Dalies:

Izlikta ēsma emigrantu atgūšanai

Izlikta ēsma emigrantu atgūšanai
  • 31. Aug. 2019

Pabalsti vairāku tūkstošu eiro apmērā, mazāks ienākuma nodoklis, jauniešu atbrīvojums no nodokļiem, biznesa veicināšanas pro­grammas tēvzemē – tādas ir trūcīgāko ES dalībvalstu ēsmas emigrējušo tautiešu atgūšanai.

Atgriešanās programma Portugālē

Pagājušajā mēnesī sava veida piedāvājumu atgriezties publiskoja Portugāle. Laiks nebija izraudzīts nejauši – daudzi portugāļi izjūt nostalģiju pēc saules un dzimtenes, kur pavada vasaras atvaļinājumus. Tagad viņus aicina atpakaļ uz palikšanu.

Lasītākās ziņas valstī

Ir izstrādāta programma “Regressar” jeb “Atgriešanās”. Tās ietvaros ikviena reemigrējoša ģimene, kura izbraukusi pirms 2016. gada un kuras loceklis noslēdzis darba līgumu Portugālē, saņems, kā norādīts darbā iekārtošanas biroja mājaslapā, 6539 eiro.

Valdība paredz, ka šogad saņems apmēram pusotru tūkstoti attiecīgu pieteikumu un vēl tikpat daudz līdz 2021. gadam. Vēl viens pievilcīgs faktors – repatrianti piecus gadus maksās uz pusi mazāku ienākuma nodokli.

Šī pasākuma mērķauditorija galvenokārt ir jaunas ģimenes, jo saskaņā ar “Eurostat” datiem laikā no 2013. līdz 2017. gadam vien Portugāli atstāja 268 tūkstoši cilvēku 20–34 gadu vecumā. Pagaidām vēl grūti spriest par programmas efektivitāti, bet kāda daļa no viņiem varētu atgriezties.

Interesanti, ka vēsturisku apstākļu dēļ Eiropā lielākā izceļojušo kopiena proporcionāli mītnes zemes iemītnieku kopskaitam ir izveidojusies Luksemburgā, kur portugāļi tagad veido 16% no valsts vairāk nekā sešsimt tūkstošiem iedzīvotāju.

Izceļošana uz mazo lielhercogisti sākās jau pirms Portugāles uzņemšanas Eiropas Ekonomikas kopienā 1986. gadā, un iebraucēji pārsvarā tika nodarbināti reģiona metalurģijas uzņēmumos.

Kad iespējas šajā nozarē izsīka, viņi brauca strādāt celtniecības objektos, kas joprojām balstās uz portugāļu darbaspēku. Veiksmīgākie ir ieguldījuši nopelnīto dažādu veidu biznesā, tāpēc diez vai viņi, īpaši tie, kam ir dubultpilsonība, būs viegli atvilināmi, bet, ja tas notiks, tad viņi atgriezīsies, ne jau materiālu apsvērumu vadīti.

Minētie apsvērumi, gluži pretēji, daudziem varētu būt noteicošie, lai viņi, piemēram, turpinātu saņemt Luksemburgas minimālo algu. Mazkvalificētam darbiniekam tā ir 2089,75 eiro (pēdējo divdesmit gadu laikā pieaugusi par 1345 eiro), bet Portugālē kopš šā gada jūlija – 700 eiro mēnesī.

Dzīves dārdzības ziņā abas valstis ir Rietumeiropas pretpoli, ja rēķina IKP uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes. Taču situāciju varbūt vēl vairāk iespaido atpalicība no Pireneju pussalas kaimiņzemes Spānijas (tai ir līdzīga repatriācijas programma), nerunājot par turīgākajām lielvalstīm.

Portugāli smagi skāra arī ekonomiskā krīze, 2011. gadā vajadzēja prasīt palīdzību starptautiskajiem aizdevējiem, un ES un Starptautiskais valūtas fonds injicēja valsts finanšu sistēmā 78 miljardus eiro.

Pēc ES daudzgadu finanšu shēmas 2014.–2020. gada periodā Portugāle saņēma no Eiropas strukturālajiem un investīciju fondiem 25,8 miljardus eiro, un arī valsts atvēlēja sociāli ekonomiskajiem projektiem 6,9 miljardus. Pēc visa tā stāvoklis uzlabojās, un tas izpaudās valsts ekonomikas izaugsmē, bet, pats galvenais, bezdarba līmeņa kritumā no 16,4% 2013. gadā līdz 7% pērn.

Valsts sāk izjust speciālistu trūkumu, un pasaulē izklīdušo tautiešu piesaistīšana var līdzēt to aizpildīt.

Polijā cenšas noturēt jaunos

Savulaik Eiropas finansiāli balstītā un daudz iedzīvotāju zaudējusī Īrija tagad var atļauties kvalitatīvu pieeju reemigrācijas jautājuma risināšanā. Valdība pagājušajā gadā sāka īstenot programmu “Back for business”, un, kā liecina pats nosaukums, tā pārsvarā adresēta darījumu aprindām.

Tai skaitā Eiropas Savienībā palikt gribošajiem britiem, kuri breksita sakarā tīko pēc Īrijas pilsonības. Mazkvalificētā darbaspēka trūkums ir ticis lielā mērā segts uz austrumeiropiešu, īpaši poļu un baltiešu, pieplūduma rēķina, savukārt kādreizējā Īrijas liksta – depopulācija – nu piemeklējusi Baltijas valstis un Poliju, un tās pārvarēšana kļūst par vienu no steidzamākajiem uzdevumiem.

Nesen ievērību izpelnījās Polijas valdības lēmums, sākot ar 1. augustu, atbrīvot no nodokļu nomaksas jauniešus līdz 26 gadu vecumam, kuru gada ienākumi nepārsniedz 20 tūkstošus eiro. Atbrīvojums varētu attiekties uz aptuveni diviem miljoniem cilvēku un izmaksāt valstij 590 miljonus eiro. Taču tas izraisījis arī diskusijas.

Opozīcija apsūdz valdošo partiju “Likums un taisnīgums” dāvanas sarūpēšanā potenciālajam elektorātam pirms parlamenta vēlēšanām oktobrī. Patiesības labad gan jāpiezīmē, ka ideja ir pasmelta no agrāk publiskotās Kačiņska t. s. piecu punktu pro­grammas, kura aptvēra plašus slāņus – seniorus, attāli dzīvojošos lauciniekus (paredzot pilnveidot vietējā transporta tīklu), bet jo sevišķi jaunās ģimenes.

Pirmos pasākumus demogrāfiskās situācijas uzlabošanai ieviesa jau 2016. gadā, kad finansiāls atbalsts ģimenei tika piešķirts līdz ar trešā bērna nākšanu pasaulē. Dzimstības rādītāji 2017. gadā tiešām pieauga, bet pērn atkal kritās, un tas ir licis izdarīt korekcijas (piešķirt atbalstu kopš pirmās atvases dzimšanas).

Tomēr pastāv viedoklis, ka tādējādi ieguldītā nauda nespēj aizstāt individuālu attieksmi pret katras ģimenes vajadzībām, nepieciešamību celt izglītības iestāžu līmeni, veidot mūsdienu prasībām atbilstošu infrastruktūru un citus ilgtermiņā svarīgus risinājumus.

Tie ir nozīmīgi arī repatriācijas veicināšanai. Pagaidām, kā atzīst novērotāji, Polijā sliecas atgriezties nevis jaunie un izglītotie, bet personas pāri četrdesmit. Un tām nereti nākas darba tirgū konkurēt ar viesstrādniekiem no kaimiņu Ukrainas.

Austrumeiropa zaudē darbaspēku

Iekšējās migrācijas procesi Eiropas Savienībā, kā apgalvo Brēgela institūts un citas domnīcas, nemaz nav tik vienkārši izsekojami. Tos iespaido arī breksita haoss un nepārtrauktā mobilitāte.

Līdz šim tomēr iezīmējusies nepārprotama tendence – bijušā Austrumu bloka telpā cilvēku skaits sarūk: 1989. gadā vienpadsmit valstīs, kas toreiz vēl atradās aiz dzelzs priekškara, bija 111 miljoni iedzīvotāju, bet 2019. gadā – 103 miljoni, kas daļēji, protams, izskaidrojams ar atgūto pārvietošanās brīvību un ES pastāvošo brīvo darbaspēka kustību.

Bet ne tikai ar to vien. Procentuāli no iedzīvotāju daudzuma lielākās zaudētājas ir Bulgārija, Latvija un Lietuva, bet absolūtos skaitļos visvairāk zaudējušas Rumānija un Polija.

Vācija ir bijusi viena no ieguvējām no šīs tautas staigāšanas, kas deva atspaidu tās varenajai rūpniecībai vāciešu negatīvā dabiskā pieauguma un iedzīvotāju sastāva novecošanas apstākļos.

Nevilšus jāatceras, ka 2015. gadā valsts turklāt uzņēma daudz Sīrijas kara bēgļu un kopumā miljonu cilvēku un bieži dzirdēto tēzi, ka bez masu imigrācijas Eiropas lokomotīve Vācija pārstās funkcionēt.

Pērn jūlijā “Eurostat” publicēja datus, saskaņā ar kuriem ES iedzīvotāju skaits būtu sarucis par 200 tūkstošiem, ja nenotiktu ārēja imigrācija, kuras dēļ no 2017. gada janvāra līdz 2018. gada janvārim ES ir papildinājusies ar 1,1 miljonu ieceļotāju. Fakti ir daiļrunīgi, un ne vien strīdus, bet secinājumus rosinoši.

Autors: LA.lv

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti