Dalies:

Intervija ar Gērnsijā dzīvojošajiem latviešiem Jāni Lucāni un Ilzi Sproģi

Intervija ar Gērnsijā dzīvojošajiem latviešiem Jāni Lucāni un Ilzi Sproģi
  • 04. Dec. 2017

Mani sarunas biedri ir Jānis Lucāns (34), kurš nāk no Aizkraukles rajona Sērenes pagasta un talsiniece Ilze Sproģe (33). Jānis ir ieguvis vidējo izglītību un pēc profesijas ir pavārs - oficiants. Savkārt Ilze pēc 9. klases beigšanas devusies uz Rīgu un tur ieguvusi friziera diplomu. Atgriezusies Talsos, lai izietu praksi. Tur arī mācījusies vakarskolā un ieguvusi 12. klašu izglītību. Vēlāk Ilze Biznesa vadības koledžā tālmācības ceļā ieguvusi biznesa mārketinga speciālista diplomu. Gan Jānis, gan Ilze nu jau trīspadsmit gadus dzīvo Gērnsijas salā.


Kurā gadā un kāpēc jums radās doma braukt uz Gērnsiju?

Jānis: “Tas bija 2004.gada 4. jūnijā. Toreiz mēs viens otru nepazinām, un tikai pēc iepazīšanās šeit, Gērnsijā, noskaidrojām, ka abi bijām izbraukuši no Latvijas vienā un tajā pašā dienā. Ilze izbrauca ar autobusu un ieradās šeit trīs dienas vēlāk, bet es ielidoju tās pašas dienas vakarā.

Lasītākās ziņas valstī

Situācija bija tāda, ka 2004. gadā Sērenes kafejnīcā darbinieku samazināšanas dēļ es pazaudēju darbu. Pusgadu meklēju, bet neko nevarēju atrast. Tā paša gada martā uz Gērnsiju strādāt bija atbraukusi mana mamma, bet tante šeit strādāja jau gadus astoņus. Mamma man atsūtīja e - pastu ar darba sludinājumu no Guernsey Press. Protams, Latvijā man vajadzēja vārdnīcā skatīties, tieši kāds darbs tiek piedāvāts. Tik daudz jau man bija angļu valoda, lai sarunātos pa telefonu un pazvanīju darba devējam Howard Holland, kas toreiz bija Christies restorāna saimnieks. Kaut arī viņam sacīju, ka esmu no mazas kafejnīcas un bez lielas pieredzes, viņš teica, lai tik braucu šurp. Viņš piedāvāja nopirkt avio bileļetes, bet, tā kā biju dzirdējis visādus gadījumus, teicu, ka biļeti pats sev pirkšu.”

Ilze: "Es uz Gērnsiju atbraucu 2004. gada vasarā. Darbā savai klientei pinu bizītes un ieminējos, ka gribētos kaut kur citur aizbraukt, taču nebiju pārliecināta, ka kādreiz to izdarīšu. Kliente manis sacīto bija uztvērusi ļoti nopietni un jau nākamajā dienā manā vietā uzrakstīja CV, atnesa man to parādīt un aizsūtīja uz darbā iekārtošanas aģentūru Gērnsijā, kur pati jau bija strādājusi. Diezgan drīz man zvanīja no aģentūras un prasīja vai pēc nedēļas varu sākt darbu. Es atteicu. Taču, nolikusi klausuli, pārdomāju un zvanīju atpakaļ, sacīdama, ka esmu ar mieru. Diemžēl, man piedāvātais darbs jau bija atdots citam cilvēkam. Taču ilgi nebija jāgaida, kad saņēmu nākamo zvanu ar darba piedāvājumu."

Kā jūs šurp atbraucāt?

Jānis: “Es no Rīgas lidoju uz London Heathrow, tad braucu ar autobusu uz London Gatwick un tālāk lidoju uz Gērnsiju. Gērnsijā ielidoju piektdienas vakarā. Kļūdas dēļ aizbraucu uz nepareizo hoteli. Deviņi vakarā, stāvu pie Duke of Richmond, bet mani neviens nesagaida. Zvanu saimniekam un saku, ka stāvu pie viņa hoteļa durvīm. Izrādās, man vajadzēja braukt uz Wicked Wolf. Man bija paveicies, jo uz Duke of Richmond strādāt atlidoja latviešu pāris. Tā es nakti pārlaidu tur.”

Ilze: “Latvijā aizgāju uz aģentūru, kas palīdzēja pirkt biļetes. Tur bija piedāvājums lidot vai braukt ar autobusu. Protams, braukt ar autobusu, bija daudz lētāk, un es izvēlējos to variantu. Tā kā bija jābrauc trīs dienas, domāju, ka šajā laikā sakopošu savas domas. Man līdzi bija arī grāmata par to, kas jāzin viesmīlim. Biju domājusi to izlasīt. Godīgi sakot, es neko neatceros no tām trīs dienām. Iekāpu autobusā un uzreiz gribēju izkāpt, jo man bija jāraud, domājot: “Ārprāts! Ko es daru?" Taču saņēmos, iespītējos, jo daudzi sacīja, ka es to neizdarīšu, ka drīz būšu atpakaļ. Domāju: “Es pierādīšu viņiem, ka varu!” Tā es paliku autobusā. Braucām uz Franciju un tad pa Lamanša tuneli uz Angliju. Londonā es paliku pa nakti viesnīcā un no Gatwick lidostas nākamajā rītā lidoju uz Gērnsiju.”

Kādas ir jūsu darba gaitas Gērnsijā? Vai strādājat savā profesijā?

Jānis: “Es atlidoju, lai strādātu Christies restorānā par pavāru. Pirmajā dienā darbā ierados pirmdien, viss tērpies baltā pavāra formas tērpā, ko biju paņēmis līdzi no Latvijas. Tie tur visi virtuvē līki no smiekliem. Prasa: "Naži tev ir?" Kādi naži? Izrādās, pavāri darbā strādā katrs ar saviem nažiem. Nu, labi, iešu un nopirkšu. Virtuvē bija francūzis Maiks, un viņš man teica: "Tu ar tiem nažiem neaizraujies. Var gadīties, ka tu te neizturēsi." Neko jau sākums!

Pirmās trīs dienas mani iemeta stūrī, mizoju kartupeļus, rullēju spring rolls. Es domāju: “Šitais ir vienkārši ārprāts!” Darba bija ārkārtīgi daudz. Kamēr vēl nav sācies serviss, it kā viss kārtībā. Bet kā sākās serviss! Es nekādi nevarēju saprast, kā tā var pastrādāt - viens otram bļauj virsū, ņemas un ārdās. 

Pēc trim dienām šefs paņēma mani sev blakus. Domāju: "Nē, saņemšu pirmo algu un braukšu prom". Taču, pamazām iestrādājos, un laikam ritot, attiecības ar Maiku kļuva ļoti labas. Viņš man ļoti daudz palīdzēja, ticēja maniem spēkiem un izturībai.


Kad bija ļoti daudz darba, virtuvē bija desmit pavāri un divi trauku mazgātāji, tā saucamie KP dīdžeji. Šefs bija pateicis, ka vairs neņems darbā nevienu latvieti. Ne jau tāpēc, ka viņš būtu rasists, bet gan tāpēc, ka latvieši savā starpā virtuvē kāvās un radīja problēmas. 

Atceros, 2006. gadā, kad notika Pasaules čempionāts futbolā, mūsu darba kolektīvā bija pārstāvētas septiņas nācijas. Virtuvē strādāja tikai vīrieši. Daudz vēlāk mums virtuvē pievienojās poliete, kas gatavoja saldos ēdienus un angliete - galvenā pavāre. Varu teikt, ka kolektīvā visiem angļu valoda bija ļoti laba un nebija nekādu grūtību saprasties.


Christies es nostrādāju divus ar pusi gadus un pēc tam aizgāju strādāt uz Chouet Tea Room. Tur man ļoti patika, jo kolektīvs bija labs un katru vakaru darbu beidzu pulkstens piecos. Bet tad kādā brīdī saimnieka sieva, kas Francijā bija izgājusi pavāru kursus, sāka man krist uz nerviem ar savu pārgudrību. Braucu uz Latviju holidejos, teikdams māsai, kas jau strādāja Co - op, ka es labprāt nomainītu darbu.

Biju Latvijā tikai divas dienas, kad māsa zvanīja, sacīdama, ka man ir nakts supervisor darbs, ja gribu. Tā uzreiz pēc holidejiem braucu atpakaļ un uzsāku jaunu darbu. Strādāju no vienpadsmitiem dienā līdz divpadsmitiem naktī. Pamazām sāku strādāt tikai pa dienu kā vecākais supervisor. Tad es mēģināju dabūt trainee manager darbu, bet nedabūju. To dabūja mana māsa Liene un vēl viena latviešu meitene. Bet tad Co - op notika izmaiņas, un es sāku strādāt kā trešais, vēlāk kā otrais menedžeris St Martins veikalā, tālāk jau kā pirmais menedžeris Vazon veikalā. No šā gada maija esmu pirmais menedžeris St Sampsons Co - op veikalā.”

Ilze: "Es sāku strādāt kā viesmīle The Absolute End restorānā. Pirmajā dienā aizgāju uz darbu augstpapēžu kurpēs, skaisti sakārtotiem matiem, uzlakotiem nagiem. Tāda dāma no Latvijas. Virtuves šefs uzreiz lika sacelt matus augšā, kurpes nomainīt. Tad es sapratu, ka nebūs viegli. Tādu darbu nekad iepriekš nebiju darījusi, un sākumā es nevarēju saprast, kāpēc gaļas un zivju ēdieniem ir savādāka dakša, kāpēc baltajam un sarkanajam vīnam ir savādākas glāzes. Tas viss man bija pilnīgi jauns. Tikai vēlāk šefs man pateica, ka menedžeris bija licis tikt no manis vaļā. Viesmīļi nesa trīs, četrus šķīvjus uzreiz, bet es knapi vienu varēju panest. Bija bail, ka nenometu. Atceros, kad jau biju iestrādājusies, es paņēmu uzreiz trīs šķīvjus. Domāju, ka neviens to neievēros. Bet nē, visi kolēģi to pamanīja un applaudēja. Bija jautri! Virtuvē strādāja trauku mazgātājs, latvietis Dainis. Viņš man daudz palīdzēja un deva padomus. Ar viņu varēju runāt savā valodā. Vispār kolektīvs bija ļoti labs. Visi bija tādi paši kā es - bez ģimenēm. Mani kolēģi bija no Šveices, Itālijas, Anglijas, Francijas. Par oficianti es nostrādāju vienu gadu. Jo vairāk iestrādājos, jo labāk man gāja. Es kļuvu par galveno oficianti, vēlāk atbildīgā par privātajām party. Un tad pienāca laiks, kad jutu, ka gribu prom no tā darba. Visu jau biju apguvusi, augstāk vairs nebija, kur kāpt. Gribēju atpakaļ frizētavā. 

Ievēroju avīzē sludinājumu, ka Hairtek meklē frizieri. Pieteicos. Uz interviju braucu ar domu, ka darbu nedabūšu un biju gatava braukt prom no salas. Bet, nekā. Darbu dabūju. Tā es tur strādāju vēl līdz šim. Hairtek man ir kā ģimene. Gan darba kolēģi, gan priekšnieki vienmēr ir bijuši ļoti izpalīdzīgi un saprotoši. Es jūtos ļoti apmierināta.”

Jūsu abu ceļi krustojās Gērnsijā. Pastāstiet, lūdzu, kā tas notika.

Jānis: "Es tikko biju izšķīries ar savu iepriekšējo meiteni, bet Gērnsijā strādāja arī mans labākais draugs Dima, un viņš teica: “Jāni, esmu tev atradis meiteni. Neesi viņu redzējis, bet viss, jūs abi precēsieties.” Tā viņš mani aicināja nākt uz tusiņiem, kur arī Ilze bija. Bieži bija tā, ka Ilzei bija jābūt uz randiņu, bet viņa nebija atnākusi. Atceros, pirmo reizi uz randiņu Ilze atnāca tāda dāma, a es tajā laikā biju gariem matiem, kepons galvā, hūdijs mugurā. Nodomāju, ka Dima ir riktīgi “pāršāvis pār strīpu”. Bet pēc pāris tikšanās reizēm saņēmos un uzaicināju Ilzi uz pirmo randiņu. Nu, un pārējais jau ir pagātne.”

Ilze: "Es ticu liktenim un zinu, ka maziem solīšiem dzīvē viss notiek tā, kā tam jānotiek. Gērnsijā iepazinos ar draudzeni Daci, kas arī bija no Talsiem. Manu telefona numuru viņai bija iedevušas meitenes no frizētavas Talsos, kur es biju gājusi praksē. Tas man arī likās interesanti, ka Latvijā it kā dzīvojām blakus, bet viena otru nepazinām. Gērnsijā viņa man bieži zvanīja un lūdza ieveidot vai nokrāsot matus. Tā mēs abas bieži satikāmies un kļuvām par labākajām draudzenēm. Viņai bija draugs, kas bija Jāņa labākais draugs. Es viņas draugu vēl nebiju satikusi, un viņš mani nepazina, bet jau bija saplānojis, ka mēs abi ar Jāni būtu ideāli viens otram. Manas iepriekšējās attiecības juka, un es īsti nebiju ieinteresēta jaunām. Mani visu laiku aicināja satikties, bet es kaut kā izšmaucu un uz randiņiem negāju. Un tad es saņēmu ielūgumu uz draudzenes drauga dzimšanas dienu aprīlī. Atteikt nevarēju. Tā mūs abus ar Jāni tajā jubilejā sapazīstināja. Kā tagad atceros, uz pirmo randiņu mēs aizgājam 1.septembrī. Tas bija deviņus gadus atpakaļ.

Mums ir divi jauki bērniņi. Izabellai 20. decembrī būs pieci gadi, Oliveram nākamā gada maijā būs četri gadiņi.”


Vai jums kā iebraucēju ģimenei ir viegli dzīvot Gērnsijā? Vai jūs jūtaties kā iebraucēji?

Jānis: “Es nevarētu teikt, ka esmu izjutis kādu sliktu attieksmi pret sevi kā pret iebraucēju. Man liekas, Gērnsija kā tāda ir ļoti droša vieta, kur dzīvot. Attieksmes ziņā man nekad nav bijis, ka kāds aizvainotu. Vienīgais mīnuss ir tas, ka dzīvošana šeit ir ļoti dārga un, ja vēlies tikt prom no salas, tas arī būtu dārgi. Nevar saplānot tādas kā nedēļas nogales projām no šejienes.”

Ilze: "Es teiktu, ka ir viegli, sevišķi tāpēc, ka mums ir bērni. Piedalāmies dažādos pasākumos. Cilvēki Gērnsijā ir ļoti patīkami, laipni. Man ir bijuši ļoti reti momenti, kad jūtos kā iebraucēja. Esmu dzirdējusi pāris komentārus, bet ne tieši uz mani vērstus.


Pirms mēs ievācāmies mājā, kur tagad dzīvojam, es daudz sliktāk jutos, jo mēs dzīvojām komunālajā mājā un to dalījām ar vēl diviem cilvēkiem. Pirms ģimenes tāda komunālā māja ir OK. Tad tu strādā, tusē, brauc holidejos, un māja ir tikai kā gultasvieta.

Pēc bērnu piedzimšanas dzīvot tur kļuva sevišķi grūti. Tas arī bija vienīgais iemesls, kāpēc mēs daudz runājām par braukšanu prom. Ļoti ilgi laiku nevarējām atrast, kur dzīvot, un tas bija vienīgais laiks, kad jutos, ka šeit nepiederos.”


Kā latviešiem, cik jums svarīgi ir saglabāt latviešu valodu un ieaudzināt to arī savos bērnos? Kā jums tas izdodas?

Jānis: "Mājās mēs runājam tikai latviski, un tas ir tikai mans nopelns. Es vienīgais visiem aizrādu, ka nedrīkst runāt angliski, ka ir jārunā latviski. Manuprāt, ir svarīgi uzturēt latviešu valodu vecvecāku dēļ. Piemēram, Ilžuka vecāki vispār nesaprot angliski. Mana mamma Gērnsijā nodzīvoja piecus, tad Īrijā piecus gadus, un viņa saprot visu angliski. Tagad viņai runāt grūtāk, jo valodu nelieto ikdienā. Mans tētis zin varbūt divus vārdus angliski.


Man ir daudz draugu, ne tikai latvieši, bet arī poļi un portugāļi. Viņi ar saviem bērniem brauc uz Poliju, Portugāli, un es prasu: "Kā jūsu bērni sarunājas ar vecvecākiem?" Nevar, jo nav iemācīta attiecīgā valoda. Vispār, ja bērns runā divās valodās, viņš attīstās daudz labāk. Citreiz ir ļoti grūti, jo bērni sāk ar mums runāt angliski, un gluži dabiski mēs atbildam angliski. Tad pēkšņi atjēdzamies un pārejam uz latviešu valodu.”


Vai jūs ieteiktu citiem jauniešiem braukt uz Gērnsiju dzīvot un strādāt?

Jānis: “Es domāju, ka jauno likumu dēļ tagad vairs nē. Ja tu gribi atbraukt nopelnīt, tad jā. Līdz šim bija forši, varēja strādāt un atpūsties, plānot un dzīvot. Kā jauniešiem te tā visa izklaides dzīve ir OK. Protams, te nav daudz nakts klubu. Mana mazā māsa, piemēram, daudzus gadus vasarā šeit strādāja un nopelnīja naudu savām studijām.”


Gērnsija pēdējo gadu laikā ir mainījusies. Ko jūs paši par sevi esat iemācījušies, šeit dzīvodami? Kā jūs esat mainījušies?

Jānis: "Tā grūti pateikt. Tas angļu miers, laipnība “pielīp”. Tu aizbrauc uz Latviju, vienalga, kur ej, tur visi tādi nelaipni, steigā. Es jau saprotu, ka grūta dzīve. Londonā, piemēram, arī neviens tevi nesveicinās, tā ka Gērnsijai tas ir tāds unikums.”

Ilze: "Es esmu ļoti izmainījusies. Solis pats kā tāds, kad cilvēks aizbrauc no ierastās vides, ir grūts solis. Tas nav tikai Gērnsijā. Pirmām kārtām, man liekas, pašā sākumā, kad es atbraucu, jutos exiting, bet tajā pašā laikā bija arī ļoti grūti. Es atceros, svētdiena, mana brīvdiena, bija tā, kas man visvairāk nepatika. Es nevienu nepazinu, nebija, ko darīt. Bet tas viss man izmainīja arī domāšanu. 

Ejot pa parku ar bērniem Gērnsijā, sveši cilvēki apstājas, pasmaida, parunā ar bērnu, izrāda laipnību. Atceros, kad Izabella bija maziņa, kārtējo reizi ciemojāmies Latvijā. Viņa pasmaidīja un sveicināja pretimnācēju. Tas cilvēks pat nepaskatījās uz viņu, vienkārši pagāja garām. Izabella stāvēja un jutās apjukusi. 

Es esmu dzirdējusi komentārus, ka daudziem nepatīk, kad angļi saka: "Hello, how are you?" Viņiem patiesībā nemaz neinteresējot. Interesē vai nē, bet man liekas, ka tā ir tāda pieklājības frāze, kas otram liek pasmaidīt.


Atceros, vienu rītu gāju uz mašīnu, lai brauktu uz darbu, garastāvoklis bija ne īpašs. Pretim nāca gluži svešs cilvēks, paskatījās uz mani, pasmaidīja un pavaicāja, kā es jūtos. Tad nākamais izdarīja to pašu. Gluži nemanot, man tas "pielipa", un es pati sāku smaidīt. Man liekas, torīt tieši tas man bija vajadzīgs, lai uzsāktu jauku dienu. Tas, ka tev apkārt ir tādi laipni cilvēki, maina tevi pašu uz labo pusi. Tas man ļoti patika.”


Tik ilgi esot prom no Latvijas, vai jūtaties piederīgi Latvijai? Kādā veidā?

Jānis: "Kad esmu Latvijā, saku, ka jābrauc mājās uz Gērnsiju. Kad bijām tikai divatā, dzīve bija daudz vieglāka un Latvijā atpūtāmies te pie vieniem, te pie otriem vecākiem. Tagad tā ir obligācija, jo ir jābrauc atrādīt mazbērnus. Mēs cenšamies būt Latvijā reizi gadā un tur pavadām vismaz divas vai trīs nedēļas. Mēs gribētu, lai mūsu radiņi no Latvijas biežāk atbrauktu pie mums uz Gērnsiju.”

Ilze: “Kad šeit runāju ar klientiem, saku, ka braukšu atvaļinājumā uz mājām Latvijā. Kad esmu Latvijā, saku, ka braukšu atpakaļ uz mājām Gērnsijā. 

Kad bērni bija mazi, un es ar viņiem sēdēju mājās, bieži viena pati ar viņiem braucu uz Latviju un pavadīju tur ilgāku laiku. Nākošvasar mazliet ilgāk būšu Latvijā, jo Izabelliņa jau mācās skolā, un mums ir jāpielāgojas skolas brīvlaikiem.”

Kur jūs sevi redzat pēc pieciem gadiem? 

Jānis: "Gribētos dzīvot te, bet viss ir atkarīgs no apstākļiem. Mēs dzīvojam Open Market A kategorijas mājā, un viss būs atkarīgs no tā, cik ilgi varēsim atļauties maksāt īri vai atrast kaut ko citu, ja mums palūgs izvākties.”

Ilze: "Es ticu, ka viss būs tā, kā būs lemts. Gadu atpakaļ mēs gandrīz aizvācāmies atpakaļ uz Latviju. Es pateicu, ka vairs nedzīvošu share house. Mums jau bija nopirktas biļetes uz Latviju, darbā abi bijām iesnieguši atlūgumus un teicām, ka brauksim vienā virzienā, ja neatradīsim paši savu dzīvesvietu. Lai kā es to negribēju, biju samierinājusies. Un tad kaut kā viss nokārtojās. Mums ir ļoti paveicies, jo dzīvojam šajā mājā, un jaunais likums uz mums neattiecas.”


Jums abiem ir pilnas slodzes darbs, rūpes par bērniem. Kā jūs atpūšaties? Kāds ir jūsu hobijs?

Jānis: "Man patīk makšķerēt, bet galīgi nav laika. Pirms iepazīšanās ar Ilzi kopā ar draugiem bieži braucām zvejot. Tagad esmu tikai svētdienas un jauka laika zvejnieks.”


Ilze: “Divus gadus atpakaļ izgāju mēbeļu pārvilkšanas kursus. Sāku ar vienu krēslu. Tagad mājās vairs nav vietas, kur krēslus likt. Ar laiku mēbeļu pārvilkšana man ļoti iepatikās. Es visu laiku atrodu, ko pārtaisīt. Esmu izgājusi arī portugāļu valodas un lino printing kursus. Man liekas, ka ir svarīgi sevi visu laiku pilnveidot.


Šogad sāku iet šūšanas kursos. Ļoti gribu, lai arī Izabella dara tādas lietas un cenšos viņu iesaistīt. Man ir liels mīnuss, ka nevaru vienkārši bezdarbībā nosēsties un relaksēties. Man visu laiku kaut kas ir jādara. Es vienkārši atstāju visus citus darbus, šuju vai kaut ko taisu un tādā veidā atpūšos.”


Tuvojoties gada skaistākajiem svētkiem, kāds jums ir vēlējums pašiem sev un Latvijai?

Ziemassvētki ir jaukākais laiks gadā. Novēlam Latvijai un visiem Latvijas iedzīvotājiem būt jaukiem, mīļiem un laimīgiem. Iepriecināsim apkārtējos un ticēsim brīnumiem, jo viss ir iespējams!

Foto: Publicitātes attēls

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti