Dalies:

Ingridai Vīksnai - 100

Ingridai Vīksnai - 100
  • 15. Mar. 2020

10. martā dzejniece, rakstniece, redaktore, tulkotāja Ingrida Vīksna svinētu 100 gadus. Vedinot uz dzejnieces jubileju, pēdējā laikā publicējām Ingridas dzejoļus, atceroties, cik daudzveidīga un arvien jaunām domām pilna ir viņas dzeja, tāpat kā bija viņas dzīve.

Ingridu sabiedrība cienīja, mīlēja, apbrīnoja, pat dievināja, viņas vārdus uzklausīja ar sajūsmu. Viņai arī bija apbrīnojama spēja aizraut citus līdzi. Ja kādā sarīkojumā piedalījās Ingrida, tad bija skaidri zināms, ka tas būs labi apmeklēts. Cilvēki nāca viņu satikt, viņā klausīties.

Lai arī Ingridas aizraušanās ar avīzes veidošanu noteikti atņēma mums, viņas talanta cienītājiem, iespēju vairāk baudīt viņas romānus un dzejas, tomēr laikraksts “Latvija Amerikā” bija viņas sirdsdarbs. Katru numuru Ingrida veidoja kā mākslas darbu, kā romānu, arvien no jauna aizraujoties. Ne velti torontieši “Latviju Amerikā” sauca par “Ingridas avīzi”. Ar smaidu atceros dzirdējusi kādu sašutušu lasītāju sūdzoties pēc laikraksta 60 gadu jubilejas: “Atnācu uz Ingridas avīzes jubilejas svinībām, bet tur priekšā kaut kāda Vita Gaiķe...” 

Lasītākās ziņas valstī

Ingridas Vīksnas dzirkstošā personība pievilka apkārtējos, viņas draugu pulks bija kupls, un tajā ietilpa dažādu mākslas nozaŗu pārstāvji. Ingridai draugi un cienītāji bija visur, kur vien viņa gāja.

Ingridas humora izjūta bija vienreizēja! Viņai vienmēr padomā bija katram gadījumam atbilstošs stāsts no dzīves, un šajos stāstos viņa mācēja lieliski pasmaidīt arī par sevi. Tomēr viņa mēdza sajūsmināt ne tikai ar jautriem stāstiem, Ingridas vārdos cilvēki smēlās spēku, viņas vārdos ieklausījās par latviešu valodas kopšanas nozīmi, viņas vārdi uzturēja sabiedrībā patriotisko noskaņu. Bet no Ingridas trāpīgās mēles arī nācās uzmanīties, jo aizstāvēt savas domas Ingridai vienmēr bija svarīgi. Tik daudz delverību viņas dzīvē izdarīts, bet arī lielu darbu. Nav pārspīlējums teikt, ka bez Ingridas klātbūtnes latviešu sabiedrība Toronto nebūtu tāda, kāda viņa bija.

Dzimusi rīdziniece, bet sirdī vienmēr lepna zemgaliete, atceroties bērnībā vadīto laiku Reneslāču Ķirkučos Sesavā. Viņas radošo personību veidoja darbs izdevniecībā “Zelta Ābele”, kur viņa satika tā laika lielākos rakstniekus un dzejniekus. Bēgļu laiks un pārdzīvojumi Kurzemē iespiedušies dziļā atmiņā, tos ievijot arī romānā “Mums jābrien jūrā”. Bezbailīgais un izmisušais pārbrauciens Baltijas jūrai zvejas laivā uz Zviedriju, ģimenes nodibināšana Stokholmā, tad tālāk brauciens uz Kanadu, kur Toronto aizvadīti gaŗākie un panākumiem bagātākie trimdas gadi.

Nu jau trīs gadus Ingridas Vīksnas vairs nav starp mums, bet nepaiet daudz dienu, kad mēs viņu te, redakcijā, nepieminētu. Tik dziļas pēdas Ingrida Vīksna ir atstājusi kā redaktore, kā dzejniece, kā draugs, kā cilvēks.

Autore: Vita Gaiķe

Publicēts sadarbībā ar laikrakstu "Latvija Amerikā"

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti