Dalies:

Grāmata par to, kā es rakstīju grāmatu: SANDRA BONDAREVSKA (Īrija)

Grāmata par to, kā es rakstīju grāmatu: SANDRA BONDAREVSKA (Īrija)
Ieva Freinberga
  • 07. Dec. 2019

Nē, tādu bestselleru diemžēl šī azartiskā pētniece un neticamo sakritību lutekle nav sarakstījusi. Bet varētu. Un lasītāji būtu. 

Sandra Bondarevska ir ne tikai žurnāliste, publiciste, 3x3 padomes priekšsēde Īrijā un divu izklaides īsromānu autore. Viņa ir gada cilvēks Īrijā, un šo balvu portāls baltic-ireland.ie viņai šogad piešķīris par monogrāfiju Pētersoni Īrijā. Grāmata tapusi gandrīz desmit gadus, atvēršanas svētkus piedzīvojot pavasara izskaņā Dublinā. Izmantojot savu pētījumu par Pētersonu dzimtu, Sandra Bondarevska Carlow Tehnoloģiju Institūtā studiju programmā Pilsoniskums un sabiedriskā darbība (Citizenship and Social Action) ieguvusi bakalaura grādu. 

Sandras Bondarevskas acīs allaž zib azatiski huligāniska prieka velniņi, viņai vienmēr ir pilna galva ar trakām idejām, un viņai ir drosme tās arī īstenot. Par to liecina kaut vai stāsts, kā viņa  2006. gadā vispār nokļuva Īrijā. 

Lasītākās ziņas valstī

Uz Īriju toreiz aizbraucu kopā ar dēlu un vedeklu, kuri bija nolēmuši pārcelties, un man kā rūpīgai mātei vajadzēja pārliecināties, ka viss ir kārtībā. Līdzi atbrauca arī draudzene. Apmetāmies hostelī, nākamajā dienā staigājām pa Dublinu, iegājām kādā leišu veikalā - un tas bija liktenīgi. Tur ieraudzīju latviešu avīzi Sveiks. Kā šķiru pirmo lappusi, tā tur liels paziņojums, ka viņi meklē žurnālistu, kuram ir latviešu, krievu un angļu valoda. Man radās iespaids - kurš gan mani tik labi pazīst, ka viņš par mani uzrakstījis visu, ko varu piestādīt momentā. - Taču man bija lidmašīnas biļete turp un atpakaļ, man galīgi nebija nolūka palikt.

Tomēr sludinājums nelika mieru. Pēc pāris dienām aizgāju uz redakciju, kur izdeva avīzes latviešu, lietuviešu un krievu valodā, izdevniecības vadītājs bija Maskavas krievs. Kad viņš uzzināja, ka esmu beigusi Literatūras institūtu Maskavā, tad teica - zini, cik Tev maksāšu… viņam uzreiz bija skaidrs, ka ņems mani darbā. Un kad viņš man nosauca algu… nedēļā… kad man Latvijā tāda bija mēnesī… Ar katru mūsu sarunas teikumu sapratu, ka man vairs Latvijā nebūs jānoskrienas un jāstrādā četros darbos, es sapratu, ka gribu mieru. Tā es dabūju darbu jau nākamajā dienā. Un mana draudzene aizlidoja atpakaļ uz Latviju viena, līdzi paņemot manu darba telefonu un atlūgumu, ko turpat, Dublinā, biju uzrakstījusi. 

Divus gadus es latviešu avīzē biju korespondente, tad - redaktore. Reiz intervēju vienu mūsu veco trimdinieci Silviju Džonsu, un viņa man parādīja savu bēgļu nometnes atmiņu kladi - kā jau mēs bērnībā daudzas esam darījušas - ar pantiem, vēlējumiem, zīmējumiem, fotogrāfijām… mīļajai Inesei no mīļās Ritas utt. Tas bija tik interesanti - ko tajā laikā bērns bērnam vēlēja un kādu zīmējumu zīmēja. Viņi zīmēja Latvijas karogu. Mums, mūsu bērniem un mazbērniem tajā vecumā simboli nebija tik svarīgi. Taču bēgļu nometnē tiem bija pavisam cita nozīme. Tur bija uzzīmēta skaista meitene ar bizēm tautastērpā, mūsu bērni tā vietā būtu zīmējuši bārbiju ar lielām, garām skropstām. Taču toreiz tautu meita bija princese - skaistuma etalons. Šī atmiņu klade mani tik ļoti uzrunāja, ka avīzē izveidoju sleju Atmiņu klade, kas aizņēma veselu lappusi. Un lai to turpinātu, sākās stāsti par trimdiniekiem. Pirmais, protams, bija par pašu Silviju, pēc tam viņa ieteica nākamo. Kad viņas paziņu loks beidzās, tad viņa zināja, kurš vēl varētu kādus vecos trimdiniekus pazīt. Un tā Atmiņu klade aizgāja, cits citu ieteica un papildināja. Jā, Īrijā ir arī vecie trimdinieki. 

Taču krīzes laikā reklāma srauji samazinājās, un drukātā prese visur mira nost, arī avīze Sveiks. Tomēr Atmiņu klade man bija tik ļoti mīļa, turklāt visi materiāli bija palikuši, tāpēc es to visu turpināju - tikai priekš sevis. Pēc Sveika kādu laiku strādāju avīzē Īrijas Vēstis. Taču tad “sapinos” ar portālu www.baltic-ireland.ie, paralēli strādāju arī vienas lielas sabiedriskas organizācijas mācību centrā. 

Tev nesen iznāca grāmata par Pētersonu dzimtu. Taču viss sākās ar pīpju fabrikas Kapp & Peterson Ltd. līdzīpašnieku un direktoru Kārli Pētersonu. 

Jā, Dublinā ir Pētersona pīpju veikals. Un varu derēt, ka pusei Īrijas latviešu bija radušās aizdomas, ka Pētrsons ir latvietis. Arī veikala pārdevējs skaidri un gaiši teic, ka Pētersons bija latvietis no Rīgas. Vēlāk izrādījās - jā, Pētersons ir latvietis, bet ne no Rīgas, viņš Rīgā vispār nekad nav dzīvojis. Tas bija vienīgais, ko zinājām. Un vēl leģendu, ka jauns, stalts latviešu puisis neilgi pēc Kapp pīpju darbnīciņas Dublinā, Grafton Street, izveidošanas 1865. gadā pārkāpis tās slieksni un teicis - es protu izgatavot tādas pīpes, kas šajā nozarē radīs apvērsumu. Tā radās jēdziens Pētersona pīpes, un šodien mēs pazīstam uzņēmumu Kapp & Peterson Limited. Neko vairāk neviens nezināja - ne par viņa pēcnācējiem, ne precīzu dzīvesvietu. 

Taču man bija hipotēze, ka viņam ir bijusi ģimene, jo viņš, gadījumā, ja kāds viņam nozagtu pīpi, vēršoties pie iespejamā zagļa, uz savas pīpes bija uzrakstījis asprātīgu uzrakstu - atnesiet to atpakaļ, esmu tur un tur. - Tas nozīmē, ka viņš nebija nūģis, viņš bija foršs puika, kāpēc lai viņam nebūtu bijusi ģimene! Un tad es sāku meklēt - man vajadzēja atast cilvēkus, kas par viņu kaut ko zina. Protams, tā ir ģimene. Pēc 1901. gada tautas skaitīšanas datiem atradu, ka viņam ir bijusi sieva, arī brālis Dublinā, tāpat dēls un vēl viens radinieks, kurš beigās izrādījās Konrāds Pētersons - vēl lielāka personība, nekā pats Kārlis Pētersons. Un tā pamazām sāku meklēt, arī viņu saknes Latvijā.

Ar Pētersonu lietu ļoti aizrāvās arī tā laika Latvijas vēstnieks Īrijā Pēteris Elferts, tad mēs abi paralēli meklējām un mainījāmies ar atrasto, viņš man ļoti palīdzēja. Elferts teica - ja Tu netiec pa kādām durvīm iekšā, pasauc - mēs tās attaisīsim ar ģerboni. Tas bija ļoti ražīgs laiks.

Meklējot Pētersonu dzimtai piederīgos, šķietami pilnīgi bezcerīgās situācijās man ir bijuši absolūti neticami notikumi. Kad meklēju šīs dzimtas pēcnācējus Latvijā, pateicoties vienam ielūgumam vecajā drukā uz Zelta kāzām, manā uzmanības lokā nonāca kādas mājas Zaļeniekos. Deviņdesmitgadīgā saimniece, kurai galva skaidra kā jaunībā, stāsta, ka no Pētersoniem te neviena vairs neesot, visi izsūtīti. - Nu, kad nav, tad nav. Žēl. - Pieceļos kājās uz promiešanu, taču nezin kāpēc vēl pajautāju - vai tad zemi 1993. gadā, kad deva atpakaļ īpašumus, neviens nepieprasīja? - Nu, kā tad nepieprasīja - viņa saka - Alvils Pētersons pieprasīja, un viņš dabūja atpakaļ. - Es vienkārši apsēdos, ieurbos viņā ar acīm un prasīju - kas ir Alvils Pētersons un kur viņu var dabūt ciet? - Tā atradu Pētersona pēctečus un dienagrāmatas, sākot ar 1871. gadu, tur pavērās tik daudz informācijas… Rīkojām Skype konferences - es biju Dublinā, un otrā pusē stāv 17 Pētersoni, lai parunātos ar vienu vājprātīgu sievišķi no Dublinas. 

Dieviņš Tevi mīl - iemest Tevi šādās situācijās.

Jā. Un tā nav vienīgā. Ar mani ir notikušas pilnīgi neiespējamas, neizskaidrojamas lietas. Es nekad necerēju, ka ieraudzīšu Kārļa Pētersona brāļa dēlu Konrādu Pētersonu - revolucionāru, kurš pēc 1905. gada bija spiests no Latvijas emigrēt uz Īriju, - filmā - dzīvu, kustībā. Tas būtībā ir neiespējami - ja Dublinā dzīvo četri pieci miljoni cilvēku, tad nevar būt, ka viņš ir iefilmēts kaut vienā Īrijas hronikā. Bet viņš ir iefilmēts! 

Uz simtgadi mēs no vecām hronikām likām kopā kino - astoņpadsmitais gads Latvijā un astoņpadsmitais gads Īrijā, kā izskatījas tur un šeit. Tostarp pēc atslēgas vārdiem pilnīgi nejauši, meklējot YouTube, es atrodu vienu vecu angļu hroniku ar 1918. gada decembra vēlēšanām, kur viņiem nupat Apvienotās Karalistes parlamentā bija ievēlēta pirmā sieviete Konstance Markeviča. Un skatos - kas viņai gozās blakus - Konrāds Pētersons! Pārsūtīju video Pēterim Elfertam un vienam īru vēsturniekam, abi apstiprināja, ka tas tiešām ir Konrāds Pētersons. 

Grāmata ir uzrakstīta, izdota, varbūt tagad brauksi atpakaļ uz Latviju?

Vai Tu traka, noteikti nē, man taču te ir tik daudz iesāktu darbu! Tajā pašā Atmiņu kladē daudz kas gājis uz priekšu, kaut gan vēl nepublicēts. Piemēram, par Zviedrijas vēstnieku Īrijā Ivaru Beķeri gandrīz nekas nav publicēts, bet viņš bija latvietis un ļoti interesanta personība. 

Otrkārt, Īrijas laikrakstos bija publicēts stāsts, ka 1949. gadā Kobā (Cobh) ostā ar kuģi Victory bija ieradušies bēgļi no Baltijas valstīm. Kuģis no Zviedrijas atbrauca līdz Īrijai, te to apstādināja un paziņoja, ka tas nav piemērots tālākai kuģošanai pāri okeānam uz Kanādu. Daļa kuģotāju palika Īrijā, tomēr daļa riskēja, palika uz kuģa, un kuģis ir slavens ar to, ka beigās arī nonāca Kanādā. Pēc pasažieru saraksta, tur ir bijuši gan latvieši, gan lietuvieši, gan poļi. Kuģis ir arī dokumentēts kinohronikā. 

Domāju - nu, labi, daži latvieši. Un tad atradu vienu Seán Dunne dzejoli par bēgļiem, kur viņš vispārīgi apraksta, ka viņi dzied, un nevar saprast, kādā valodā. Vienīgais vārds, kas aizplūst, ir - Latvija. - Un tajā brīdī tādas foršas skudriņas pārskrien. -  Neviena cita valsts. Ja tur būtu valstu uzskaitījums, bet nē, tikai Latvija. Lasu to dzejoli vēl un vēl - to vietu, kur viņi dzied, latvieši - nu, kurš tad vēl var dziedāt! Citi - varbūt mazliet, bet latvieši acīmredzot ir dziedājuši katru vakaru. Tik daudz asociāciju! Tātad tur ir bijis kas vairāk, Īrijā piestājuši vairāki kuģi ar latviešu bēgļiem. Tātad viņiem ir bijusi arī sava latviešu bēgļu nometne Īrijā. 

Vēsturnieki neko plaši nestāsta, ka Īrijā varētu būt bijusi latviešu bēgļu nometne.

Kovē (Cove) bija bēgļu nometne, un tur varētu būt bijuši aptuveni simt latviešu. Tā kā Īrija Otrajā pasaules karā bija neitrāla, tad bēgļiem, kas te nonāca, atšķirībā no citurienes nebija nekādas starptautisko fondu palīdzības. Tāpēc šo nometni uzturēja vietejā pašvaldība, Sarknais Krusts un Lielbritānijas valdība. Un tas viss man tagad ir jāpēta. 

Tu nevari braukt atpakaļ uz Latviju, jo tev ir pētīšanas azarts, citi nebrauc atpakaļ naudas dēļ. Tev ir savs stāsts par pensijām.

Latvijā šobrīd sievietes iet pensijā ar 63,5 gadiem. Tātad kopš 18. septembra es Latvijā esmu pensionāre. Domāju - kas nu tur var būt: vienuviet es nostrādāju, cituviet pastrādāju, vēl citur kaut kāds stāžs, padomju laiku neskaita iekšā - tas bija citā valstī, un tad es atbraucu uz Īriju. Nu, baigā ķēpa, neprasīšu. - Izrādās, ka tā nevar, obligāti ir jāprasa un īru kompetentajām iestādēm jāpaziņo, ka tev tavā pilsonības valstī ir pienācis pensijas vecums. Nu labi, ja vajag, tad informēšu. Vēl tikai ļoti cerēju, ka neviens mani ar mietu netrieks uz Latviju vākt birokrātiskus papīrus, kaut kur sniegt un tad varbūt vēlreiz braukt. Aizsūtu uz Latviju prasītās ziņas. Un no Valsts Sociālās apdrošināšanas aģentūras man atnāk atbilde - paldies, mēs Jūsu vietā visu nokārtosim! Tad es domāju - O, šitas gan ir labs, tas gan man der! Droši vien jau tas nebūs ātri, kamēr sarakstīsies viens sociālais dienests ar otru, taču man pat savu darba grāmatiņu arhīvā nevajadzēja rakt augšā. 

Vai Tu jūties droša par savu nākotni ar pensiju Īrijā?

Jā, noteikti, kāpēc nē? Ja man tagad jau ar pusslodzi Īrijā iet tik jauki... Man pietiek laika tam, ko es daru. Ja tu pelni un nokaujies... nokauj sevī visu... ka tu nevari darīt tās foršās lietiņas, kas tev patīk… Es zinu, ka tas tracinās cilvēkus, kas smagi strādā - redz, viņa grib darīt to, kas patīk. Jā, tas varbūt ir egoistiski. Bet es tiešām gribu darīt to, kas man patīk. Un patiesībā tās ir garas darba stundas, kaut arī patīkamas. 

Pētersonu dēļ noteikti bija vērts palikt Īrijā. Tagad rakstīšu stāstus par laiku pēc Otrā pasaules kara. Mums ir jāvāc šīs lietas, mums ir jāzina, kas noticis pirms tam. Ja man vidusskolā būtu bijis labs vēstures skolotājs, es pavisam noteikti būtu aizgājusi studēt vēsturi. 

Tu esi pirmā un vienīgā, kas vāc Īrijas latviešu stāstus.

Domāju, ka jā. Iespējams, kāds par to ir interesējies, bet tautās laidis nav. Taču man gribas, lai stāsts aiziet arī tautās. Pat, ja šobrīd neinteresē - lai zina, ka ir tāds avots, kur salikts viss kopā. Turklāt latvieši Īrijā tiešām ir izdarījuši ļoti daudz. Tas pats Kārlis - viņš nebija lielākais eksportētājs, bet viņam bija visvairāk valstu, uz kurām eksportēt pīpes, un 19. gadsimta beigās eksports bija ļoti nozīmīgs. Un Konrāda ieguldījums Īrijas neatkarības kustībā ir nepārprotams. Arī pēc tam, kad viņš atgriezās Latvijā un pēc Otrā pasaules kara caur Zviedriju atkal kā bēglis atgriezās Īrijā, viņš Kilberijā (Kilberry) nodibināja kūdras fabriku un bija tās direktors. Viņu ciena un par viņu daudz raksta. Un viņš bija latvietis. Kāpēc mums ar to nelepoties un uz katra stūra par to nekladzināt?! 

Autore: I. Freinberga

 

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti