Dalies:

Ideoloģiskais diversants AUSTRIS GRASIS. I daļa

Ideoloģiskais diversants AUSTRIS GRASIS. I daļa
Valsts kanceleja
  • 17. Nov. 2019

Pirms valsts svētkiem, 12. novembrī, starp citām izcilām personībām Ministru kabineta balva par nozīmīgu veikumu Latvijas valsts attīstībā, par ieguldījumu latviešu kopienas veidošanā un latviskās identitātes stiprināšanā pasniegta valodniekam, folkloristam, pedagogam un sabiedriskajam darbiniekam, Triju Zvaigžņu ordeņa virsniekam AUSTRIM GRASIM. 

Gandrīz 60 gadus dzīvojot Vācijā, arī Zviedrijā, viņam tiešām visu mūžu ir rūpējusi Latvija, latvietība un latviešu valoda - gan 35 gadus strādājot par baltu valodu lektoru Bonnas universitātē, gan dibinot Latvijas Tautas augstskolu Abrene Francijā, gan tagad, dzīvojot uz Skaņākalna Latvijā. Kā teikts balvas pieteikumā - A. Graša daudzpusīgais un erudītais ieguldījums latviskās kopienas veidošanā un izglītošanā diasporā, uzturot tajā dzīvu latvisko garu, valodu un identitāti, uzskatāms par nozīmīgu artavu Atmodas un neatkarības procesu veicināšanā Latvijā.     

Trimdā Tu biji ļoti redzama personība. Kā uz Tevi raudzījās padomju okupētajā Latvijā?

Lasītākās ziņas

Kādreizējais Valsts Drošības komitejas kontrolētās Latvijas komitejas kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs (Kultūras sakaru komiteja) priekšsēdis, Valsts Drošības komitejas virsnieks Imants Lešinskis, kad jau atklājās, ka viņš ir dubultaģents un pārgājis ASV pusē, teica, ka Austris Grasis, tikko kā uzkāpis uz okupētās Latvijas zemes pagājuša gadsimta septiņdesmitajos gados, tika novērtēts kā ideoloģiskais diversants, kuram līdz ar to tika pievērsta sevišķa uzmanība. Skaidri zinu, ka katru reizi, kad vien biju Latvijā, mani  izsekoja. 

Kultūras sakaru komiteja visādi mēģināja provocēt. Reiz es biju Rīgā, kad svinēja vai nu oktobra revolūcijas svētkus vai arī kaut kādu Latvijas Padomju sociālistiskās republikas gadadienu. Kultūras sakaru komiteja tur uzaicināja arī mūs, pāris trimdiniekus, kas tobrīd bija Latvijā, un tad pa visu varu mēģināja izprovocēt - lai varētu parādīt, ka mēs it kā atbalstām. Un viens idiots uz to arī ielaidās - kaut kādu tostu uzsauca. Ar to pietika.

VDK bija filigrāni izstrādāta taktika - viņi speciāli kādu redzamu trimdas personību paslavēja Dzimtenes Balsī - bija tāda avīze, ko izdeva tā pati Kultūras sakaru komiteja, līdz ar to Rietumos, trimdā diskreditēja. Tā bija apzināta spēlīte, ko daudzi tautieši diemžēl vēl šodien nav sapratuši. Trimdā bija izveidojusies nostāja, ka nav vēlams braukt uz padomju okupēto Latviju, jo uzskatīja, ka tad atzīst okupācijas režīmu. Rezultātā daudzus aktīvus latviešus izmeta no latviešu organizācijām, piemēram, studentu korporācijām, Daugavas Vanagiem u.c., arī mani par pretnacionālu darbību izslēdza no studentu korporācijas uz 99 gadiem. Dzīves ironija - tā bija studentu korporācija, kuras devīze ir Per aspera ad astra - tieši tāda pati kā Triju Zvaigžņu ordenim, ar kuru pēc gadiem mani apbalvoja. Tomēr daļa Amerikas latviešu joprojām vēl nav sapratuši, kas un kā tajā laikā īsti notika - ka tā bija tīša provokācija, jo tādā veidā tika apstādināti un nomelnoti tie aktīvākie latvieši. 

Piemēram, manā korporācijā bija, kā tur saka - mans zons, Vilnis Zaļkalns, kuru toreiz ar mani kopā izmeta ārā. To pašu Vilni Zaļkalnu, kurš 1985. gadā noorganizēja Baltijas brīvības un miera kuģa braucienu. Tur saorganizējās latviešu, lietuviešu un igauņu jaunieši, noīrēja kuģi un brauca no Stokholmas uz Helsinkiem gar okupētās Baltijas krastu. Un, protams, Maskavā aiz dusmām trīcēja, jo visā pasaulē par to rakstīja, bija pilnas avīzes. Kad Baltijas jaunieši Helsinkos izkāpa malā, somi atklāti viņiem simpatizēja - jau tad, 1985. gadā, kad šeit vēl lāga nekas nebija sācies. Taču tas bija signāls visai pasaulei, kas parādīja, kāda ir situācija šeit, Baltijā.

Kā Tu zināji, kā runāt ar čekistiem?

Stokholmā bija tāds gan zviedriem, gan latviešiem labi pazīstams vēsturnieks Uldis Ģērmanis. Pirms es pirmo reizi braucu uz Latviju, viņš mani speciāli sagatavoja, kā rīkoties. Ģērmanis teica - protams, ka tevi tur mēģinās izprovocēt. Viņš man deva ļoti labu padomu - Austri, neizliecies par muļķi - to, ko viņi var izlasīt mūsu avīzēs, to Tu vari mierīgi runāt, neizliecies, ka nezini. - Un tā es arī darīju. Tā viņi no manis pārāk daudz ārā nedabūja. 

1975. gadā notika Vispasaules latviešu jauniešu kongress Florefā, Beļģijā, kur mēs pirmo reizi uzaicinājām arī delegāciju no padomju Latvijas. Bija Jānis Peters, Pēteris Zirnītis, Ivars Seleckis, tāds čekists Laimonis Zakss. Un tur mēs izprovocējām… es zināju, ka Lietuvā notiek speciāli vasaras kursi trimdas lietuviešu jauniešiem. Tāpēc rosinājām pārrunas ar Peteru, Zirnīti, Selecki un Zaksu. Teicu - ja Lietuvā ir šādi kursi, vai tad jūs nevarat Latvijā arī tādus noorganizēt? - Un tiešām, 1979. gadā pirmo reizi notika trimdas latviešu jauniešu kursi Rīgā, Rakstnieku Savienībā, un pats Arvīds Grigulis - rakstnieks un slavens čekists, mums lasīja lekciju. 

Viņi toreiz mūs bija izmitinājuši Lielupē, koka mājā, kas laikam piederēja Rakstnieku Savienībai. Un katru vakaru viņi sūtīja čekistus ar mums aprunāties - “atnest mums to īsto sociālistisko gaismu”. Taču mēs bijām diezgan labi noorganizējuši - bijām trīs četri jau drusku pieredzējuši, kas jau bija bijuši Latvijā, un tos jaunos, kuriem bija 15, 16 gadi, mēs nekad vienus ar čekistiem neatstājām. Mēs jau bijām pieraduši debatēt, tāpēc viņiem faktiski nebija izredžu pret mums. 

Atceros, vienreiz tur bija Ēriks Tivums, dejas un baleta apskatnieks, un es toreiz izprovocēju diskusijas par tautas dejām, ka tur ir padomju totalitārā estētika, no kuras diemžēl mēs vēl šodien neesam tikuši vaļā. Tivums man toreiz it kā oponēja. Taču tad man bija jāaiziet uz tualeti - pa garu gaiteni, un kad klusām atnācu atpakaļ, dzirdēju, ka šie iekšā turpina runāt, un Tivums saka - bet tam Grasim taču ir taisnība! Nākošajā dienā Tivuma vairs nebija. 

Tāpēc jau Rietumu pasaule negribēja, lai braucam, jo uzskatīja, ka mēs, nabadziņi, esam nepieredzējuši puikas, ka čekisti mūs apstrādās. Bet drīzāk bija otrādi - divreiz pēc kārtas viens un tas pats čekists vairs nerādījās. 

1989. gadā Tu organizēji Abrenes konferenci Francijā, un tas bija ļoti svarīgs pagrieziena punkts ceļā uz Latvijas neatkarību. Tolaik Tu biji Latviešu Tautas augstskolas Abrene direktors. 

Jā, 1988. gadā Latvijas Tautas frontes (LTF) kongresā mani ievēlēja domē. Un vienu vakaru, kad biju viesnīcā Rīdzene, ap pusnakti pēkšņi pie manas istabas durvīm klauvē - tur stāv Arnolds Klotiņš un Valdis Šteins, abi toreiz bija LTF valdē. Un viņi ierosina, vai es negribu Abrenē sasaukt tikšanos - Pasaules Brīvo latviešu apvienību (PBLA) un Latvijas Tautas fronti. 

Tas toreiz nemaz nebija tik vienkārši, jo bija milzīga pretestība gan no PBLA puses - pārliecināt viņus, ka vajag runāt, gan no LTF puses - viņi atkal baidījās. No trimdas puses konferencē piedalījās PBLA, kā arī citu latviešu organizāciju, piemēram, baznīcas pārstāvji, arī no Latviešu tautas augstskolas Abrene - tagadējais Latvijas Valsts prezidents Egils Levits bija Abrenes delegāts. Pēc mūsu iniciatīvas, kas LTF galīgi nepatika, no Latvijas puses uzaicinājām arī delegātus no Latvijas Nacionālās neatkarības kustības (LNNK), atbrauca pats Eduards Berklavs.

Vēl trīs dienas pirms konferences man zvanīja Edvīns Inkēns un pieprasīja, lai es atceltu konferenci. Protams, es atteicos atsaukt. Tad viņš izspļāva tādus vārdus - bet viņiem, LTF, tā vai tā nebūs nekāda mandāta lemt tautas vārdā. - Tomēr izrādījās, ka mūsu argumenti bija pārliecinošāki, jo Abrenes konferences laikā LTF mainīja savus uzskatus. LTF toreiz bija par brīvu Latviju brīvā Padomju Savienībā. Tas mums, trimdas latviešiem, bija milzīgs šoks, jo mēs Latvijas nākotni redzējam tikai kā neatkarīgu valsti. Taču LTF baidījās no Maskavas reakcijas, ja viņiem prasīs par daudz. Savukārt trimdas latvieši mudināja, ka mēs nedrīkstam būt gļēvi un atpalikt no Igaunijas Tautas frontes un Lietuvas Sajūža, kas jau ir iestājušies par pilnīgu neatkarību. Un Abrenes konferencē trimdas latvieši par to pārliecināja LTF, ko tā šajā konferencē arī paziņoja - par turpmāku kursu uz pilnīgu neatkarību no PSRS. 

Pēc Abrenes konferences Parīzē notika preses konference, kur bija pārstāvēti visi lielie pasaules laikraksti. Un toreizējais LTF priekšsēdis Pēteris Laķis, vēlākais Latvijas Kultūras akadēmijas dibinātājs un rektors, skaidri un gaiši pateica, ka Latvijas Tautas fronte tagad iestāsies par pilnīgu neatkarību no PSRS. Tātad tam bija vēsturiska nozīme, bet tas tiek konsekventi noklusēts un aizstāts ar kaut kādām fantāzijām par pēkšņu neatkarības atklāsmi vilcienā Berlīne-Rīga.

Tev ir saglabājies unikāls dokuments.

Jā, man ir Latvijas pase, kas izdota Londonas sūtniecībā, tā sauktā ārzemju pase - tā kā aliētie nekad nav atzinuši Latvijas inkorporāciju Padomju Savienībā, tad Londonas un Vašingtonas  sūtniecībai bija tiesības izdot dokumentus, ko atzina starptautiskā sabiedrība. 

Kad 1990. gadā pieņēma 4. maija deklarāciju par Latvijas neatkarības atjaunošanu, es, protams, pilns lepnuma, braucu uz Latviju ar šo pasi. Taču toreiz pie robežas vēl stāvēja padomju robežsargi. Tie paskatās uz manu pasi un nepazīst. Tur bija arī galds, pie kura sēdēja atjaunotās Latvijas Ārlietu mistrijas meitenes, es viņām saku - dariet taču kaut ko - un rādu viņām pasi. Pirms es paspēju reaģēt, viena no viņām - klakts - iespiež man pasē zīmogu, kur rakstīts: šīs pases īpašnieks ir Latvijas pilsonis. Tas ir unikāli - Latvijas pasē ierakstīts apliecinājums, ka tu esi Latvijas pilsonis! 

Un tad vēl tūlīt bija jābrauc reģistrēties fon Štricka villā (tiešām Štricka, nevis Stricka, kā Latvijā mēdz teikt, jo, pirmkārt, vācu valodā -st izrunā kā -št; otrkārt, pats runāju ar fon Štricka pēcnācējiem, kas apliecināja, ka uzvārdu izrunā tieši tā). Iestādes dāma paņem manu Londonā izdoto Latvijas pasi, apskata un nicīgi nosviež man priekšā, sakot - Jūs te ar savu operetes pasi! - Tad gan es viņu trīsstāvīgi izlamāju. Teicu - esmu bijis ilgāk Latvijas pilsonis nekā Jūs. Kur ir Jūsu priekšnieks? - Nu, labi, nāciet. - Dāma, paņem manu pasi un iet iekšā pie priekšnieka - šis kungs te grib… Un priešnieks nāk man pretim - labdien, Graša kungs! - Dāmai ar savu operetes pasi uzreiz bija mute ciet. 

Kāpēc par spīti visam tomēr bija tik svarīgi braukt uz padomju okupēto Latviju?

Mēs, trimdas jaunieši, bijam uzauguši brīvā pasaulē. Cik es tolaik Latvijā satiku radus un draugus, viņi teica - būtu jūs vairāk braukuši! Viņiem tas bija kā svaigs gaiss, kā atvērts logs uz pasauli. Mēs, brīvie cilvēki, bijām starpnieki, kas viņiem informācijas badā varēja pastāstīt, kā normāli dzīvo pasaulē. Protams, bija arī cilvēki, tostarp mani radi, kas bailēs no čekas baidījās ar mani sazināties, kad biju Latvijā. 

Tomēr, braucot uz okupēto Latviju, pats guvu apziņu, ka tā ir mana tauta, ka tur ir sveša vara, kas jāpārvar. Un atbraucot atpakaļ trimdā, vienmēr uz to arī esmu strādājis, ka tas būtu jāpārvar - esot vienotiem ārpus Latvijas un paceļot savu balsi starptautiskā forumā. Latvijas latviešiem bija svarīgi saprast, ka pasaulē bija mūsējie - latvieši, kas par to iestājās. 

Protams, arī man savu reizi bija bail, jo zināju, ka čeka mani izseko. Taču bija par bailēm daudz svarīgākas lietas. Šodien, nu jau ar 40 gadu atstarpi, atskatoties, skaidrs, ka labāk būtu bijis, ja mēs būtu vairāk braukuši! Tad mēs vairāk būtu varējuši iespaidot cilvēku apziņu un notikumus, palīdzēt Latvijas latviešiem. Tas ir tik stulbi to nesaprast.

Autore: Ieva Freinberga

 

 

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti