Dalies:

Imants Balodis: Skriešana ar pieri sienā

Imants Balodis: Skriešana ar pieri sienā
  • 11. Jan. 2020

Turpinājums LA Nr. 49, 2019 rakstam “Okupētās Latvijas karte”

Turpinot okupētās Latvijas kartes apskati, kas veltīta Gunāra Astras, Voldemāra Zariņa un citu pretestības kustības dalībnieku piemiņai vēlams, ka pievēršamies vēsturnieka Ginta Zelmeņa sakārtotajiem 216 krāsainajiem kvadrātiņiem. Tie kartē uzrāda sodīto dzīvesvietas pirms aresta.

Lasītākās ziņas valstī

Vēsturnieks ar 134 zaļajiem kvadrātiņiem, 50 Rīgā un 84 Latvijas novados, atzīmējis notikušo drūmajos 1960. – 1969. gados, laikā, kad bija jau noticis apvērsums pret Eduarda Berklava centieniem. Sākās cīņa par sirdsapziņas brīvību, par cilvēka tiesību respektēšanu un par Latvijas neatkarības atjaunošanu.

Liekas, ko gan viens cilvēks vai neliela grupa spētu milzīgai varas sistēmai izdarīt? Tā taču ir skriešana ar pieri sienā! Tomēr tas notika vēl lielākos apmēros Lietuvā un Igaunijā. Jāredz šīs kopsakarības. Notika tas, kas sistēmai nepatika. Tas nav mazsvarīgi. Tādēļ atkārtojams būtiskais jautājums: ja nebūtu tādu cilvēku, kas skrēja ar pieri sienā, vai mums 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā vairs būtu ko atjaunot?

Ginta Zelmeņa sarakstā pavīd 1962. gadā notiesāto vārdi, kas mēģināja nodibināt organizāciju, lai pretotos pārkrievināšanai un Baltijas valstu saimnieciskai izmantošanai: Dailis Rijnieks (dzimis 1934. gadā – sods 15 gadi), viņa tēvs Jānis Rijnieks (1905. g. – 7 g.), Gunārs Rode (1934. g. – 15 g.), Aina Zābaka (1933. g. – 12 g.), Uldis Ofkants (1941. g. – 10 g.), Viktors Kalniņš (1938. g. – 10 g.), Knuts Skujenieks (1936. g – 7 g.), Ziedonis Rozenbergs (1943. g. – 6 g.).

Kā redzams, vienaudži, kuŗus jau 1957. g. uzrunāja Etlingenas deklarācija: “Ne- pārsteidzieties – bet ticiet, ka nāks laiks un mēs mūsu mērķi aizsniegsim.”

Diemžēl ar ticēšanu vien jau pietika, lai nonāktu stingra režīma labošanas darba kolonijās kaut kur tālu no radiem, draugiem un paziņām. Cik tādu palika dzimtenē? Taču tūkstoši, ar kuŗiem notika sa- rakste, atļautās divas vēstules mēnesī. Vai tās vēl saglabāju- šās?

Kā jau Bruno Javoišs savās atmiņās stāsta, sodītos pa etapiem ar speciālajiem Stolpina vagoniem veda prom no Latvijas. Nonāca Mordovijas lēģeŗos. Tur viņi iepazinās ar agrāk notiesātajiem: Gunāru Astru, Intu Cālīti, Juri Ziemeli. Nedaudz vēlāk šai saimei pievienojās Voldemārs Zariņš, Bruno Javoišs, brāļi Šēferi un citi. Tā Mordovijā veidojās pretspēks valdošajai varai. Viņu vārdi redzami arī nākošajās desmitgadēs.

Kartē ar zilajiem kvadrātiņiem uzrādītas 1970. – 1979. gados arestēto dzīvesvietas. Par viņiem un iepriekšējos gados sodīto atgriešanos dzimtenē mums trimdā dzīvojot bija jau pilnīgāks pārskats, jo 1976. g. Rietumos izkļuva Pāvils un Olafs Brūveri, kuŗiem 1978. g. sekoja Gunārs Rode un Viktors Kalniņš. Tā Gunārs Rode kā referents 1978. g. varēja piedalīties MLĢ 3. studiju, seminārā. Iepazīstinot viņu ar klausītājiem, PBLA darbinieks Jūlijs Kadelis teica: „Mums ir varoņi, tautai, kuŗai ir varoņi, ir arī cerība.”

„Mazais Gunārs” stāstīja par Gunāra Astras, Juŗa Ziemeļa, Voldemāra Zariņa, Bruno Javoiša un citu likteņiem. Viņi esot atbrīvoti. Nav salauzti. Atrodas čekas uzraudzībā. Tādēļ uzmanīgi. Skaļi jārunā par tiem, kuŗi joprojām atrodas ieslodzījumos. Tātad ievirze, kāda izveidojās turpmākajos gados, kā tas lasāms rakstā Brīnumainā kārtā.

Labāka pārskatamība bija arī par sarkanos kvadrātiņu notikumiem 1980. – 1989. gados. Toreiz čeka it kā vērsās pret trimdā izveidoto Gaismas akciju. Laikraksts „Cīņa” 1982. g. 28. decembrī rakstīja: „Gaisma Latvijā uzvarēja jau 1940. gadā. Taisnība, tā nebija jūsu gaisma. Šī gaisma atnesa latviešu tautai laimīgu dzīvi. To nespēj nodzēst nekādi reakcionāri emigrācijas padibeņu kurjēri un aģenti.” – Diezin, vai tobrīd noticēja plašāka sabiedrība?

Arestēja un tiesāja Lidiju Doroņinu – Lasmani, Jāni Vēveri, Ģedertu Melngaili, Intu Cālīti, Gunāru Freimani un visbeidzot arī Gunāru Astru, kuŗš savā Pēdējā vārdā pauda pārliecību: „Es ticu, ka šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs. Tas dod man spēku šeit stāvēt un elpot. Mūsu tauta ir daudz cietusi un tādēļ mācījusies, un pārcietīs arī šo tumšo laiku.”

Tagad žurnāla „Ir” intervijā ar Gintu Zelmeni jautāts: „Lielākai daļai tā laika sabiedrības to cilvēku vārdi, kas ar pieri skrēja sienā, - Gunārs Astra, Lidija Lasmane – Doroņina, Juris Ziemelis, Gunārs Freimanis vai Voldemārs Zariņš – neko neizteica. Cik ietekmīgi varas gados bija šie cilvēki? Kā šī zemdega varēja attīstīties?”

Ginta Zelmeņa atbilde: „No vienas puses, plaša publika par viņiem nezināja vai vismaz it kā nezināja. No otras puses, viņu vārdi laiku pa laikam nonāca Rietumos, tur par viņiem rakstīja avīzēs, pieminēja Amerikas Balss vai Brīvās Eiropas raidījumos un tādā veidā viņu vārdi tomēr bija vairāk pazīstami nekā mēs varētu domāt.

Interesants indikātors varētu būt Gunāra Astras bēres 1988. gada 19. aprīlī. Pēc aculiecinieku liecībām, uz tām bija sanākuši vairāki tūkstoši. Diez vai uz pilnīgi nepazīstama cilvēka bērēm tūkstoši tāpat vien skrietu. Tā kā bija zemdegas. Galu galā okupācijas laikā represijās bija cietušas ļoti daudzas Latvijas ģimenes.”

Vēsturnieks Gints Zelmenis žurnāla „Ir” intervijā vairākkārt uzsvēris – viņa sastādītais saraksts nebūt nav pilnīgs, jo noteikti vēl daudz kas ir jāpētī. Piemēram, sarakstā nav iekļauti tie polītiskie represētie (domājams, ka to skaits mērāms vismaz desmitos, iespējams, pat simtos), kuŗu lietas izmeklēja LPSR prokurātūra. Lūk, vēl iespējami daudzi kvadrātiņi, kas liecinātu par notikušo.

Karšu izdevniecība „Jāņusēta” labprāt pilnveidotu pašreiz skatāmo okupētās Latvijas karti. Taču vēsturnieku pētījumiem nepieciešams lielāks valsts atbalsts, kā arī plašākas sabiedrības ievērība. Mēs atguvām neatkarību, bet cietušie vēl nav ieguvuši vēlamo uzmanību par pārdzīvoto netaisnību un pazemojumiem.

Autors: Imants Balodis

Publicēts sadarbībā ar laikrakstu " Latvija Amerikā"

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti