīga. Tādas lietas, protams, vēstures grāmatās bieži neraksta. Diemžēl vairs nav neviena dzīva strēlnieka, ar ko parunāt, bet, par laimi, ir tādi, kas ir viņus satikuši. Arī arheologu pieredze daudz palīdzēja, piemēram, stāsti par to, kā kādam strēlniekam šinelī ir bijusi iešūta meitenes fotogrāfija stikliņā, citam ap kaklu ķēdītē bijis meitenes gredzens – uzreiz rodas dzīvas sajūtas par to, kādi šie cilvēki ir bijuši.

Pastāstiet par cīņām, kurās nācās piedalīties, veidojot šo kino darbu. No kā jums visvairāk bija bail?

Kino veidošanas procesā cīņas notiek visu laiku – lielā medus podā itin viegli var iemaisīt tējkaroti "zeļonkas" un visu sabojāt. Ir jābūt ļoti uzmanīgam, un par katru lietu ir jācīnās līdz galam. Nevar kaut ko atstāt pusratā un domāt, ka gan jau viss būs labi. Protams, nekad nebūsi labs visiem, taču pašam būtu jāapzinās, ka esmu cīnījies par katru vietu un esmu izdarījis labāko, ko varēju.

Ir milzīga atbildības sajūta pret tiem puikām, kas guļ Brāļu kapos. Ja varu aiziet uz turieni un viņu klātbūtnē justies labi, tad man nav jābaidās.

Ja savu darbu nebūtu izdarījis labi… mums bija pārāk daudz ezotērisku lietu filmēšanas laikā, visu laiku bija perfekti laikapstākļi. Bija joki par to, ka strēlnieki tur augšā sēž pie lielā meteorologa un saka: “Nu, tagad ieslēdz šo!”. Bija dienas, kad vajadzēja lielu vēju, vētru, ko mākslīgi izveidot nevar, bet vakarā vajag romantisku epizodi, un mums patiešām tā bija – vētra, pēc neilga laika skaists saulriets, arī tā skaistā ziema, kas bija pirms diviem gadiem… tās tik bija sakritības.

Filma “Dvēseļu putenis” ir kara drāma. Neskatoties uz žanra nopietnību, vai humoristiski brīži iekšpus filmēšanas laukuma tika piedzīvoti bieži?

Gadījās, lai arī tajā trakumā, kurā nemitīgi skrēju, biju pēdējais, kurš par kaut ko paspēja sasmieties. Daudzi joki radās tieši skarbākajos filmēšanas brīžos, tāpēc melnā humora mums netrūka. Vienu aktieri, kas filmā iet bojā, aizmirsām kapā, un pēc kāda brīža no kapa sadzirdējām neapmierinātu jautājumu: “Vai es jau drīkstu nākt ārā?”, kas bija ļoti jocīgi, un es vienkārši biju aizrunājies ar operatoru. Cits aktieris savukārt pēc gulēšanas zārkā teica, ka viņam esot bijis ļoti labi un ērti.

Cik lielā mērā šis kino darbs būs līdzīgs Aleksandra Grīna grāmatai? 

Viens no vislielākajiem izaicinājumiem ir veidot filmu, ja tā ir veidota pēc kāda literārā darba motīviem, sevišķi labi zināma literārā darba motīviem. Kad lasītājs lasa grāmatu, prātā uzreiz rodas noteikti tēli, bet, skatoties filmu, ir jāpieņem, ja režisors ir izlēmis citādāk. Protams, milzīgs izaicinājums bija no 800 lappusēm izveidot ko tādu, ko var izstāstīt divās stundās. Tas viss kopā veido ļoti sarežģītu lēmumu virkni.

Galvenais bija neaizmirst pamata būtību, ko Aleksandrs Grīns bija izveidojis grāmatā – tikai tad, kad paši būsim saimnieki savā zemē, varēsim būt laimīgi, mums būs savas mājas, par kurām spēsim rūpēties.

Turot to prātā, man bija jāsaprot, kuras epizodes iespējams saīsināt. Epizodēm, kuras grāmatā tika aprakstītas, piemēram, 50 lappušu garumā, bet man jāattēlo dažās minūtēs, iedvesmu varēju smelties no citu strēlnieku atmiņām, zinot, ka tās sakrīt ar to, kas tiek stāstīts “Dvēseļu putenī”. Ir jādomā ļoti radoši, lai nesabojātu kopbildi.

Visu Lauras Jēkabsones interviju pilnā apmērā lasiet portālā LSM.LV.

 

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti