Dalies:

Ineta Ziemele intervijā Sallijai Benfeldei: Par tiesiskuma un demokrātijas izpratni

Ineta Ziemele intervijā Sallijai Benfeldei: Par tiesiskuma un demokrātijas izpratni
  • 19. Apr. 2019

Latvijas Satversmes tiesas priekšsēdētāja, Prof.,Ph.D Ineta Ziemele intervijā Sallijai Benfeldei.

Satversmes tiesas spriedums par to, ka vairāki Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likuma (turpmāk – Atlīdzības likums) panti ir neatbilstoši Latvijas Republikas Satversmes 96. pantam, raisīja neizpratni. Vienkāršāk sakot, kopš sprieduma spēkā stāšanās valsts un pašvaldību iestāžu mājas lapās vairs nedrīkst publicēt amatpersonu un darbinieku atalgojumu kopā ar šo personu vārdiem un uzvārdiem, tomēr joprojām paliek spēkā pienākums publiskot informāciju par darbinieku un amatpersonu atalgojuma darba samaksas apmēru sadalījumā pa amatu grupām, kā arī citu informāciju par amatpersonām un darbiniekiem izmaksāto darba samaksu Ministru kabineta noteiktajā apjomā. Satversmes 96.pantā noteikts: „ Ikvienam ir tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību”, bet daudzi vaicāja, vai tiešām nodokļu maksātāji nedrīkst zināt, kā tiek tērēta viņu nodokļu nauda.

Pēdējās nedēļās savukārt aizvien biežāk sabiedrībā notiek diskusijas par to, kādam jābūt izcilam Valsts prezidentam un vai Satversme nosaka šos kritērijus. Uz sarunu par šiem jautājumiem aicinājām Satversmes tiesas priekšsēdētāju, tiesību zinātņu doktori, profesori Inetu Ziemeli.

Lasītākās ziņas valstī

Kādēļ Satversmes tiesa sprieda, ka likuma panti, kas noteica pienākumu publicēt amatpersonu un darbinieku atalgojumu kopā ar personu vārdiem un uzvārdiem, neatbilst Satversmei? Vai tiešām nodokļu maksātāji nedrīkst zināt, kā tiek tērēta viņu samaksātā nauda?

Nodokļu maksātāji drīkst zināt, kā valsts izlieto nodokļos iekasētos līdzekļus. Šis princips Latvijā darbojas un turpina darboties arī šobrīd, tostarp attiecībā uz valsts pārvaldē noteikto atalgojumu. Saeima jebkurā brīdī, ievērojot labas likumdošanas principu, var lemt par citu kārtību, kādā nodokļu maksātāji uzzina par budžeta līdzekļu izlietojumu, kas ir novirzīts valsts un pašvaldību darbinieku un amatpersonu atalgojumam. Joprojām paliek spēkā pienākums publiskot informāciju par darbinieku un amatpersonu atalgojuma apmēru sadalījumā pa amatu grupām, kā arī citu informāciju par amatpersonām un darbiniekiem izmaksāto darba samaksu Ministru kabineta noteiktajā apjomā. Tāpat valsts amatpersonas turpina deklarēt savus ienākumus un līdz marta beigām amatpersonu deklarācijas bija jāiesniedz, tās ir publiski pieejamas. Šajā jautājumā nekas nav mainījies.

Kas mainās?

Mainās attiecībā uz tiem darbiniekiem, kas strādā valsts un pašvaldību institūcijās, bet tām nav valsts amatpersonas statuss– piemēram, sekretāres, šoferi, apkopējas. Apstrīdētais regulējums prasīja, lai katru mēnesi visām amatpersonām un darbiniekiem tiktu publicēts izmaksātais atalgojums, norādot personas vārdu un uzvārdu. Piemēram, Satversmes tiesā atalgojuma jautājumā nekas nemainās. Satversmes tiesas tiesnešiem nav un nevar būt piemaksas, savukārt tiesas darbiniekiem salīdzinoši nelielā budžeta ietvaros var būt nelielas piemaksas, piemēram par amatu savienošanu, ja nu piedzimst bērniņš vai kaut kas notiek ģimenē vai saistībā ar veselību. Aplūkojot publicētos sarakstus, iepriekš varēja izdarīt secinājumus arī par samērā privātām lietām, piemēram, prombūtni saistībā ar veselības problēmām.

Ja runājam par apstrīdētajām normām, kas tika atceltas, svarīgi uzsvērt, ka Satversmes tiesa tās vērtēja atbilstoši tiesas metodoloģijai, proti, “trīs soļu” pieejai, kuru tā piemēro katrā lietā, secīgi “ejot” soli pa solim. Satversmes tiesai bija jāpārbauda, pirmkārt, vai konkrētais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu; otrkārt, vai šim ierobežojumam ir leģitīms mērķis un, treškārt, vai šis ierobežojums ir samērīgs. Šajā gadījumā nācās apstāties pie pirmā soļa, tāpēc tiesa līdz regulējuma izvērtēšanai pēc būtības nemaz nenonāca.

Ko tas nozīmē?

Tika skatīts, kādā kārtībā šis regulējums tika pieņemts 2017. gada beigās. Nācās konstatēt, ka ir pārkāpts labas likumdošanas princips, kas ir viens no būtiskajiem demokrātiskas tiesiskas valsts principiem. Tāds kā stūrakmens. Ievērojot labas likumdošanas procesu, es teiktu, ka tiek ilgtermiņā efektīvi lietoti valsts resursi, jo tā ir viena no garantijām, ka valsts var izvairīties no dažādiem tiesu procesiem gan starptautiskiem, gan Satversmes tiesā. Protams ir grūti sarēķināt, cik valstij maksā nepārdomāta lēmuma pieņemšana, bet ir piemēri, uz kuru pamata to varētu izdarīt.

Konkrētajā lietā mēs skatījāmies, kādā veidā Saeimā tika pieņemts apstrīdētais regulējums un secinājām, ka sākotnēji tas tika plānots kā grozījums Valsts pārvaldes iekārtas likumā, ko Valsts prezidents atgrieza atpakaļ Saeimai otrreizējai caurlūkošanai. Tolaik viens no deputātiem izdomāja, ka šo pašu regulējumu kā grozījumu varētu iekļaut Atlīdzības likumā, kas tika iekļauts budžeta likuma projektu pavadošo likumprojektu paketē. Šeit jāuzsver, ka gan Saeimas kārtības rullis, gan arī Satversmes tiesas judikatūra ir noteikusi īpašas prasības tiem likumprojektiem, kas tiek ietverti budžeta likumprojektu paketē. Proti, budžeta likumprojektu paketē drīkst ietvert tādus likumprojektus, kas attiecas uz konkrēto saimniecisko gadu un kas ir cieši saistīti ar valsts finanšu līdzekļu izlietojumu. Tā kā apstrīdētās normas šos jautājumus neregulēja, uz ko norādīja Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisija, tās nevarēja tikt ietvertas budžeta likuma projektu pavadošo likumprojektu paketē un Saeimai bija pienākums tās tajā neietvert. Nākamais, kam mēs pievērsām uzmanību, bija, vai deputāti apsprieda un vērtēja šo grozījumu iespējamo ietekmi uz cilvēka pamattiesībām. Piemēram, kā šīs normas ietekmēs privātumu no vienas puses un vārda brīvību un sabiedrības intereses saņemt informāciju no otras puses. Lai pieņemtu labai likumdošanai atbilstošu regulējumu, Saeimai par šiem jautājumiem vajadzēja būt zināmai skaidrībai, kam par labu vai sliktu Saeima grib lemt. Šāda diskusija saistībā ar Atlīdzības likuma grozījumiem, kuri tika iebalsoti 2.lasījumā, Saeimas sēdē nenotika. Satversmes tiesa vairākas reizes savos spriedumos ir teikusi, ka demokrātiskā tiesiskā valstī, kad saduras vairākas cilvēka pamattiesības, ir īpaši svarīgi, ka likumdevējs to apzinās, izvērtē un tikai tad pieņem konkrētu lēmumu.

Tātad šajos grozījumos, kas tika atcelti, sadūrās cilvēka pamattiesības uz privātumu un sabiedrības tiesības zināt budžeta līdzekļu izmantošanu?

Jā, un tiesa arī konstatēja, ka konstitucionālās sūdzības iesniedzēju Satversmes 96. pantā ietvertās tiesības ir ierobežotas. Tādēļ jau tiesa arī varēja sākt savu analīzi, ejot cauri minētajiem trim soļiem. Šie grozījumi rosināja arī pieskarties Eiropas Savienības Datu aizsardzības regulai, par ko arī diskusija Saeimā nebija notikusi.

Eiropas tiesiskajā kultūrtelpā personas dati ir jāaizsargā. Datu privātums ir vērtība, kas ietilpst gan Satversmes 96. pantā, gan Eiropas standartos. Protams, mūsu nodokļu maksātājs grib zināt, kā tiek izlietoti budžeta līdzekļi, tā tam arī būtu jābūt. Tomēr jāpatur prātā, ka amatpersonu privātums tik vai tā ir ierobežots, savukārt, piemēram, apkopēja, iespējams, jūtas īpaši aizskarta, ka visi zina, cik maza ir viņas alga. Jebkurā gadījumā Satversmes tiesa savā spriedumā līdz pamattiesību ierobežojuma samērīguma izvērtēšanai netika, bet Saeimai bija nepieciešams dažādās tiesības izdiskutēt.

Diemžēl nereti notiek veikla mānīšanās – uzraksta, ka strādā trīs apkopējas un kopējo atalgojuma summu, bet patiesībā strādā tikai divas ar mazu algu, bet ir vēl kāda nezināma persona, kura patiesībā nestrādā, bet algu, turklāt lielāku, saņem. Vai arī rakstīts – apkopēja un atalgojums no tādas līdz tādai summai. Tikko parādās vārds un uzvārds, ir iespējams uzzināt un arī pārbaudīt, cik cilvēku patiesībā strādā un vai par vienu un to pašu darbu tiek maksāts vienādi.

Sarakstos parasti ir uzrakstīts, cik cilvēku strādā konkrētajā amatā. Pēc likuma ir tā, ka jānosauc, cik darbinieku ir konkrētajā amata kategorijā. Varētu būt tā, ka cilvēkam ar mazāku pieredzi arī atalgojums ir mazāks. Tomēr katram amatam atalgojums ir jānorāda atsevišķi. Sarakstos parasti ir uzrakstīts, cik cilvēku strādā konkrētajā amatā. Atbilstoši Atlīdzības likumam ir jānosauc, cik darbinieku ir konkrētajā amata kategorijā. Varētu būt tā, ka cilvēkam ar mazāku pieredzi vienā amata kategorijā arī atalgojums ir mazāks. Tādēļ arī parādās atalgojuma diapazons. Citās institūcijās kā, piemēram, Satversmes tiesā, kurās ir samērā nemainīgs atalgojums, šī informācija ir diezgan viennozīmīga un saprotama.

Tātad Saeimai tā īsti nav vajadzības vēlreiz iesniegt grozījumus, kas paredz sarakstos minēt arī vārdus un uzvārdus?

Tas daļēji ir jautājums par to, cik jau šobrīd korekti tiek ievērota spēkā esošā likuma norma. Budžeta līdzekļu izmantojumu arī tagad ir iespējams kontrolēt. Ir bijis tā, ka žurnālistiem liedz pieeju informācijai par kādu konkrēto darbinieku, lai gan tāda informācija ir pieejama, kaut gan netiek publiskota sarakstos. Atbilstoši Informācijas atklātības likumam žurnālistam, ja viņš gatavo materiālu par konkrēto personu, noteikti ir tiesības iegūt informāciju. Ja runājam par sabiedrības tiesiskās kultūras veidošanu, tad žurnālistiem tajā ir liela nozīme, jo žurnālists raksta ne jau tikai savas intereses dēļ, bet palīdz veidot sabiedrības tiesisko kultūru. Tādēļ konkrētās situācijās varētu būt svarīgi zināt ne tikai summas, bet arī
vārdus un uzvārdus. Domāju ir virkne gadījumu, kas rosina domāt par demokrātisko ētiku valsts pārvaldē un tad raksts ar vārdiem un uzvārdiem būtu vietā. Jebkurā gadījumā, kā jau mūsu saruna atklāj, tiesību un interešu šajā jomā ir daudz un tās likumdevējam ir jāapzina un jāizsver.

Šajā lietā mēs izskatījām arī Valsts prezidenta un Saeimas savstarpējo komunikāciju, kā institūcijas bija sadzirdējušas un sapratušas viena otru. Šajā spriedumā Satversmes tiesa pirmo reizi definēja valsts konstitucionālo orgānu savstarpējās cieņas principu. Ja Valsts prezidents ir atgriezis viena likuma grozījumus ar būtiskiem iebildumiem otrreizējai caurlūkošanai, bet tie tiek ielikti pavisam citā likumā un pieņemti, bīdot pavisam pa citām „durvīm”, tad kā tas izskatās!? Tas ir konstitucionālo orgānu savstarpējās cieņas un tiesiskās ētikas jautājums. Mums notikušais izskatījās pavisam dīvaini.

Visbeidzot Satversmes tiesai ir atbilstoši tās kompetencei rīcības brīvība izlemt, no kura brīža spēku zaudē tāda apstrīdētā norma, kas atzīta par neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai. Satversmes tiesa katrā lietā vērtē, ar kuru brīdi apstrīdētās normas zaudēs spēku, jo Satversmes tiesa cieņpilni izturas pret likumdevēju, saprotot, ka ir vajadzīgs laiks, lai labotu kļūdas un pieņemtu Satversmei atbilstošus likumus.

Vai Skandināvijā saistībā ar atalgojumu ir pieejami arī personu vārdi un uzvārdi?

Šo jautājumu var atbildēt, zinot to, kam un kā šajās valstīs ir pienākums iesniegt ienākumu deklarāciju. Manā pieredzē pienākums ir katram, tādēļ brīdī, kad deklarācija tiek iesniegta, tā ir arī pieejama visiem, neatkarīgi no tā, vai esi augstskolas mācību spēks, medmāsa vai šoferis. Zviedrijā ir senas informācijas atklātības tradīcijas. Tas nenozīmē, ka visa informācija tiek likta mājās lapās, bet var ieiet universitātē vai aptiekā un lūgt konkrētu informāciju par sevi interesējošu jautājumu. Nesaņemot prasīto informāciju, var vērsties administratīvā tiesā. Informācijas caurspīdīgums un atklātība ir noteikta ar likumu un pieņemta kā sabiedrības vērtība.

Jau kādu laiku sabiedrībā raisās diskusijas par to, kādam jābūt Valsts prezidentam. Ko Satversmes izpratnē nozīmē „izcils Valsts prezidents”?

Latvijā Valsts prezidenta pamatfunkcija ir valsts un sabiedrības vienotības prezentēšana. Parlamentārā valstī Valsts prezidentam ir jābūt neitrālam no partiju interesēm. Lai gan tas ir politisks amats, tas tomēr nav politiski partijisks. Ja šādi raugās, tad prezidents sniedz viedokli par sabiedrības interesēm, un tas nozīmē, ka prezidentam ir jāprot pacelties pāri savām politiskajām simpātijām. Lai gan prezidents ir iesaistīts gan likumdevēja, gan izpildvaras, gan tiesu varas īstenošanā, viņš nav galvenais varas īstenotājs. Latvijā prezidenta galvenā funkcija ir dot impulsus rīcībai un uzlabot lēmumu kvalitāti.

Lai sabiedrībai veidotos uzticība šim konstitucionālajam orgānam, prezidenta izraudzīšanās procesam ir jābūt caurskatāmam un saprotamam. Izvirzītajiem kritērijiem jābūt skaidriem un tiem jāatbilst Satversmē noteiktajām Valsts prezidenta funkcijām atbilstoši kurām ir jāpiemeklē šī amata kandidāts. Valsts prezidentam ir jānominē Ministru prezidents, jāsaskaņo ārlietu un aizsardzības ministru kandidāti. Tas nozīmē, ka prezidentam jābūt izpratnei par valdības veidošanas procesiem. Valsts prezidents pieņem arī tiesnešu zvērestu, starptautiski reprezentē valsti, viņš ir Bruņoto spēku augstākais vadonis, vada Nacionālo drošības padomi. Starptautiski reprezentēt valsti šodien nav vienkārši, ir jābūt spēcīgai personībai. Prezidentam ir arī tiesības atlaist Saeimu krīzes situācijā. Svarīgi ir tas, ka Valsts prezidentam ir svarīga likumdošanas funkcija, proti iespēja atgriezt likumu otrreizējai caurlūkošanai. Valsts
prezidentam ir jābūt kopainai par visiem šiem jautājumiem, jāorientējas tajos. Būtu ļoti vērtīgi valstī veidot šo kultūru virzīt kandidātu Valsts prezidenta amatam, vadoties pēc tām funkcijām, kas prezidentam jāveic.
Domāju, ka tad skaidrības vairāk būtu arī sabiedrībai un kandidātu atbilstība būtu vieglāk vērtējama.

 

Autors: Sallija Benfelde
Publicēts sadarbībā ar laikrakstu "Brīvā Latvija"

Citas ziņas

Citas ziņas pasaulē