Dalies:

Indras Gubiņas vēstules Gunaram Janovskim

Indras Gubiņas vēstules Gunaram Janovskim
  • 27. Oct. 2019

1964. gadā, Daugavas Vanagu Mēnešrakstam nostiprinoties Kanadā, Indra Gubiņa apņēmās būt redaktora vietniece literārajā darbā, ko viņa veica gan tikai vienu gadu. Tikko viņa stājās redakcijas darbā, saprotams, bija jāgādā par literārām publikācijām, aicinot piedalīties rakstniekus no visām zemēm, kuŗās dzīvoja trimdas latvieši. Vienu no pirmajām vēstulēm viņa adresējusi Gunaram Janovskim Anglijā. Janovskim rakstītās vēstules pati Indra Gubiņa 2000. gadā dāvinājusi Misiņa bibliotēkai. Tās, jādomā, Gunars Janovskis pats vai viņa dzīvesbiedre Sarmīte Janovska – Ērenpreisa atdevusi dzejniecei, jo visas bibliotēkai dāvinātās vēstules ir oriģināli, nevis kopijas.

Pirmā vēstule Janovskim adresēta uz Londonas Avīzes redakciju, jo Janovska privātā adrese Gubiņai nav bijusi zināma. Par tādu rīkošanos dzejniece atvainojas. Vēstulē Janovskis uzrunāts pieklājības formā ar Jūs, jo abi bijuši pazīstami tikai pēc literāriem darbiem. Drīz tomēr abi pāriet uz familiāru uzrunu, un Gubiņa drīz tiek pie Janovska privātas adreses, kas tai laikā jau ir viņa lauku īpašums Notingemas tuvumā: Kaye Wood Farm.

Indra Gubiņa Janovskim lūdz sūtīt darbus, kas nebūtu iespiežami turpinājumos, jo žurnāls tai laikā iznāca reizi divos mēnešos, gaŗāka apjoma darbi žurnālam nebūtu vēlami. Jau pirmajās vēstulēs Gubiņa par Janovska darbiem izsakās ļoti atzinīgi. Atsūtītās Janovska humoreskas Gubiņa tieši cildina. Par romānu “Pār Trentu kāpj migla” gan Gubiņa ir neizpratnē, vērtēdama nobeigumu par aprautu, un jautā, vai romānam domāta otra daļa.

Lasītākās ziņas valstī

Pakāpeniski sarakste kļūst ļoti intensīva un turpinās daudzus gadus, līdz 1974. gadā lasītājus pārsteidz Indras Gubiņas un Gunara Janovska kopīgs dzejas krājums. Pēc piecpadsmit gadiem nobriest kopīga darba otrs auglis. Pirmais dzejas krājums iznāk ar nosaukumu “Paskaties kļavā”, otrs - “Vai ilgi vēl”. Dažs lasītājs pieņem, ka Gubiņa ar Janovski ir bijuši labi draugi jau kopš tiem gadiem, kad Gubiņa uzturējās Anglijā. Vēstules atklāj pavisam citus apstākļus. Sarakstē redzami abu vēstuļu sūtītāju līdzīgie ieskati par mākslas un literā- tūras norisēm. Tāda sasauk- šanās abus rakstniekus tuvina. Kādā vēstulē Indra Gubiņa raksta: “Jūs rakstāt, izejot no vīrieša pārdzīvojuma, es – no sievietes. Lai rastos pilnīgs darbs, jāsavienojas!”

Janovskis neapšaubāmi ir prozas rakstnieks, dzejoļi ir tikai maza atelpa no lieliem romāniem. Gubiņa turpretim ir īsta dzejniece, kaut arī pro- zas grāmatu viņai varbūt ir vairāk nekā dzejas izdevumu. “Pašportretos” Gubiņa izskaid- ro savas dzejas dziļās saknes. Viņas māte ir bijusi liela dzejas cienītāja, bērniem deklamējusi un priekšā lasījusi dzejoļus, nevis stāstījusi pasakas.

Krājumā “Paskaties kļavā” Gubiņas dzejoļi ar Janovska dzejoļiem ievietoti pamīšus. Nodaļā “Mežinieka dziesmas” dzejoļi atšķiŗami tikai pēc norādes saturā.

Grāmatā “Vai ilgi vēl” Gu- biņas dzejoļi ievietoti pirmajā nodaļā, Janovskis, juzdamies Gubiņai pakārtots, veselu no- daļu nosaucis par ziņģēm, laikam orientējies uz Andreja Johansona “Vecrīgas ziņģu grāmatu”.

Vēstuļu pa gadiem sakrājies kaudzēm, tās skaitāmas simtos, ir plašas, skaŗ dažādas jomas, tomēr visvairāk centrētas uz rakstniecību, īpaši kritiku, kas Gubiņu bieži neapmierina, reizēm pat satrauc. Sarakste ir liecība par divu izglītotu cilvēku plašo redzesloku, par cēlsirdību, par emocionālu spriegumu.

Autors: Jānis Liepiņš

Publicēts sadarbībā ar laikrakstu " Latvija Amerikā"

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti