Dalies:

Intervija ar vienu no ievērojamākajiem Zviedrijas gleznotājiem ar pasaules vārdu, latvieti, Lari Strunki

Intervija ar vienu no ievērojamākajiem Zviedrijas gleznotājiem ar pasaules vārdu, latvieti, Lari Strunki
  • 23. May. 2018
Laris Strunke, kurš svinēs savu 87. dzimšanas dienu 10.februārī, gatavojas izstādei – personālizstādei “Aiza” Latvijas Dzelceļa muzejā.

Lara Strunkes brāļa meita arhitekte Laila Strunke atzīmē, ka Lari raksturo vārds integritāte gan kā mākslinieku, gan kā cilvēku: neatdalāms un vesels, neiespaidojams no citu uzskatiem. “Viņš vienmēr ir bijis patstāvīgs. Vienmēr esam labi sapratušies, ir līdzīga enerģija un humors. Esam kļuvuši vēl tuvāki tieši pēdējos gados. It īpaši, tagad, kad tuvojoties viņa personālizstādei “AIZA” Rīgā, kur esmu viņa pārstāvis un “acis”. Lai gan pēdējos gados ir pasliktinājusies redze, Laris vēl turpina gleznot. Mums ir jauka savastarpējā sadarbība. Mani imponē Lara profesionalitāte un bezkompromisa pieeja, tai pašā laikā spēja rast risinājumus. Viņš ir ne tikai mākslinieks, bet arī pārzina izstāžu projektu visas daļas, jo ir piedalījies vairāk nekā 100 izstādēs”.

Pirms saruna izskatu pieejamo materiālu par Lari Strunki: raksti, intervijas, videomateriāli no Lara Strunkes izstāžu atvēršanām - ir pārsteidzoši daudz gan latviešu, gan zviedru valodā. Laris Strunke ir viens no ievērojamākajiem Zviedrijas gleznotājiem ar pasaules vārdu. Mākslinieks atzīst – “Es zīmēju formu un kustību, mēģinot atklāt audeklā vairākas dimensijas”. Cik liela nozīme ir līnijai un krāsai viņa darbos Laris Strunke stāsta, atklājot izstādi “Aiza” un noturot priekšlasījumu par vienu no krāsām - Caput mortuum – violeti brūno krāsu, 2017.gada rudenī Zviedrijas Mākslas akadēmijā. Tas ir filozofisks un pārdomāts stāstījums. Mākslinieks, kura darbus žurnālists Vigo Kavlings (Vigo Cavling) Zviedrijā salīdzina ar Verdi mūziku, savukārt citi viņu devē par heppeninga (notikumu) mākslinieku: ir bijušas izstādes, kurās viņš rada savus darbus skatītāju klātbūtnē. Ar dažām līnijām, ar krāsu mākslinieks rada telpu, kura ir tur, aiz... Lakoniski mākslinieks spe’j radīt daudzdimensionālu pasauli. Kā mākslinieks saka – viņa mērķis ar maziem līdzekļiem radīt telpu un pārdzīvojumu. Savā meistarklases paraugdemonstrējumā ar divām vertikālām līnijām balts audums pārvēršas: puspavērtās durvīs uz citu pasauli, ieraugam plaisu mākoņos, aiza, kas ir saules vai varbūt dūmakas piepildīta. Aiza, kas var sevī slēpt gan piedzīvojumus, gan briesmas. Katrs uztver mākslas darbu pēc savas izpratnes un pieredzes. Saskata to, ko vēlas ieraudzīt.

Katrs vārds, katrs teikums, kurš tiek izteikts sarunā, tiek izteikts pārdomāti. Man gribētos salīdzināt kā katra līnija un krāsa, kas ir radīta viņa darbos.

Viņš stāsta par savu mākslinieka sūtību un atbildību būt pašam, neizdabājot un nepiemērojoties citiem. Viņš uzsver ticību sev kā svarīgu. “Ja nav ticības sev, tad baltais audums paliek balts un mākslinieka doma paliek neizteikta.” Viņš runā arī par katra bezgalīgajām iespējām un sūtību izteikt savus pārdzīvojumus un domu pasauli: ar krāsu izvēli, ar līniju, kas rada daudzdimensionālu pasauli uz audekla.

Laris Strunke stāsta arī par izturību un spītību, kas viņam bija nepieciešama, lai sasniegtu savu sapni kļūt par gleznotāju. Vecāki atbalstīja viņa nodomus, bet nespēja atbalstīt ekonomiski.

Lai realizētu savu sapni par gleznošanu, Laris Strunke esot gulējis pāris stundas diennaktī, strādājis vairākus darbus vienlaicīgi un 23 gados, izturot milzīgu konkursu, viņš iestājās Zviedrijas Mākslas akadēmijā.

Mēs tiekamies divas reizes – vienreiz izstādes laikā Mākslas Akadēmijā un otrreiz viņa darbnīcā, kas ir iekārtota Zviedrijas karaļa oranžērijā (turpat netālu dzīvo Zviedrijas kroņprincese Viktorija) senajā Hāgas parkā, Stokholmas pievārtē.

GN. “Klyfta” – “Aiza” ir trešā izstāde Mākslas akadēmijā, kas ietver Jūsu 2015., 2016., 2017. gadā gleznotos darbus. Kāpēc izstādes nosaukums ir “Aiza”?

Jāpiebilst, ka pirms šīs izstādes rīkošanas, saskādēju muguru, un izstādes iekārtošanu un gleznu izvēli vadīju no slimnīcas pa telefonu.

Motīvs “Aiza” nāk no Islandes, vēl no tālā 1994.gada. Toreiz šis motīvs mani aizrāva, bet nekad nebiju domājis, ka kādreiz tam būs turpinājums. Tagad pirms 3 gadiem atgriezos pie šī motīva pēc 20 gadu pārtraukuma. Visus šos gadus strādāju, lai atklātu un saprastu šo motīvu.

Aiza, tas, manuprāt, ir dramatisks motīvs, dramatiska kompozīcija. “Aiza” atdala to, kas negrib dalīties. Ja aiza ir šaura, tai var viegli tikt pāri, taču šaurā aizā neieplūst tik daudz gaismas. Tā ir tumša. Kad aiza ir plata, tā ir gaismas piepildīta, bet tai ir grūti tikt pāri, jo tā ir plata. “Aiza” – ir atvērums, aicinājums ienākt, no otras puses, rodoties atvērumam, pazūd veselums, zūd daļēji drošība.

Vai Jums ir svarīgi tas, ko par Jums raksta prese un žurnālisti?

Katrs var uztvert, kā vēlas. Es neinteresējos, ko citi par mani raksta. Es cenšos būt pats. Es nelasu recenzijas, jo tas manā mākslā neko neietekmē un nemaina.

Es nevēlos ne pielāgoties, ne mainīties. Lai katrs skatītājs uztver un saskata to, ko viņš var un vēlas saskatīt. Es vēlos būt patstāvīgs savā domāšanā un radīšanā, būt es pats. Katrs mākslinieks grib domāt, ka tas ir kaut kas, ko es radu. Citādi mākslinieks nevar radīt.

Līdz šim man tas ir izdevies. Tā ir svarīga lieta – ticība sev. Ja man priekšā balts audekls, tad man jātic, ka es kaut ko spēju. Citādi nevar. Katrs cilvēks “satur” daudz vairāk nekā viņš izsaka. Mans moto – ir svarīgi atrast sevi mākslā. Man ir liela motivācija strādāt - es vēl visu neesmu izteicis, lai gan esmu gleznojis jau 65 gadus. Kapēc manas robežas ir tur, kur viņas ir? Es tās meklēju. Vai var radīt kaut ko, kas ir svešs, kas ir ārpus paša uzskatiem par sevi? Man ir 86 gadi, un 65 esmu strādājis, gleznojis, bet es vēl joprojām meklēju. Glezna nav tikai glezna, tas ir kas vairāk. Vispirms ir jābūt domai. Saturam jābūt jau iepriekš galvā pirms es ķeros pie gleznas. Tas ir tāpat kā - kad es klausos operu un nevaru saprast stāstu, tad tam nav nozīmes. Man ir jāsaprot stāsts. Jo līnija nav tikai līnija, un vārdi nav tikai burti. Vārds izsaka daudz vairāk. Es realizēju pirms gada projektu kopā ar manu draugu K.Sīvertu Lindbergu: dzeja - viens vārds un mana glezna.

Vai uzskatāt, ka Jūsu latviskā identitāte ir ietekmējusi Jūsu izteiksmes veidu glezniecībā?

Tas ir neatbildams jautājums. Tas ir neatdalāmi - cik ļoti es esmu “zviedrs”, cik latvietis? Kas mani ietekmē vai iedvesmo? Lai gan esmu dzirdējis šeit Zviedrijā – “Tu neesi tipisks zviedrs glezniecībā”. Mani ietekmē un iedvesmo daba, mana iekšējā saistība ar dabu. Kas manī ir latvisks, kas nav latvisks, grūti nodefinēt. Mākslinieka izpausme glezniecībā nav tik cieši saistīta ar viņa izcelsmi kā rakstnieka izpausme valodā. Es gleznoju formu un kustību, kas ir manī, ko es gribu uzlikt uz audekla. Es nevēlos tulkot savus darbus, to lai dara katrs skatītājs pats. Lai katrs var atklāt manos darbos to, ko pats saredz. Tas būtu pārāk racionāli pateikt, tas ir tas un izskaidrot, ko es ar to vai to biju domājis.

Jums bija 13 gadi, kad Jūs bēgļu laivā kopā ar vecākiem nokļuvāt Zviedrijā? Vai to atceraties?

13 gados es to neuztvēru ar tādu dramatismu. Pat tas, ka apstājās laivas motors jūras vidū, tajā brīdī nelikās tik bīstami. 13 gados uztvere ir citāda. Šīs atmiņas nav dramatiskas. Ierodoties Zviedrijā, visi bija aizņemti, lai izdzīvotu un pārdzīvotu, nebija daudz laika, lai pārspriestu, cik bīstami tas bija. Vecāki par to nerunāja ar mani, lai gan tēvam (Niklāvs Strunke, latviešu gleznotājs, un scenogrāfs) dzīves sākums Zviedrijā bija ļoti smags. Aizbraucot no Latvijas viņš zaudēja ne tikai savu paziņu loku, bet savu publiku, ierasto dzīves ritmu.

Vai Jūsu tēvs ietekmēja vai kā citādi iedvesmoja Jūsu izvēli kļūt par gleznotāju?

Es redzēju, ka tēvs gleznoja un turpināja gleznot arī Zviedrijā. Es esmu vienīgais no trim bērniem, kas glezno. Vecāki nevarēja atbalstīt ekonomiski manu vēlmi mācīties gleznot. Es sāku mācīties privātās mākslas skolās, un tam vajadzēja lielu naudu. Es smagi strādāju, lai nopelnītu studijām. Strādāju vairākos darbos, modinātājs man bija vajadzīgs, lai atgādinātu, ka jādodas uz nākamo darbu. Gulēju pāris stundas diennaktī: 5 no rīta iznēsāju avīzes, strādāju par scenogrāfu pagraba teātrī.

Kā Jūs to varējāt izturēt?

Jauns cilvēks daudz spēka. Cerība un vēlēšanās.

Lasīju, ka Jūs esat ticies ar Zviedrijas karali un Jums pat ir joks par to?

Jā, es tikos ar Zviedrijas karali. Un, kad viņš man jautāja, kādi man plāni, es viņam atjautāju, kādi ir viņa tuvākie plāni uz nākotni un apliku roku ap pleciem. Protams, ka apsardze uzreiz bija klāt.

Kāda ir Jūsu diena?

Gleznotājs tas ir amatas. Es gleznoju katru dienu. Tā ir disciplīna, man ir jāglezno katru dienu, lai nonāktu vietā, kur gribu nokļūt. Lai es varētu uzgleznot to, ko es akceptēju.

Vai ir vajadzīga iedvesma, lai gleznotu?

Svarīga ir ticība sev. Ja man priekšā ir balts audekls, man ir jātic, ka es kaut ko spēju. Ja nav ticības, tad audekls paliek balts. Tas ir darbs katru dienu un garīga sagatavošanās. Es par nākamo gleznu domāju jau iepriekšējā vakarā, es tai “mentāli” gatavojos. Es nevaru gleznot tūlīt un uzreiz, es to plānoju jau iepriekšējā dienā, pa nakti. Jau no vakara esmu mentālā ceļā uz darba procesu. Mākslas darba radīšana - tā ir milzīga koncentrācija darbam.

Mākslinieks - tas ir radošais process, doma vada roku. Ir jāsaprot, ko, kā, kādēļ Tu dari. Neviena mūza neatlido, ja nesāk strādāt, tikai strādājot rodas radošā enerģija un iedvesma. Es nelietoju otas, tas mani ierobežo, es gleznoju ar to, kas ir pie rokas.

Es nevaru kurā katrā brīdī gleznot: ir periodi, kad gleznoju, kad viens darbs dod iedvesmu nākamajam darbam. Ir periodi, kad jāuzkrāj un jāpiepilda sevi ar pārdzīvojumiem: “ir jābūt iekšā, lai nāktu ārā”. Cilvēks nav bezgalīga krātuve, man ir “jāpiepilda” sevi, ir jāliek iekšā, jo to, ko es radu uz audekla, es ņemu no sevis.

Jebkurš cilvēks satur vairāk nekā var izteikt. Ko es vēl neesmu izteicis? Tas ir mans dzenulis, kas man liek iet uz priekšu, liek meklēt. Gribu atrast savu saturu, savas iespējas, savas robežas. Kāpēc manas robežas ir tur, kur viņas ir? Neviens mākslinieks negrib atkārtoties. Katram laika posmam ir savi izteiksmes veidi, sava loģika. To, ko es radu pašlaik, tam ir saistība ar šo brīdi, kurā es esmu. Kad darbs ir pabeigts, es neko tur vairs nevaru pielikt, vai es to pieņemu vai nē. Svarīgākais, ko tā glezna saka.

Man ir bijis, ka esmu pabeidzis darbu un man nepatīk tā glezna. Es pat nevaru skatīties uz šo gleznu. Es “aizgriežu” to projām, cik ļoti man tā traucē, bet mainīt tur es tajā neko nevarēju. Glezna dzīvo savu dzīvi. Paiet nakts, otrā dienā es ieskatos un atklāju, to, ko nebiju ievērojis un izstādu šo gleznu. Tā atkal runā ar mani, bet pārmaiņas nenotika gleznā. Pārmaiņas notika manī. Nekas nav konstants.

Tā ir mana pasaule, pārmaiņas un meklējumi manī.

Vai Jums patīk pavadīt dienas Jūsu darbnīcā?

Jā, man šeit patīk, šeit ir laba apkārtne. Ir bijuši brīži manā dzīvē, kad es pat esmu darbnīcā gulējis un dzīvojis. Bet tas nav labi, darba vieta ir jāatstāj. Tagad es to nedaru.

Mūsu saruna notiek Latvijas valsts simtgades zīmē. Daudzi saka, ka latviešu tautas izdzīvošana ir apdraudēta.

Mēs visi dzīvojam uz naža asmens. Katru mirkli kaut kas notiek un mainās. Manuprāt, ir grūti spekulēt par tautas izdzīvošanu.

Intervijas autors: Gunta Neimane
Pirmspublicējums: Latvijas Avīze
Foto: Ann Eriksson


Papildus informācija:
  • Dzimis 1931.gada 10.februārī Rīgā. 1944.gadā kopā ar ģimeni emigrējis uz Zviedriju.
  • No 1952.gada līdz 1954.gadam mācījies Librie Mākslas skolā, 1959.gadā absolvējis Stokholmas Mākslas akadēmiju.
  • Zviedrijas Karaliskās akadēmijas Goda loceklis
  • 2003.gadā Latvijas Republikas IV pakāpes Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks
  • 2002.gadā Latvijas mākslinieku Zelta medaļa
  • 2002.gadā Egona Lundgrēna medaļa (Zviedrijas Karaliskās Mākslas akadēmija)
  • 2001. gadā Prinčā Eužēnija medaļa (Zviedrija)

  • Grupu izstādes Zviedrijā, Norvēģijā, Itālijā, Meksikā, Dānijā, Ungārijā, Ķīnā, Somijā, Kanādā, Islandē, Vācijā, Ausrālijā, Brazīlijā.

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti