Dalies:

Ir reāla problēma, ka netiek pētīts Tautas frontes laiks. Intervija ar Sarmīti Ēlerti

Ir reāla problēma, ka netiek pētīts Tautas frontes laiks. Intervija ar Sarmīti Ēlerti
Paula Čurkste, LETA
  • 26. Aug. 2019

Latvijas Tautas frontes aktīvistiem bija būtiska loma Baltijas ceļa organizēšanā, Latvijas neatkarības atgūšanā. Starp šiem cilvēkiem bija arī vairākas spēcīgas personības – sievietes – nesavtīgs šīs organizācijas balsts. Arī Sarmīte Ēlerte, viena no Atmodas priekšgājējām un tagad arī Latvijas Tautas frontes muzeja Sabiedriskās padomes pārstāve. Viņa jau Latvijas Tautas frontes pirmsākumos izjuta, ka šī organizācija ir milzīgs spēks un ka tajā ir latvieša mentalitātei vitāli būtiskas lietas, kas pilnībā izmainīja gan viņas, gan visas Latvijas dzīvi. Ēlerte uzskata, ka Latvijā ir nepietiekami pētīta vēsture, kā notika valsts pāreja no autoritāra uz demokrātisku režīmu.

Piedāvājam sarunu, kas tapusi Rīgas Stradiņa universitātes studentes Lauras Jēkabsones studiju darbam "Portretinterviju sērija ar Latvijas Tautas frontes sieviešu dzimuma pārstāvēm". 

Laura Jēkabsone: Kāds bija jūsu ceļš līdz iesaistei Latvijas Tautas frontē?

Lasītākās ziņas valstī

Sarmīte Ēlerte: Kādā oktobra vakarā man pazvanīja Jānis Škapars, kurš tai laikā bija Latvijas Tautas frontes valdes priekšsēdētājs, un teica, ka man jānāk uz fronti. Tas bija cilvēks, kurš lielā mērā izstrādāja Latvijas Tautas frontes stratēģiju, taktiku neatkarības atgūšanai. Es viņu ļoti augstu vērtēju, un tas bija tādā kā pavēles, nevis lūguma formā. Tai pašā vakarā es ierados Rakstnieku Savienībā, kur atradās Latvijas Tautas fronte. Saprotams, bija milzīgs kontrasts starp Latvijas Tautas Frontes dibināšanas kongresu, kas bija 7.-8. oktobrī [red.piez.1988.g.], un to milzīgo tautas iesaisti, interesi. Tajā pievakarē Andreja Upīša kabinetā pie galda sēdēja kādi 6-7 cilvēki, kuriem šī milzīgā tautas vēlmē un mandāts bija jāpārvērš konkrētos darbos. Kādam bija jāsāk strādāt, jo tauta pateica savu gribu un aizgāja mājās. Es tiku uzaicināta veidot un vadīt Latvijas Tautas frontes Informācijas nodaļu.

Cik liela nozīme jūsu izvēlei iesaistīties politikas dzīvē bija jūsu tēvam, Ansim Ēlertam?

Es domāju, ka liela tā iemesla dēļ, ka man Latvijas vēsture nekad nebija noslēpums.

Ko specifiski jūs paveicāt, darbojoties Latvijas Tautas frontē?

Informācijas centrs nozīmēja mēģināt dabūt Latvijas preses izdevumos un radio informāciju, kas bija svarīga Latvijas Tautas frontei. Tas nozīmēja arī katru dienu rakstīt ziņu lentes par to, kas notiek Latvijas Tautas frontē un ko tā vēlas. Pa teletaipu, kas ir milzīga un graboša mašīna un darbojas kā telegrāfs, mēs sūtījām ziņas, piemēram, Reuters un AP News, kas nozīmēja informācijas nodošanu uz ārpusi. Latvijā 1989. un 1990. gadā sāka ierasties arvien vairāk un vairāk žurnālistu. Mums regulāri bija filmēšanas grupas no Kanādas, žurnālisti no Vācijas, Francijas, un viņi ļoti bieži nāca pie mums, lai uzzinātu, ko un kā darīt, piemēram, ja vajadzēja kādu satikt. Es teiktu, ka tās bija divas lielākās lietas, ko es darīju. Protams, Latvijas Tautas frontes pasākumos vajadzēja nodrošināt preses darbu.

Pastāstiet, kā no jūsu skatu punkta mainījās LTF darbība tās īsajā pastāvēšanas laikā?

1989. gada janvārī es biju Amerikā, jo aizbraucu līdzi savai mammai, kura brauca apciemot savu brāli, ko nebija redzējusi kopš Otrā pasaules kara. Tiekoties ar Amerikas latviešiem, viņi izdomāja, ka man ir jāapbraukā Amerikas latviešu kopienas, lai stāstītu par Latvijas Tautas fronti. Tas viņiem likās svarīgi un interesanti, un Amerikas Latviešu Apvienība izdomāja, ka man ir jāiet uz ASV Valsts departamentu, lai tiktos ar Baltijas departamenta cilvēkiem. Tajā laikā tur strādāja Pauls Goubls, kas vēlāk bija liels Baltijas valstu neatkarības atbalstītājs. Tajā brīdī bija noticis tikai Latvijas Tautas frontes dibināšanas kongress [red.piez. 1988.g.], bija miglaina runāšana par suverenitāti. Es viņam stāstīju par to, ko dara Latvijas Tautas fronte, un teicu, ka Padomju Savienība drīz sabruks un Latvija būs neatkarīga. Viņš, pamatojoties uz Amerikas izlūkdienestu zināšanām, teica, ka Padomju Savienība ir ļoti stipra, tā nesabruks. Viņa prognoze, kā zinām, izrādījās kļūdaina.

Es to stāstu, jo neuzskatu, ka es viņam tajā laikā būtu paudusi kādu ļoti drosmīgu ideju. Man Latvijas Tautas frontes mērķis – Latvijas neatkarība - bija tik pašsaprotams, pat ja sākotnēji to piesedza ar dažādiem vārdiņiem, kuri neizsauktu tik lielu reakciju no režīma. Pat ja 1989. gada janvārī nevienam no mums nebija skaidrs, kādā veidā mēs to panāksim, mēs zinājām, ka tas notiks. Es uzskatu, ka idejas un pārliecības pārveido pasauli, nevis dotie apstākļi, un tieši tas panāca Latvijas neatkarību.

Kādas sajūtas jūs pārņēma, iestājoties par Latvijas neatkarības atgūšanu un nostājoties pret padomju varu?

Galvenā sajūta bija tāda, ka tas ir pašsaprotami. 1993. gadā, kad tika atzīmētā Latvijas Tautas frontes 5 gadu jubileja, Latvijas Tautas fronte veidoja grāmatu, kurā bija arī notikumu hronoloģija. Tikai izlasot šo hronoloģiju, es sapratu, cik mēs bijām spēka ziņā vāji un cik viņi bija stipri, cik daudz šeit bija armijas, pret neatkarību noskaņotie spēki. Sapratu, ka labi vien ir, ka mēs to nezinājām. Spēku samērs bija pilnīgi nesamērīgs, tāpēc es vēlreiz atkārtoju, ka vēl jo lielāka nozīme ir idejām un gribai.

Vai, jūsuprāt, Latvija būtu atguvusi neatkarību bez Latvijas Tautas frontes?

Es domāju, ka nē. Tautas frontes veidojās arī Lietuvā un Igaunijā. No Padomju Savienības sabrukuma baidījās Rietumu valstis, uzskatot, ka tādā gadījumā iestātos haoss, asinsizliešanas, kodolieroču izmantošana. Neviens tajā nebija ieinteresēts, izņemot mūs pašus. Ja mēs to nebūtu gribējuši, tas nekad nebūtu noticis. Lai panāktu, ka mūsu gribu kāds atbalsta, mums bija jānodemonstrē, ka tā patiesi ir tautas apņēmība, nevis kaut kādu atsevišķu ekstrēmistu pulciņu vēlme.

Es atceros to, kā pamazām mainījās Rietumu attieksme pret Baltiju pēc Baltijas ceļa, jo tas tika apzināti veidots ar mērķi pievērst uzmanību, ka šeit ir trīs tautas, kas grib neatkarību. Arī pirms un pēc tam bija ļoti masveidīgi mītiņi Rīgā, bet tieši šī vizuāli iespaidīgā ķēde bija visas pasaules galvenajos ziņu stāstos un pirmajās lappusēs. Tā bija demonstrācija – mēs te stāvam un gribam neatkarību! Ja nebūtu šī tautas griba, neviens par mums īpaši nerūpētos, un, pat ja Padomju Savienība transformētos, mēs būtu tāda pati NVS valsts kā Ukraina, Vidusāzijas valstis.

Kādu iespaidu Latvijas Tautas fronte atstāja uz jūsu turpmāko dzīvi un cik lielu enerģiju tas deva turpmākajiem darbiem?

Jāņa Škapara zvans ar rīkojumu nākt uz fronti atstāja ļoti tiešu iespaidu uz manu turpmāko dzīvi. Tad, kad tika pieņemta 4. maija Neatkarības deklarācija, bija skaidrs, ka Latvijā ir gan lojāli, gan nelojāli mediji. Bija cilvēki, kas atbalstīja neatkarību, bet bija arī pietiekoši daudz tādu, kas bija pret to. Bija pilnībā jādemontē vecā sistēma un jārada pamati jaunai, kas nozīmēja milzīgu likumu veidošanas procesu. Droši vien tas atkal bija Jānis Škapars, kas izdomāja, ka parlamentam ir vajadzīga sava avīze, un radās doma tādu izveidot. Savukārt mums, kas jau bija kodolā – es, Pauls Raudseps – bija doma, ka šī ir lieliska iespēja izveidot lielu un neatkarīgu Rietumu tipa avīzi, un 1990. gada 26. septembrī tika nodibināta “Diena”. “Dienā” tika pavadīti 18 gadi, un būt galvenajam redaktoram nozīmēja ietekmēt, kā arī zināmā mērā veidot Latvijas politiku.

Kā iesaistīšanās Latvijas Tautas frontē izmainīja Jūsu privātās dzīves aspektus?

Latvijas Tautas fronte nozīmēja to, ka man visu laiku bija jābūt ierindā. Attiecīgi citām lietām paliek mazāk laika, taču tā ir bijis lielāko daļu mana darba mūža.

Atskatoties uz paveikto Latvijas Tautas frontē, vai jūs kaut ko būtu darījusi citādāk, mainījusi savā rīcībā?

Protams, varētu teikt – būtu bijis labi, ja mums būtu bijis vairāk zināšanu, kā to izdarīt, bet kādas bija, ar tādām strādājām. Augstākās Padomes Preses centrā, kurš sāka darboties tikai no 3. maija [red.piez. 1990.g.] reizē ar jauno parlamentu, bija simtiem Rietumu un Padomju Savienības žurnālistu, un mums ārkārtīgi trūka angļu valodas pratēju. Ieradās Māra Sīmane, kas bija atvedusi jauniešu grupu no Minsteres latviešu ģimnāzijas. Pieliku viņus pie telefoniem un teicu: “Ja tev tagad zvana, atbildi par to, kas te notiek!”. Viena meitene gandrīz sāka raudāt un prasīja: “Bet ja man zvana "Reuters", kā es varu uzdrošināties viņiem kaut ko stāstīt?” Mums tas likās tik pašsaprotami – lai runā, ja reiz zina valodu.

Es domāju, ka mums ne tikai nebija zināšanu par to, kā kaut ko darīt, bet arī par to, cik komplicēta ir pasaule. Ambīciju līmenis bija augsts, un likās, ka viss ir vienkārši. Domājām – mēs taču veidojam neatkarību, un kāpēc gan kāds septiņpadsmitgadīgs jaunietis nevarētu "Reuters" stāstīt par notikumiem Latvijā? Tieši tas, ka mums nebija zināšanu par iespējām, ļāva mums izdarīt neiespējamas lietas. Reizēm ir ļoti vērtīgi nenogrimt pasaules komplicētībā un atcerēties, ka ar lielu un labu mērķi var izdarīt fantastiskas lietas.

Vai, jūsuprāt, Latvijas Tautas frontē darbojošos sieviešu ieguldījums tiek atspoguļots un atzīts pietiekoši, salīdzinot ar vīriešu ieguldījumu?

Es domāju, ka Latvijas Tautas frontē nebija vīriešu un sieviešu iedalījuma. Ne toreiz, ne tagad nopelni netiek dalīti atbilstoši dzimumam. Ir cits jautājums – vai tiek runāts par visiem tiem daudzajiem cilvēkiem, kuri nodrošināja fantastiskas lietas un izdarīja daļu no ļoti svarīga darba? Pats svarīgākais tomēr ir nevis novērtēt, bet gan nācijas apzināšanās, ka tā var paveikt lielas lietas un ka neatkarību tai neviens nedāvināja. Tas nozīmē lielāku pašapziņu un atbildību vienlaikus.

Kā mūsdienās varētu veicināt cilvēku zināšanu uzlabošanu par Latvijas Tautas frontes nozīmīgumu?

Jāmācās vēsture! Es domāju, ka tas jau notiek, piemēram, šobrīd mēs gatavojamies [red. piez. intervija veidota pirms Baltijas ceļa gadadienas] Baltijas ceļa 30. gadadienai. Tur ir pasākumu kopums, ir radītas filmas. Ir savākts ļoti daudz atmiņu no tiem cilvēkiem, kuri darbojās Latvijas Tautas frontē, ir iznākušas daudzas grāmatas. Tas, kas nav izdarīts un kas ir reāla problēma: Latvijas Tautas frontes laiks, kā arī Augstākās padomes darbs, kas lika pamatus pārejai no autoritāra režīma kontrolētas kolonijas uz neatkarīgu, demokrātisku, tiesisku valsti, netiek pētīts.

Vairāk lsm.lv

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti