Dalies:

Ilgonis Upmalis: Kļūdas, no kurām jāmācās

Ilgonis Upmalis: Kļūdas, no kurām jāmācās
Bonis.lv
  • 28. Apr. 2019

1992. gadā, kad sākās armijas izvešana, Latvijā atradās 57,000 Krievijas Federācijas (KF) jurisdikcijā pārņemtās Ziemeļrietumu Kaŗaspēka grupas (ZRKG) militārpersonas (bijušā PSRS okupācijas armija). 1994. gada aprīlī, kad parakstīja Latvijas - Krievijas vienošanos par armijas izvešanu, Latvijā atradās ap 4000 militārpersonas (lielākoties komandējošais sastāvs), vairāk nekā 22,000 demobilizētas bijušās militārpersonas - KF pensionāri. Neizvesta bija munīcija no Garkalnes, Cekules, Mangaļsalas noliktavām. Krievijas Baltijas jūras kaŗa flote pilnībā nebija atstājusi Bolderāju un Liepāju. Latvijā atradās 15. Gaisa spēku armijas dažas daļas Lielvārdē, daļa Dobeles tanku divīzijas pulku technika, Skrundas lokators un Ventspils objekts „Zvaigznīte”. ZRKG komandieris ģenerālpulkvedis Leonīds Majorovs, negaidot armijas izvešanu, gatavojās pamest Latviju, lai kļūtu par KF Valsts Domes priekšsēdētāja palīgu. Turpmāk armijas izvešanu vadīja un pabeidza viņa vietnieks ģenerālleitnants Fjodors Meļņičuks.

Starpvalstu sarunu laikā par armijas izvešanu Latvijas delegācijas vadītājs Jānis Dinevičs līdz 1993. gada 5. Saeima vēlēšanām bija parakstījis 10 vienošanās par nosacījumiem, kas regulēja armijas izvešanu.

Pēc Saeimas vēlēšanām un jau-nas Valdības apstiprināšanas, nomainot Jāni Dineviču, par Latvijas delegācijas vadītāju 1993. g. 3. augustā kļuva Ārlietu ministrijas parlamentārais sekretārs Mārtiņš Virsis. Viņš tikko bija ievēlēts par Latvijas Saeimas deputātu. M. Virsim bija gandrīz trīs gadu pieredze darbā Ārlietu ministrijā, t.sk. kā ministra vietniekam. Turklāt viņš kā Latvijas delegācijas loceklis sarunās ar Krievijas Federāciju bija piedalījies jau no paša sākuma. Pēc Saeimas vēlēšanām izveidotā Latvijas delegācija M. Virša vadībā un Latvijas Republikas Ministru prezidenta V. Birkava tiešā pārraudzībā centās iespējami ātrāk, reizēm pat šķita, par katru cenu, panākt līguma par armijas izvešanu parakstīšanu. Sarunu turpinājuma laikā ekspertu viedokļi un padomi netika ņemti vērā. Daudzi Latvijai svarīgi jautājumi palika novārtā. Valdības polītiskajiem pretiniekiem Latvijā tas radīja bažas vai M. Virsis Latvijas intereses aizstāv pietiekami konsekventi. 1994. g. pavasarī, jau pēc līgumu paketes parafēšanas 15. martā, sākās intensīvi protesti un polītiskas akcijas Latvijā tās latviskajā sabiedrības daļā, kā arī pašā Saeimā.

Lasītākās ziņas

No 1994. gada 20. aprīlī notikušās Latvijas 5. Saeimas plenārsēdes stenogrammas: „Saeima pilnvaro Valsts prezidentu parakstīt 15. martā parafētos Latvijas un Krievijas līgumprojektus „Par Krievijas Federācijas Bruņoto spēku pilnīgas izvešanas no Latvijas Republikas teritorija nosacījumiem, termiņiem un kārtību un to tiesisko stāvokli izvešanas laikā”, „Vienošanās par Skrundas radiolokācijas stacijas tiesisko statusu tās pagaidu funkcionēšanas laikā” un „Vienošanās par militārpersonu un viņu ģimenes locekļu sociālo aizsardzību līdz to pilnīgai izvešanai”. Lūdzu, balsosim par šo redakciju! Balsojam. Lūdzu rezultātu! Par - 47, pret - 18, atturas- 6.”

Pēc tam seko LNNK frakcijas deputātu paziņojums: „Ņemot vērā, ka ārkārtas plenārsēdes gaitā vairākkārt tika pieļauti Kārtības ruļļa pārkāpumi, bet pa punktiem nobalsotais lēmuma projekts ir pilnīgā pretrunā ar Latvijas nacionālajām interesēm, LNNK frakcijas deputāti nepiedalīsies balsošanā par lēmuma projektu kopumā. Aicinām arī pārējos Nacionālā bloka deputātus nepiedalīties balsošanā un atstāt plenārsēdes zāli.” Tādos apstākļos strīdi Saeimā par delegācijas pilnvarošanu parafētā līguma parakstīšanai naktī no 1994. gada 20. uz 21. aprīli izvērtās drāmatiski un nostādīja grūtā situācijā arī tā laika Valsts prezidentu Gunti Ulmani. Galu galā 21. aprīļa sēdē balsoja par uzticību valdībai, kur tikai 51 balss bija „par”. „Latvijas ceļš” uzskatīja to par pietiekamu, lai deklarētu, ka deputātu vairākums atbalsta līgumu parakstīšanu ar visiem tā nosacījumiem. Tāda bija situācija Latvijā līgumu paketes parakstīšanas laikā par armijas izvešanu līdz 1994. gada 31. augustam.

Kad lielākā daļa Krievijas armijas bija pametusi Latviju, 1994. gada 30. aprīlī Maskavā tā laika Valsts prezidents Guntis Ulmanis un premjērs Valdis Birkavs, parakstot līgumus, izpildīja Saeimas pilnvarojumu. Pagājis ievērojams laiks, norimušas kaislības, kas bija saistītas ar līgumu sagatavošanu un parakstīšanu. Tas palicis vēsturē, kuŗu pa laikam tomēr der atcerēties.

Armijas izvešanas laikā biju Krievijas Federācijas jurisdikcijā esošo bruņoto spēku izvešanas kontroles Biroja vadītājs. Latvijas delegācijas ekspertu grupas sastāvā piedalījos dokumentu sagatavošanā, lielākoties visā armijas aiziešanas laikā informējot Saeimu, Prezidentu, valdību, sarunu delegāciju un ārvalstu Vēstniecības par ZRKG kaŗaspēka daļu aiziešanu no Latvijas, objektu atbrīvošanu un pārņemšanu Latvijas valsts īpašumā. Sakarā ar to, ka padomju laikā biju strādājis Baltijas Kaŗa apgabalā, pazinu daudzus kaŗaspēka daļu komandieŗus personīgi, tāpēc iegūt informāciju par Krievijas patiesajiem nodomiem, kādus militāros objektus paturēt Latvijā, nebija problēmu. Jau iepriekš zināju, ka vienīgais objekts būs Skrundas lokators. Zināju arī, ka Krievijas argumentācija par šī objekta nepieciešamību Krievijas drošībai nav patiesa, ko tagad jau apstiprinājuši Krievijas militārie speciālisti. Par to informēju Latvijas delegāciju vadītājus. Par nožēlu to neņēma vērā, aizvien vairāk piekāpjoties Krievijas prasībām. To var arī izskaidrot. Ja Krievijas delegācijas sešiem locekļiem un 29 ekspertiem bija vērā ņemama diplomātiskā vai militārā pieredze, tad Latvijas delegācijas 23 locekļiem šādas pieredzes nebija vai tā bija ļoti minimāla. Sarunas izvērsās ļoti smagas un sarežģītas, prasot delegācijām un ekspertiem pūles 26 mēnešu gaŗumā un 13 tikšanās reizēs gan Latvijā, gan Krievijā.

Tajā laikā mana nostāja par Līgumu paketes parakstīšanu 30. aprīlī bija negātīva. Kad 1993. gada 3. augustā LR MP apstiprināja jaunu LR delegāciju sarunām ar KF un par tās vadītāju nozīmēja Mārtiņu Virsi, Biroju, pēc viņa ierosinājuma, pakļāva Ārlietu ministrijai. Tas sarežģīja Birojam uzlikto pienākumu izpildi, jo par visiem kontaktiem ar kaŗaspēka daļu komandieŗiem un ZRKG vadību man vajadzēja atskaitīties (gandrīz vai stenografiskā veidā) tieši Virsim. Sarunu laikā ar kaŗaspēka daļu komandieŗiem no Krievijas Vēstniecības puses sāka piedalīties diplomāti. Saprotams, ka atklātas sarunas nesanāca, jo nācās ievērot diplomātisku piesardzību no abām pusēm. Par grūtībām Birojam izpildīt uzliktos pienākumus, atrodoties Ārlietu ministrijas pakļautībā, informēju Saeimas prezidiju.

Biroja darbs tika paralizēts arī tāpēc, ka ilgu laiku valdība neizlēma, kam ir tiesības apstiprināt Krievijas militāro objektu nodošanas aktus. Jau laikus Birojam bija informācija, ka ir sagatavoti saraksti par 22,320 KF militārajiem pensionāriem, kuŗi paliks Latvijā it kā demobilizēti un dzīvojuši Latvijā līdz 1992. gada 28. janvārim. Birojs ziņoja valdībai, ka sarakstā iekļauti vairāki simti pēc šī datuma demobilizētie. Iekļautas arī Iekšlietu ministrijas kaŗaspēka demobilizētās personas, arī VDK darbinieki. Par šo noslēgto Līgumu pārkāpumu Birojs informēja arī Saeimu, Prezidentu, ārlietu un aizsardzības ministrus. Reakcija nesekoja.

Līgumu parakstīšanas laikā ne G. Ulmaņa, ne V. Birkava rīcībā pensionāru saraksta nebija. Līdz šim nesaprotu, kāpēc KF militāro pensionāru sarakstu, pēc tā saņemšanas, V. Birkavs nosūtīja Birojam? Ilgu laiku nezināju, ko ar to iesākt. Valdībai to droši vien vajadzēja nodot Iekšlietu ministrijas Pilsonības un imigrācijas lietu pārvaldei. Pēc Biroja darbības izbeigšanas, to nodevu Okupācijas mūzejam.

1993. gada 28. septembrī LR MK izdeva rīkojumu „Par KF militāro objektu pārņemšanu”. Ar šo rīkojumu izveidoja jaunu militāro objektu pārņemšanas komisiju, kuŗā biju iecelts par komisijas vadītāja vietnieku. Birojs tika nodots aizsardzības ministrijas pakļautībā. Turpmāk armijas izvešana, militāro objektu pārņemšana un Biroja darbs turpinājās aizsardzības ministra Valda Pavlovska pārraudzībā.

Tagad, pēc 25 gadiem, kad okupācijas armija izvesta, Skrundā saimnieko Latvijas armija, militāro pensionāru saraksts (pēc militāro pensionāru sabiedriskās organizācijas datiem) sarucis līdz 11,000. Varam konstatēt, ka tautā sauktā „Virša- Zotova” pakta parakstīšana nav bijis lielākais ļaunums, ko Krievija nodarījusi Latvijai. Armijas atstātie objekti pamazām tiek nojaukti vai arī tos iznīcina laiks. Militāro pensionāru saraksts katru gadu sarūkot par 600 cilvēkiem. Latvijas Okupācijas izpētes biedrība (LOIB) aprēķinājusi PSRS armijas nodarītos zaudējumus.

Lielāks ļaunums bija Latvijas zemes atdošana Krievijai Abrenē, kuŗu atgūt laika gaitā laikam neizdosies. 1997. gada 7. augustā Ārlietu ministrijā (ministrs bija Valdis Birkavs un Mārtiņš Virsis Valsts sekretāra vietnieks) sagatavoja Latvijas - Krievijas līguma projektu par Latvijas un Krievijas valsts robežu un to parafēja, juridiski atsakoties no pretenzijām uz Abreni un akceptējot Abrenes apvidus palikšanu Krievijas Federācijas sastāvā. 2007. gada 27. martā toreizējais premjērs Aigars Kalvītis un Krievijas valdības priekšsēdētājs to parakstīja.

Tagad būtu lieki atgādināt par tām kļūdām, kuŗas pieļāva Latvijas puse, slēdzot sev neizdevīgus līgumus ar Krieviju. Tagad ir jāizvairās no lielā kaimiņa nepārtrauktajām aktīvitātēm un interesēm Baltijā. Uz tādu darbību aktīvizēšanu, jau uzsākot tālajā 1992. gadā Latvijas - Krievijas sarunas par armijas izvešanu, KF Ārlietu ministrija pilnvaroja savu delegāciju. Par to rakstīju grāmatā „Latvija - PSRS karabāze”.

 

Autors: Ilgonis Upmalis
Publicēts sadarbībā ar laikrakstu "Latvija Amerikā"

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti