Dalies:

I.Ziemele: Galvenais ir dialogs un izpratne

I.Ziemele: Galvenais ir dialogs un izpratne
LETA/ Ieva Leiniša
  • 02. Jan. 2020

Saruna ar Satversmes tiesas priekšsēdētāju, tiesību zinātņu doktori, profesori Inetu Ziemeli par diasporu un māju sajūtu.

Vai piecpadsmit gadus dzīvojot un strādājot ārpus Latvijas, jutāt un uzturējāt saikni ar latviešu diasporu?

Sākumā biju prom no Latvijas saistībā ar studijām, tā nopietni aizbraucu 1995. gada beigās, kad sāku studijas Kembridžā. Tobrīd biju padomniece Ministru prezidentam, tad valdība mainījās, par premjeru kļuva Andris Šķēle, mani uzņēma Kembridžā un devos prom. Tas bija ārkārtīgi intensīvs doktora darba izstrādes laiks. Deviņdesmitajos gados vēl nebija daudz Latvijas cilvēku, kuri ārzemēs studēja universitātēs. Amerikā, kur izstrādāju daļu sava doktora darba, es iepazinos ar Vairu Paegli no tā dēvētās vecās trimdas, bet jaunās diasporas tolaik nebija. Kad sāku strādāt – vispirms Francijā Eiropas Padomē, tad kā profesore Zviedrijā, tur gan nedaudz vairāk iepazinos ar emigrācijas latviešiem. Jau Francijā un vēlāk, kad strādāju Eiropas Cilvēktiesību tiesā, sāka parādīties jaunā diaspora. Sākām pulcēties ap vēstniecību, mani bērni bija mazi, un radās ideja par svētdienas skoliņu, lai bērniem iedotu latviskās vides sajūtu. Visus šos gadus man ir bijusi ļoti liela darba slodze, daudz brīvā laika nav bijis, tomēr ar saviem bērniem strādāju pati, mācīju valodu, lasījām latviešu grāmatas.

Lasītākās ziņas

Pēc doktora grāda iegūšanas jūs neilgi strādājāt Latvijā, tad aizbraucāt. Toreiz, mēnesi pirms aizbraukšanas, man intervijā sacījāt, ka Kembridžas grāds tiesību zinātnē Latvijā ir kaut kas jauns, to tā īsti tobrīd nespēj novērtēt un jums Latvijā nav nopietnu karjeras iespēju.

1999. gadā, kad ieguvu doktora grādu, biju viena no pirmajām jaunajā paaudzē, kura to ieguva, turklāt Kembridžā. Tobrīd bija grūti un sapratu, ja palikšu, tas manai turpmākai izaugsmei būs diezgan skarbi.

Tomēr atgriezāties. Vai nebija aizvainojuma un vēlmes palikt ārzemēs vienmēr?

Nē, man tā nebija. Protams, varu runāt tikai par sevi, situācijas ir dažādas, tāpat kā cilvēki ir atšķirīgi, tāpat arī uz šo jautājumu vienādu atbilžu noteikti nav. Es visu laiku ar vienu kāju tomēr biju Latvijā. Profesūru ieguvu Zviedrijā, lai pasniegtu Rīgas Juridiskajā augstskolā, kas sākotnēji bija Zviedrijas un Latvijas kopējais projekts. Darbs man bija saplānots divi mēneši Zviedrijā, divi mēneši Latvijā, un tā līdz 2005. gadam, kad mani ievēlēja Eiropas Cilvēktiesību tiesā. Man vienmēr ir bijusi vēlme un arī izpratne, ka ar zināšanām un pieredzi, ko iegūstu, ir nepieciešams dalīties ar visiem, kuri to vēlas saņemt te, mājās. Visu laiku esmu intensīvi dzīvojusi tur un šeit. Tagad, atceroties to laiku, domāju, ka tas taču bija neiespējami – kā to paspēju? Bet tas ir izdarīts. Liekas, ka man ir izdevies motivēt, iedvesmot manus kolēģus, manus studentus, kuri tagad jau paši ir atbildīgos amatos gan Latvijā, gan Luksemburgā. Piemēram, Eiropas Savienības tiesā, man šķiet, ka ir daudzu manu kursu studenti, jo pēc iestāšanās Eiropas Savienībā bija jāaizpilda Latvijai atvēlētās darbinieku kvotas, un Rīgas Juridiskās augstskolas absolventi atbilda prasībām, turklāt studijas augstskolā ir angļu valodā. 

Vai, jūsuprāt, diaspora un arī tie, kuri atgriežas ar zināšanu un darba pieredzi, var ietekmēt tiesiskās kultūras veidošanos Latvijā?

Gan cilvēki Latvijā, gan diasporā var ietekmēt procesus, ja viņi ir politiski aktīvi un ir zinoši ar zināmu pilsoniskās kultūras līmeni, ir mēģinājuši sekot līdzi notiekošajam gan Latvijā, gan savās rezidences valstīs, gan arī pasaulē. Dziļāka pilsoniskā kultūra ir svarīga – jo tā dziļāka, jo konstruktīvāk ikviens var ietekmēt procesus Latvijā. Iespēju pieaugums ietekmēt ir citstarp globalizācijas un sociālo mediju fenomens. Nav svarīgi, kur cilvēks atrodas, ir svarīgi, kāda līmeņa diskusijas viņš/viņa rosina, piemēram, sociālajās platformās. Būtiski ir tas, vai katram no mums ir šādai dalībai nepieciešamā pilsoniskā kultūra. Ko nozīmē pilsoniskā kultūra? Tas nozīmē zināmu izpratni par cilvēka lomu demokrātiskajos procesos, cilvēku mijiedarbību valsts ietvaros, par Satversmē ietvertajām vērtībām – piemēram, vēlmi redzēt caurskatāmu, demokrātiski atbildīgu pārvaldi valstī un par to iestāties. 

Daudzi ir pārliecināti, ka vienīgais veids, kā kaut ko var ietekmēt, ir vēlēšanas. 

Ir vismaz divi veidi, kā kaut ko var ietekmēt. Protams, tās ir vēlēšanas, bet Latvijā un arī diasporā vēlēšanās līdzdalība ir zema, un tas nozīmē, ka pilsoniskās atbildības līmenis ir zems. Vienmēr esmu teikusi, ka stāsts jau nav par konkrētiem politiķiem, bet stāsts ir par valsti. Piedalos vēlēšanās par spīti tam, cik grūti ir atrast, par ko balsot, bet meklēju un atrodu. Eju vēlēt, jo esmu valsts daļa, tā ir mūsu atbildība. Mana valsts man ir vērtība. Otrs veids, kā konkrēti var ietekmēt procesus – un tāda iespēja tagad ir – sociālajās platformās ir nepieciešams paust viedokli, analīzi par procesiem, par notikumiem valstī, dalīties ar tiem. Nevis ar milzīgo, negatīvo nostāju. Uzskatu, ka negatīvisma ir pārāk daudz. Cilvēku neapmierinātību var saprast, bet ir vajadzīga analīze, priekšlikumi, tā pietrūkst, par spīti tam, ka mūsdienās ir visas iespējas šādu konstruktīva dialoga vidi veidot. Turklāt mēs katrs tajā varam piedalīties, it sevišķi tie, kuri ir aktīvi sociālajos tīklos. Protams, demokrātijā politiku veido partijas un to pausto ideju konkurence. Tātad jāstājas partijās.

Lietuvā ir cita – jauktā vēlēšanu sistēma. Šoruden Lietuvā sprieda par to, ka diasporai būs atsevišķs vienmandāta vēlēšanu apgabals un tādējādi būs lielāka iespēja izvēlēties savu pārstāvi Seimā. Kā vērtējat šo iniciatīvu, raugoties no Satversmes viedokļa?

Vēlēšanu sistēmu var vienmēr uzlabot un piemērot konkrētā laikmeta vajadzībām. To Satversme neaizliedz. Jo iekļaujošāku un uzticamāku vēlēšanu sistēmu Latvijā var atrast, jo labāk. Nemēģināšu veidot kaut kādus teorētiskos modeļus, principu un idejas līmenī varu vienīgi sacīt, ka laikmets ir straujš, ir liela mobilitāte. Protams, jebkurš var piedāvāt mūsu laikam labāku vēlēšanu modeli, un tas ir tikai apsveicami, ja par to tiek domāts. Uzskatu, ka mums nav nepareiza vēlēšanu sistēma, tā ir tāda, kāda bija nepieciešama, atjaunojot Latvijas neatkarību konkrētajos vēsturiskajos apstākļos. Tomēr laikmets ir mainījies un būtu pilnīgi normāli, ja kāds rosinātu atrast iespējams optimālāku modeli.

Pētījumi liecina, ka uzticēšanās valstij un cilvēkiem ir tas faktors, kas veicina ekonomisko attīstību.

Satversmes tiesa to jau sen ir pateikusi savos nolēmumos. Redzat, stāsts ir par brīvu cilvēku savā brīvā valstī. Brīvs cilvēks ir radošs cilvēks, kuram ir arī iniciatīva. Proti, jo vairāk mums ir šādu cilvēku, jo ekonomiski spēcīgāka kopumā ir arī sabiedrība. Tādēļ jautājums ir, kāda ir tā vide un tas ietvars, kas nodrošina šāda brīva cilvēka komfortu – radīt savas idejas, izpausties, būt aktīvam. Ja raugāmies uz visām pieejamām un iespējamām valsts iekārtām, ir acīmredzami, ka vispiemērotākā vide cilvēka izaugsmei ir demokrātiskas tiesiskas valsts iekārta. Tā nav perfekta, bet tā visvairāk ir tāda, kas nodrošina cilvēkam iespējas sevi pilnveidot, sniegt savas idejas, tās īstenot, jo demokrātija, tiesiskums un cilvēka tiesības un brīvības pastāv savstarpējā mijiedarbībā un atkarībā. Ja ir sabiedrība, kurai ekonomiskajai attīstībai nepieciešamās idejas ir pieejamas, ir brīva zinātne, kas to pamato, tad veidojas labklājīga sabiedrība. 

Ir sens teiciens, ka katrai tautai ir tāds karalis, kādu tā ir pelnījusi. Domājot par Latvijas Saeimu gribas sacīt, ka Saeima taču ir mūsu sabiedrības šķērsgriezums. Vai, jūsuprāt, gada vai pusotra laikā pēc Saeimas vēlēšanām sabiedrība būs tik ļoti mainījusies, ka mēs spēsim ievēlēt pavisam citus deputātus ar citu domāšanu?

Tad ir jāatgriežas pie jūsu jautājuma, kādas iespējas ietekmēt procesus Latvijā, piemēram, ir diasporas cilvēkiem. Sacīju, ka iespējas ir gan ar atbildīgu piedalīšanos vēlēšanās, gan ar atbildīgu viedokļu paušanu informatīvajā vidē latviešu valodā. Būtu svarīgi saprast, kas kopš vēlēšanām līdz šim brīdim ir nācis klāt šajā informatīvajā un viedokļu vidē, no kuras potenciālais vēlētājs smeļas informāciju un veido savu skatījumu. Pieņemu, ka nekas daudz nav nācis klāt, tomēr vairākas būtiskas lietas valstiskā līmenī ir notikušas. Piemēram, mums ir jauns Valsts prezidents, kurš rosina cita līmeņa diskusiju valstī. Tas ir labi. Man gribētos, lai viņa paustās atziņas un skatījums tiktu vēl plašāk atspoguļots un veidotos diskusiju par viņa pausto, teiksim, sabiedriskajos medijos. Jebkurā gadījumā kritiska diskusija par Valsts prezidenta pausto ir vajadzīga, jo tā mēs stiprinātu savu diskusiju kultūru par valstiskiem jautājumiem. Vēl arvien ir Satversmes tiesas paustās atziņas gan spriedumu formātā, gan mūsu sniegtajā informācijā. Mēs vēlētos, lai mūs sadzirdētu daudz vairāk cilvēku visā Latvijā, gan arī mūsu diaspora ārvalstīs. Lai gan kopumā konstruktīvi un progresīvi informācijas avoti ir nākuši klāt, tie nesasniedz katru valsts, kur nu vēl diasporas iedzīvotāju. Būtu labi, ja sabiedriskie mediji vairāk iesaistītos šajos informēšanas un manis minētās informācijas analīzes procesos, bet mēs esam tur, kur nu esam. Stimuli cita līmeņa diskusijai valstī ir, tas gan ir skaidrs.

Varbūt vajadzīga kāda biedrība vai brīvprātīgo grupa, kura brauc, piemēram, pie tautiešiem ārvalstīs, stāsta un skaidro tiesiskuma un demokrātijas jēdzienus, Satversmes tiesas spriedumu jēgu? Jurisprudence nav tik vienkārša kā reizrēķins, kuru iemācās un zina katrs.

Esmu par to domājusi. Šobrīd, kad cilvēku mobilitāte ir ļoti liela, valsts varas institūcijām ir jāizveido mehānisms, kas aktīvi uzrunā katru un visus kopā. Pieņemu, ka tas ir jautājums arī Ārlietu ministrijai un ka viena no ministrijas funkcijām būtu kaut vai Satversmes tiesas nolēmumos pausto atziņu “aiznešana” līdz diasporai, ja, protams, uzskatām, ka “valstij ir jāiet pie sava pilsoņa”.

Jauniešiem un bērniem ir vasaras nometnes gan Latvijā, gan ārpus tās – varbūt tajās var mācīties tiesiskuma pamatus? 

Jā, ir vasaras skolas un nometnes, tās vairāk domātas latviskās kultūras un valodas veidošanai un saglabāšanai. Līdz šim par Latvijas valsts pamatiem un vērtībām, konstitucionālo iekārtu tajās nav runāts. Ja būtu šāds piedāvājums, es būtu pirmā, kura aizbrauktu un par to pastāstītu. 

Likumi un tajos ieliktie principi ne vienmēr ir vienkārši saprotami, droši vien nāktos sākt ar pavisam vienkāršiem jēdzieniem un to skaidrošanu.

Mēs jau to darām. Mēs braucam uz reģioniem, uz skolām un bibliotēkām, katrs tiesnesis ir piedalījies tādā braucienā. Mūsu tikšanās un skaidrojumi par Latvijas konstitucionālo pamatu un vērtībām ir gan ar bērniem, gan ar pieaugušajiem. Mums ir ceļojošā izstāde ar bērnu zīmējumiem un domrakstu citātiem, kuras pamatā ir skolēnu iesūtītie darbi Satversmes tiesas organizētajā skolēnu radošo darbu konkursā. Esam izdevuši arī 2020. gada kalendāru ar konkursa labākajiem zīmējumiem un atziņām no domrakstiem. Šogad jau trešo reizi izsludinājām skolēnu zīmējumu un domrakstu konkursu par Satversmi. Zīmējumu konkursā aicinājām vispārējo un speciālo izglītības iestāžu 6. klašu skolēnus veidot zīmējumu par tēmu “Brīvs cilvēks neatkarīgā Latvijā”. Domrakstu konkursā vispārējās izglītības, speciālās izglītības un profesionālās izglītības iestāžu  9.  un 12. klašu skolēnus aicinājām rakstīt esejas par tēmu “Kāpēc Latvijai ir svarīgas manas Satversmē ietvertās pamattiesības.” Priecājamies, ka katru gadu interese par konkursu pieaug. Šogad dalībai pieteicās jau 100 skolas, aptverot visus Latvijas reģionus. Šā gada konkursa uzvarētāji tiks paziņoti nākamajā gadā, janvārī, bet apbalvošana notiks februārī, vienlaikus godinot Satversmes pieņemšanas 98. gadadienu. Tas ir svarīgs notikums. Mūsu konkursā var piedalīties arī diasporas bērni. Tiesas mājas lapā un tvitera kontā vienmēr ir pieejama visa informācija.

Kāda, jūsuprāt, ir diasporas nākotne vai, plašāk raugoties, – kāda loma turpmākajos gados Latvijas attīstībā būs diasporai?

Mana pieredze, dzīvojot ārpus Latvijas, liecina, ka ir ārkārtīgi svarīgi, ja vēstniecības un pārstāvniecības saprot, cik svarīgi latviešiem ir pulcēties kopā. Man paveicās, jo dzīvojot Strasbūrā, kad mani bērni vēl bija pavisam mazi, gan vēstnieks Pēteris Elferts, gan Aiga Liepiņa, gan Rolands Lappuķe ļoti labi saprata latviešu vajadzību sanākt kopā, nodrošināja telpas, kur pulcēties. Protams, vēstniecību un pārstāvniecību resursi ir ierobežoti, saistībā ar telpām vienmēr ir arī drošības jautājums, tādēļ tas nav tik vienkārši, kā varētu domāt. Tomēr šie jautājumi vienmēr tika atrisināti un bija vieta, kur varam pulcēties savas valsts teritorijā, jo vēstniecība taču ir valsts teritorija. Protams, var sapulcēties arī pie kāda mājās, bet, manuprāt, tas bija ļoti būtiski, ka varējām satikties vēstniecībā. Tas nenozīmē, ka nevarētu veidoties draugu kopas un kolektīvus, kas tiekas arī kur citur, bet man liekas, ka tikšanās vēstniecībās ir ļoti svarīgas. Domāju, ka arī Kultūras ministrija, kā arī Izglītības un zinātnes ministrija var sūtīt pedagogus kādu laiku strādāt, piemēram, Īrijā, Vācijā vai Lielbritānijā ar tuvākās apkaimes latviešu bērniem. Cilvēka izdomai, idejām taču nav robežu. Šis laiks prasa latvietim – par spīti tam, ka latvietis ir vairāk vērsts sevī – būt atvērtākam, meklēt jaunus risinājumus. Tas ir jautājums par dialogu, par izpratni, ka tas ir vajadzīgs. Piemēram, jāatrod dialogs starp Latvijas un ārvalstu latviešiem. Manuprāt, no Satversmes tiesas viedokļa raugoties, atslēgas vārds nākamajam kvalitatīvajam lēcienam valsts un sabiedrības attīstībā, ir dialogs, izpratne par to, ka mums ir jāieklausās vienam otrā, jāmācās vienam uz otru reaģēt. Mums Satversmē ir noteikti seši konstitucionālie orgāni: Valsts prezidents, Saeima, Ministru Kabinets, Satversmes tiesa, Augstākā tiesa un Valsts kontrole. Tauta ir septītais konstitucionālais orgāns. Paraugieties – katrs ik pa brīdim publiskajā diskusijā kaut ko pasaka, balstoties savā kompetencē. Cik bieži citi konstitucionālie orgāni atsaucas, noreaģē uz Satversmes tiesas teikto par Satversmi? Mēs joprojām arvien katrs runājam paši priekš sevis, it kā nebūtu vienotas pilsoniskās un tiesiskās diskusiju telpas. Kaut kādā vēsturiskā attīstības posmā tas ir saprotams, bet nākamajam solim jābūt sarunai, dialogam. Nevis „es” un „viņi”, bet – „mēs”. Ceru, ka pirmie to īstenos konstitucionālie orgāni, tad tālāk tas jau notiks arī sabiedrībā, pilsoniskās organizācijās. 

Vairāk uzticēties...

Tas ir nākamais izaicinājums Latvijai – vairāk uzticēties sev un arī citiem. Mēs kā nācija tomēr esam lieli individuālisti, radošumam tas ir vajadzīgs, visas robežas katra privātai telpai noteikti nevajadzētu nojaukt. Tomēr domāju, ka individuālisma pamatos ir arī iekšējas bailes un vēsturisko notikumu rezultātā iepotētā nedrošība. Šīs bailes ir jādefinē un jāsaprot, kāpēc mums tās vēl arvien ir un kā tās mēdz izpausties dažādās dzīves situācijās. Arī Latvijas neatkarības atjaunošanas pirmais posms bija diezgan skarbs. Tas ir saprotami. Taču, tā kā cilvēka dabai piemīt arī manis jau minētā iekšējā brīvība, tad interesantāk ir stiprināt tieši to. 

Domāju, ka varētu sākt ar izpratni par to, ka pieredze, kas ir iegūta, neatkarīgi no tā, vai tas noticis, piemēram, Kuldīgā vai Mančesterā, ir vajadzīga Latvijas nākotnei. Pat, ja cilvēks negrasās atgriezties, tad viņa pieredze Mančesterā var būt noderīga, par to jāstāsta radiem un draugiem, kuri dzīvo Kuldīgā, jārunā par to, kādas jaunas zināšanas, kāds ir ieguvums, strādājot ārpus Latvijas. Ko vajadzētu ieviest, kas noderētu Latvijā. Savukārt kuldīdznieki var stāstīt, kādi plāni ir viņu pilsētā, kas tiek darīts. Manuprāt, savstarpēji izstāstot savu pieredzi viens otram, mēs varam turpināt veidot Latviju par vienu no stiprām Eiropas valstīm, un tajā sava loma ir katram cilvēkam.

Viens no zīmējumiem un dažas domrakstu atziņas Satversmes tiesas izdotajā 2020. gada kalendārā 

Zīmējuma autore: Āgenskalna sākumskolas skolniece Viktorija Beļska

„Satversmes nākamie simts gadi ir mūsu pašu rokās, jo tikai mēs varam radīt un varam sagraut visas spēkā esošās likuma normas vai arī rūpēties par to ievērošanu sabiedrībā un ārpus tās.” (Drustu pamatskolas skolnieks Dāvis Druvis Kugrēns)

„Latvijai būs nākotne tikai tad, ja tajā būs daudz izglītotu cilvēku, kuri tieksies uz izcilību. Mums priekšā ir saules mūžs, bet kā gan iespējams redzēt gaismu tuneļa galā, ja acis ir ciet? Ir jāatver acis.” (Jelgavas Spīdolas Valsts ģimnāzijas skolniece Terēze Peipiņa)

„Satversme ir un būs godīga pret mums un mūsu valsti. Vienmēr. Vai mēs būsim godīgi pret sevi, citiem un dzimto zemi – tā jau ir mūsu izvēle.” (Madonas pilsētas vidusskolas skolniece Sabīne Siņiceva)

„Satversme ir tautas zvērests. Tas ir tautas zvērests mūsu valstij, tās neatkarībai un vērtībām.” (Jelgavas Spīdolas Valsts ģimnāzijas skolnieks Reinis Tīrumnieks)

„Cilvēki vairs neizmanto savas tiesības, viņi paliek neticīgi. Es negribu, ka mēs esam neticīgi savā valstī, ka cilvēkiem zūd ticība pastāvošajai varai.” (Talsu 2. vidusskolas skolniece Laura Rudzīte)

Atskata video: Satversmes tiesas organizētais skolēnu radošo darbu konkurss par Satversmi 2018

Intervijas autore: Sallija Benfelde

Šī publikācija ir daļa no interviju cikla ar pilsoniski aktīviem diasporas cilvēkiem, kas top Eiropas Latviešu apvienības projekta "Simts balsis Simtgadē" ietvaros. Projekts ir vērsts uz diasporas pilsoniskās līdzdalības stiprināšanu Latvijas un Eiropas norisēs. Projektu finansē Latvijas Republikas Kultūras ministrija no Latvijas Simtgades atbalsta programmas līdzekļiem.

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti