Dalies:

Īrijā apbalvota mājas aprūpētāja. Intervija ar Lieni Eškinu par pieredzēto

Īrijā apbalvota mājas aprūpētāja. Intervija ar Lieni Eškinu par pieredzēto
Foto: No privātā arhīva
  • 17. Dec. 2019

Liene Eškina ir dzimusi, augusi un skolojusies Vecpiebalgā. Viņa jau septīto gadu dzīvo Īrijā, kur strādā par aprūpes asistenti uzņēmumā, kas nodrošina cilvēkiem aprūpi mājas apstākļos. Iepriekš stāstījām par Lienes pieredzēto, atgriežoties Latvijā uz vairākiem mēnešiem un aprūpējot savu mammu uz nāves gultas, taču Īrijā tas ir viņas darbs. 

Liene tic Dievam un savu dzīves misiju jūt kā kalpošanu. “Ja kāds man jautā, kas man patīk - kaķi vai suņi, mana atbilde skan - man patīk cilvēki. Svarīgi, lai mēs katrs darām ko labu kopienai, kurā dzīvojam. Tad viss būs labi un pareizi,” intervijā LSM.lv saka Liene.

Par savu pieredzi aprūpes kompānijā Liene smaidot saka: "Mums, Austrumeiropas meitenēm, ir laba reputācija. Mēs labas esam, čaklas, izdarīgas". Birojā kolēģi jokojot, ka Liene būtu jāklonē. Aicinot pat uz Īriju braukt viņas draudzenes, ja esot tik strādīgas kā viņa. Arī Lienes māsa Norvēģijā strādā līdzīgu darbu. Tur arī jūsmojot par viņas čaklumu. 

Lasītākās ziņas valstī

Leina Berga: Tu esi pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultāti beigusi?

Liene Eškina: Jā, es pabeidzu 2013. gadā, laikam. Esmu profesionālais psiholoģijas bakalaurs. Varu strādāt par psihologa asistentu. Nevaru pati būt psihologs. Tad man vēl vajadzētu maģistrantūrā izmācīties. Es studēju četrarpus gadus. Pabeidzu un atbraucu uz Īriju. Ja es būtu palikusi Latvijā, es būtu pabeigusi maģistrantūru noteikti.

Tā izglītība šeit [Īrijā] tev arī ir spēkā?

Tā ir spēkā. Es vienā periodā domāju par darba maiņu. Aizsūtīju savus dokumentus uz pielīdzināšanu. Pēc Īrijas gradācijas tas ir astotais izglītības līmenis. Nākamais devītais ir maģistrs, desmitais ir doktorantūra. Bakalaurs ir astotais līmenis no desmit. Ja es gribētu strādāt psiholoģijā, man noteikti prasītu kādus kursus vēl klāt. Bet tas dokuments ir derīgs.

Lai strādātu šeit aprūpes sistēmā, tev ir kāds dokuments? 

Mani uzreiz paņēma. Man ir psiholoģijas bakalaura diploms. Tas viņiem patika. Tad man bija jāiet visādi kursi – paliatīvā aprūpe, prasmes vecu cilvēku aprūpē, arī bērnu aprūpe; [to darīju] caur kompāniju. Tu nevari strādāt, ja tādu [kursu] nav.

Es pati maksāju par kursiem. Viņi man iedeva darbu. Bet bija uzreiz jāiziet tie kursi.

Tu ej kursos un strādā?

Jā, jo tu nemaz nevari strādāt ar HSE (Health Service Executive/veselības servisa pārvalde) klientiem, kuri nāk no valsts, ja tev nav izieti kursi. Lekcijas klausies vienreiz nedēļā. Un tad mums atved hoistu (pacēlāju), mums māca, kā to lietot, visus tos aprīkojumus. Tādas praktiskās zināšanas. Katru reizi jāraksta kursa gala darbs. Tur speciāli punkti uzdoti vai kāda situācija ir jāizanalizē. Nav nekas sarežģīts.

Man ir bakalaurs, tiem, kam nav, tiem ir vairāki kursi jāiziet. Man neprasa nekādas komunikācijas spējas, neko tādu. Ir arī tādi kursi. Jā, health and safety (veselība un drošība), tādi vēl. Manual handling, kā pareizi strādāt. Tie mums ir jāapgūst katru gadu.

Visu laiku, lai atsvaidzinātu? Vai arī kaut kas jauns nāk klāt kursos?

Šo piecu gadu laikā es neteiktu, ka daudz kaut kas mainījies. Tagad gan ir lielāks uzsvars par abuse (vardarbība), kad dara pāri cilvēkiem, teiksim, family abuse (vardarbība ģimenē). Psiholoģiskā vardarbība, fiziskā, finansiālā, ļoti [aktuāli] pēdējā laikā. Īrijā ir bijuši dažādi gadījumi, ko televīzijā dzirdi, ka aprūpes namos kaut kas ir bijis... ģimenē. Mums ir kursi, mums ir “apps” (mobilā lietotne) telefonā, kur visu ir, kursi internetā.

Kad ģimenē ir mazi bērni un, ja mēs pamanām, ka tur ir kaut kāda vardarbība, tad mums ir jāziņo. Un visu laiku to atgādina, ka tev ir jāreaģē, tev ir jāredz vairāk. Ne tikai tas viens klients. Tev ir jābūt tādam kā elastīgam … 

Kā izturas pret darbiniekiem darbavieta? Kā jūs novērtē? Kā jūs jūtaties paši šajā darbā?

Es jūtos ļoti labi. Es tur esmu piecus gadus. Pirms diviem gadiem esmu atzīta par labāko aprūpes asistenti savā reģionā. Es dabūju tādu apbalvojumu. Man bija arī kaut kāda statuja, es nezinu, kur (smejas). 

Ir jau kaut kādi savi mīnusi, bet, kur cilvēki, tur taču problēmas (smejas). Tādā ziņā es jūtos ļoti novērtēta darbā. Man ir liels atbalsts no klientiem. Es jūtos, ka es esmu ļoti izlutināta (smaida). Ar citiem tur esmu jau piecus gadus kopā. Viņi gan visu laiku mainās, jo viņi nomirst. Tad man nāk jauni. Es jūtos tā - man ar viņiem vienkārši ir labi. Ir, protams, grūtie gadījumi, ir viss. Bet man ir ļoti labi, es nevaru sūdzēties. 

Kā ir strādāt tādu darbu? Tie cilvēki – vispirms tu ar viņu esi, un pēc tam viņa vairs nav? Kā tas ir?

Sākumā bija tā, kad es atnācu mājās un visu laiku par to domāju – kā tur tā un kā tur šitā …  tu tā kā dzīvo līdzi. Tagad es esmu norobežojusies, tiešām, es izeju no tās mājas, aiztaisu durvis, un es esmu brīva. Protams, es saprotu, vienmēr ir jābūt profesionālam. Bet tās jūtas tev ir. Tev viņas nedrīkst būt – apmēram pēc likuma. Bet man tā vienmēr liekas, ka es visu ļoti laižu caur sevi. Es strādāju, bet es strādāju ar sirdi. Es izveidoju attiecības.

Es saprotu, ka man par to darbu maksā, bet es strādāju ar mīlestību. Man liekas, ka daru vairāk varbūt, nekā ir jādara tīri emocionāli, bet tas ir tikai tāpēc, ka es tāda esmu no dabas. Un viņi to ļoti uztver. 

Man ar klientiem tās attiecības, ar kuriem es esmu kopā regulāri, ir ļoti dziļas. Viņi mani uztver kā draugu, un mēs tiekam galā ar visādām grūtām lietām – kad zūd spēki un ir jāsāk akceptēt; tas ir psiholoģiski grūti klientiem, piemēram, ka ir tas pampers. Man jau arī ir grūti. Es zinu, ka viņa nupat staigāja, nu viņa man vairs neiet, nevar piecelties... Mēs ejam kopā tādām lietām cauri. Bet tā enerģijas apmaiņa ir visu laiku. Es dodu un ņemu. Un viņi man dod un ņem to enerģiju. 

Jūs tā kā ģenerējat savstarpējā mijiedarbībā?

To es tā jūtu. Ļoti reti ir bijuši gadījumi, ka es iznāku no mājas un esmu tā kā tukša, man nav spēka, viss, es vairs nevaru. Ir bijuši tādi gadījumi, bet pārsvarā tas viss ir pozitīvi. Ir daudz skumju, bet arī ļoti daudz tādu [labu lietu] – visi tie mazie sasniegumi. Es saprotu, ka cilvēki skrien pa dzīvi un ir lielas lietas, lieli biznesi. Bet īstenībā, kad tu ienāc tajā mājā, tu esi citā līmenī, tur ir tikai tas cilvēciskais. Tur ir tikai tās mazās lietas. Viņam vairs nekad nebūs tas lielais bizness. Viņam varbūt bija pirms divdesmit gadiem, bet tagad viņš ir tur, kur viņš ir. 

Es ienāku, un mēs tiekam galā ar tām ikdienas mazajām rūpītēm, kas tajā momentā īstenībā ir lielas. Tas ir tā – sarežģītās situācijas pēc iespējas uztaisīt vieglākas tādā pozitīvā gaisotnē, tāda respekta, cieņas gaisotnē. Pēc iespējas saglabāt tā cilvēka varēšanu, pēc iespējas viņu iesaistīt, nerunāt viņam pāri.
Ko es ienīstu, to es tiešām ienīstu. Tas mani dara traku – teiksim, kad es ieeju mājā, ir klients uz gultas. Un meita, piemēram, ar māti sarunājas abas divas. Tēvs ir uz gultas, [bet sievietes  runā] tā, it kā viņa tur nebūtu. Pat neveido elementāru acu kontaktu.

Kaut viņš nevar atbildēt, tev vienmēr jārespektē, ka tur ir cilvēks, viņš dzird, un tu runā par viņu.

Es vienmēr zinu, ka viņi tur ir. Kamēr viņš elpo, viņš tur ir. Un ar tādu respektu strādāju vienmēr, jebkurā gadījumā. Nekad pāri cilvēkam nevar runāt. Kaut vai viņam demence pēdējā stadijā, nekad. Jo tur ir viss, tam es simtprocentīgi ticu...

Tad arī tu jūti gandarījumu par savu darbu?

Jā, vienmēr. Un tad, kad tu dabū to smaidu. Tad vienalga, ko tu vari dabūt, tu to jūti. Kad viņš ir emocionāli ļoti nomākts un tu ieej, ar viņu runā elementāri, pieskaries. Varbūt ir slikta dzirde, bet tu vienkārši iedod roku, sasmērē kājas ar krēmu. Tu jau vari pļik-pļak ātri sasmērēt, bet vienkārši bišķiņ vairāk to uzmanību. Tas ir arī viss lielais noslēpums. Daudziem tam nav laika.

Bet tas arī ir viss, tur jau nekā [cita nav], tur tikai plika cilvēcība. Tā tas ir paliatīvajā aprūpē – plika cilvēcība. Tur nekam citam nav nozīmes, tikai tam, kāds tu esi sirdī. Viss. Es mīlu savu darbu. Es, goda vārds, mīlu to, ko es daru. Es to gribētu darīt. Vienīgi man brīžam liekas, man gribas to izaugsmi. Man gribas vēl kaut ko pamēģināt.

Kas tas būtu, ko tu gribētu?

Man gribētos tajā pašā psiholoģijā kaut ko darīt. Es saprotu, man vajadzētu piemācīties klāt. Redzēs, kā dzīve ies, kur es būšu nākotnē. Ja es būtu Latvijā, es noteikti ietu maģistros mācīties, kaut ko mēģinātu tādā jomā. Bet man patīk arī aprūpes darbs. Tas ir ar cilvēkiem. Man patīk arī tas, ka ir tie grūtie klienti (smejas), man patīk visas tās, stulbi skan, bet demences. Tas ir riktīgi interesanti. Tā es arī angļu valodu iemācījos.

Man bija [klients] – Alcheimera slimība viņam bija. Viņš visu laiku aizmirst lietas un man angliski visu laiku atkārtoja. Es atcerējos ātri un jau varēju runāt pa priekšu. Un tad viņam bija tā sajūta, ka: “O, šo meiteni es jau visu mūžu zinu.” Neko tu nezini (smejas). Un tā es arī runāju  tās lēnās frāzes un viss ….

Es domāju, man angļu valoda arī tāda vecu cilvēku angļu valoda (smaida), jo es atbraucu bez tās un iemācījos no cilvēkiem.

Aizbraukšanas stāsts 

Kā tu izdomāji, ka tev jābrauc uz Īriju?

Tas nav foršs stāsts. Mums bizness bankrotēja, un tāpēc mēs atbraucām.

Vīram bija bizness. Es tajā laikā strādāju Bauskas pilsētas pamatskolā par skolu psihologu. Pusgadu biju nostrādājusi, biju pabeigusi universitāti. Arī universitātē ļoti veiksmīgi studēju. Visas prakses izgāju. Ja nebūtu bizness bankrotējis, noteikti tajā jomā Latvijā strādātu. Nekad nedomāju, ka es braukšu no Latvijas projām, nekad. Man likās, es tur būšu vienmēr.

Patika Latvijā?

Jā, man patika. Es dzīvoju Piņķos tajā laikā. Tā ir forša vieta. Oriģināli esmu no Vecpiebalgas.

Kāda veida bizness bija, un kāds bija iemesls bankrotam?

Gaļas bizness bija. Naudas iesprūda visur kaut kur. Bija arī kredīts, nevarēja vienkārši visus galus savilkt un viss. Tas pasākums beidzās. Tā mēs atbraucām, nu jau seši gadi šeit.

Esat laimīgi, ka esat atbraukuši, apmierināti? Negribētu atpakaļ doties?

Man tādas divējādas sajūtas. Kādreiz teiktu – jā, es gribu atpakaļ uz Latviju. Es gribētu labprāt darīt šo [darbu] latviešu cilvēkiem arī. Ja es dabūtu labu vietu, kur strādāt, varētu pelnīt kaut vai tāpat kā Īrijā, es brauktu mājās. Bet šobrīd neredzu nekādas iespējas. Grūtāk arī tāpēc, ka puikas jau sešus gadus skolā. Viņiem latviešu valoda ķeras drusciņ. Viņi saka, viņiem vieglāk mācīties angliski. Jaunākais tikai angliski mācījies. Vecākajam bija otrā klase, kad atbrauca. Tagad viņš pēc Latvijas standartiem devīto beigs Īrijā.

Valodas problēma tagad ir otrādi - angļu valoda ir ļoti laba, bet, ja būtu jāmācās latviski latviešu skolā, es nezinu... Tas varētu būt grūtākais. Es jau labprāt, es universitātē iestātos uz maģistriem, ja es būtu Latvijā, noteikti. [Par darbu] esmu interesējusies. Latvijā šajā jomā algas ir ļoti mazas. Es tam neesmu gatava.

Ko tu varētu pateikt, cik reižu mazākas algas ir?

Kādas trīs četras reizes vismaz. Maziņas. Nekā tur nav. Protams, tur stundas likme būtu jāskatās, tad būtu vēl vieglāk pateikt.

Tev maksā par stundām?

Man maksāja par stundām, bet tagad man darbavieta piedāvā labāku līgumu. Cieto algu. Es strādāju, cik viņi man var nodrošināt darbu, bet saņemu vienu konkrētu algu.

Tas tev ir izdevīgāk?

Jā. Man ir izdevīgāk. Īstenībā es jau domāju, varbūt kaut kas jāmaina.. Kad būs parakstīts līgums, man būs darba mašīna ar apmaksātu degvielu un cietā alga. Bet tad es strādāšu lielākā reģionā.

Nav gadījies neviens latviešu klients?

Nē. Bet man ir tagad viena sieviete no Dienvidslāvijas. Viņa divu gadu vecumā ir ieradusies Īrijā. Viena no Gruzijas.Viņa bija ļoti gados.

Ir bijusi [kliente] no Libānas. Viņi visi ir tādi, kas dzimuši tajās valstī, bet ir atbraukuši uz Īriju kaut kādā attiecīgā laika posmā. Neviena latvieša nav. Bet es domāju, ka tā ir mūsu nākotne, būs. Un, protams, īri. Un angļi, briti.

Pilnu interviju lasi sabiedrisko mediju portālā LSM.LV

Autore: Leina Berga

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti