Dalies:

Jāatrod tā sajūta, ka latviskais ir foršs

Jāatrod tā sajūta, ka latviskais ir foršs
Ieva Freinberga
  • 26. May. 2019

DAINA ZALĀNE ir izdevniecības Lauska vadītāja, pirtniece, etnobotāniķe, seno amatu pētniece un senās latviskās kultūras kopēja. Viņa, piemēram, prot ģērēt zivis un gatavot zuteņus (naudas makus) no zušādām. Daina dzīvo starp Rīgu un Ruķeļiem Vidzemē, kur kopā ar ģimeni iegādāts brīnumskaists lauku īpašums. Te tiek svinētas latviskās gadskārtas un darītas lietas, kas piepilda dvēseli ar latvisko.

 

Deviņdesmitajos gados astoņpadsmit gadu vecumā viņa uz Latviju pārcēlās no Minsteres Vācijā. Kāpēc?

Lasītākās ziņas valstī

Es biju iemīlējusies. Kad pirmo reizi biju Latvijā 3x3 nometnē, Madlienā, es iepazinos ar vietējo puisi, un man bija skaidrs, ka es braukšu uz Latviju. Pabeidzu Minsteres Latviešu ģimnāziju un 1994. gadā pārvācos.

Viens ir mīlestība, otrs - praktiskās lietas.

Astoņpadsmit gadu vecumā nekādas praktiskas naudas lietas neinteresē. Jaunībā nav nekādu īpašu vajadzību, tu vienkārši dzīvo no dienas dienā.

Tad es izdzirdēju par Kultūras akadēmiju un sapratu, ka tā ir īstā vieta priekš manis, jo vienīgi tur es varēju kaut ko iemācīties par Latvijas mākslu, vēsturi un kultūras vēsturi. Tā es četrus gadus tur nostudēju.

Kādi tagad ir Tavi lielākie projekti Latvijā?

Kopā ar vīru man ir izdevniecība Lauska. Viņš nav tas puisis, kura dēļ es toreiz pārcēlos uz Latviju. Ar vīru mums ir kopīgas intereses - tautas mūzika un folklora.

Taču mēs mākam rakstīt arī projektus un sastādīt tāmes. Nodibinājām kopīgu biedrību, un kopš tā laika esam kļuvuši par izdevniecību, kas izdod tautas mūziku. Mums ir tautas mūzikas izlase Sviests, ko tiešām paši arī veidojam. Katru otro gadu mēs paskatāmies, kas apkārt skan, un tad saliekam vienā diskā. No tā ir izaudzis etnofestivāls Sviests.

Kāpēc Tev folklora ir tik svarīga? Vai vecāki Tevi tā virzīja un audzināja?

Vecāki, protams, virzīja uz latvietību, latviešu valodu, latviešu mūziku. Svinējām Jāņus Klopenburgā un Annabergā. Braucām arī uz Minsteres Latviešu centru, kur bija 18. novembra svinības, balles, dziesmu svētki.

Un vienreiz mums atveda Raimonda Paula plati - tā man bija pirmā identitātes krīze, jo man  viņa mūzika nepatika. - Bet man taču vajadzētu patikt, jo tā ir latviešu mūzika, un es esmu latviete! Bet man nepatīk! Ko lai tagad dara?! Un es nevienam to neuzdrošinājos teikt.

Bet bija arī tautas mūzikas plate Ceļatiesi, bāleliņi, ko izdeva KGB (Kultūras Glābšanas biedrība - I.Fr.), visas tās dziesmas es māku no galvas līdz pat šodienai.

Tad pie mums atbrauca Dandari, Grodi. Kad uz Minsteri atbrauca Skandinieki, tad… Es nevarēju saprast, kā visi danco pēc tās mazās meitenītes vijoles. Tā bija Julgī. Tas bija tik dzīvi, tik forši.

Tas aizķēra dvēseli. Vai Tu tagad varētu iztikt bez Jāņu svinēšanas?

Nē. Es vienreiz Jāņos biju Londonā, kad tur studēju. Es vienkārši biju slima. Ārprāts, kad tu iedomājies - te visi līgo, un es tur viena pati… Jā, mēs bērnībā Jāņus svinējām Klopenburgā, bet vienā brīdī tēvs pārtrauca braukt uz Jāņiem, un tad es vienkārši braucu ar stopiem - uz Minsteri vai Annabergu, vienalga, kur tikai svin. Citādi vāks.

To Jāņu sajūtu vienkārši nevar dabūt nekur citur. Es reizēm domāju, kas ir svarīgākais - mums ir bijuši Jāņi, kur vairāk ir danči, citreiz - kur vairāk ir dziedāšana, vēl citkārt - kur vairāk uguns veidojumi. Man svarīgākā ir Jāņu smarža - kad ej pļavā, un visas tās puķes, vīstošā ozola smarža un tās meijas… Tas man ir svarīgākais Jāņos.

Ko Tu vēl nevari dabūt Vācijā?

Visu to latviešu būšanu. Man patīk, kā vienreiz Zinta Pone teica, ka Latvijā tu vari pat uz jogu iet un būt latvietis. Visur citur tu vari iet uz sarīkojumiem un kopt savu latvietību, bet šeit tu ikdienā esi savā vidē.

Jā, es tikai nejauši esmu piedzimusi citur. Nevaru teikt, ka mana dzimtene ir Vācija. Es šeit, Latvijā, jūtos ļoti mājīgi. Man dzīvē ir bijuši visādi posmi, bet nekad nav bijis tā, ka es tagad braukšu atpakaļ uz Vāciju!

Nekad neesi nožēlojusi? Te taču sadzīve ir daudz grūtāka.

Sadzīve te tiešām ir bijusi visāda, tiešām skarba. Taču arī to, ko te esmu izdarījusi, to Vācijā  nekad mūžā es nebūtu varējusi - izveidot savu izdevniecību, īpaši jau latviešu. Visas tās lietas, ko es te darīju, piemēram, strādāju operā par producenti - Vācijā nekad jauns, tikko izstudējis cilvēks to nevarētu. Te ir visādas iespējas. Un, ja ir kāda doma, kāds plāns, tad visu ko te var izdarīt.

Ko Tu ieteiktu, kāpēc ir vērts pārcelties no citām zemēm uz dzīvi Latvijā?

Tas ir atkarīgs, kas cilvēkam ir svarīgs. Es uzskatu, ka šeit dzīves kvalitāte ir vienkārši ideāla. To daudz kur vairs nevar dabūt, bet te ir četri gadalaiki, te nav terorisma briesmas, te ir ļoti patīkams klimats, salīdzinot ar dienvidu zemēm, ar Dienvideiropu, kur vasarā vairs nevar  dzīvot, cilvēki vienkārši mirst, piemēram, Francijā. Te tomēr uzlīst lietus, te ir svaigs gaiss. Vienmēr var tikt pie dabas, kas arī lielās pilsētas nav iespējams. Te ir labs, svaigs ēdiens, var kaut vai pats izaudzēt.

Vācijā, piemēram, mājai ir tikai mazs priekšdārziņš, un tas tiek nobruģēts. Tad tur uzliek puķupodu vai vienu, piemēram, egli, kas nemet spalvu.

Tie, kas aizbrauc no Latvijas, ļoti bieži kļūst par vāciešiem, angļiem. Kas bija tas noteicošais, kāpēc Tu nekļuvi par vācieti?

Mēs ģimenē vienkārši runājām latviski. Tas arī viss. Mums visu laiku tā latviešu padarīšana bija iekšā. Es to uzskatīju par bagātinājumu. Es sapratu, ka būt latvietim ir forši.

Un svarīgi ir tajā atrast arī savus draugus. Mana māsa un brālis šeit nedabūja tās draudzīgās saites. Tāpēc viņi dzīvo Vācijā un kopā ar vāciešiem. Viņi vienkārši te neatrada savu vidi. Bet es Latvijā kaut kā uzreiz ieslīdēju žurnālistos un māksliniekos, un tad arī pati sāku veidot savu vidi. Tāpēc man šeit bija daudz interesantāk.

Tev ir svarīgi, ka Tavs dēls Miķelis uzaug latviskā un tīrā vidē?

Protams, jā. Es varu salīdzināt, piemēram, ar manu māsu, kurai vienlaikus ar mani piedzima puika. Viņa dzīvo Vācijā, un viņai jau tagad ir trīs bērni, kuri ļoti negribīgi runā latviski. Māsa runā ar viņiem latviski, bet viņas partneris ir vācietis. Un reiz mazā meitenīte jautāja - tu taču saproti vāciski, kāpēc man ar tevi jārunā latviski?

Viņiem jāatrod tā sajūta, ka latviskais ir foršs - ka tev apkārt ir tādi draugi vai ka tā ir tava slepenā valoda, vai kas tamlīdzīgs. Tad viņi arī sāks. Jo viņi visu saprot, bet vienkārši nerunā. Tāpēc reizēm tiek atsūtīti pa vasaru te, lai parunātu ar Miķeli - cilvēku, kurš nemāk vāciski.

Man citi pārmet, ka es taču varētu Miķelim vāciski iemācīt, taču es nevaru ar viņu runāt vāciski, jo mana intīmā valoda ir latviešu valoda. Es saku, ka ar dzīvniekiem un bērniem runāju latviski.  

Miķelis jau pēc tam var darīt, ko grib, bet viņam pamats ir šeit. Viņš mācās Franču licejā, mācās franču valodu, viņš angliski jau runā, mums visu laiku ārzemju draugi brauc ciemos. Viņš mācās pingliš un fingliš - visu ko, bet tas pamats ir šeit. Ļoti grūti atrast to savu sakni, ja esi pasaules pilsonis. Mums ir ļoti daudz draugu, kas ir saprecējušies visvisādi - it kā forši, ka tu jebkurā vietā vari visādi, bet tā pa īstam tu nejūties vairs nekur mājās.

 

Autore: Ieva Freinberga

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās zinas tēmā

Reklāmraksti