Dalies:

Globālais latvietis: Latviešu valoda latviešu bērniem ārvalstīs - dzimtā vai svešvaloda?

Globālais latvietis: Latviešu valoda latviešu bērniem ārvalstīs - dzimtā vai svešvaloda?
Latvijas Radio
  • 04. Jun. 2019

Dzīvojot ārvalstīs mamma latviete, kura labu gribēdama ar bērnu runā lauzītā svešvalodā - nav mīts, bet gana bieža parādība. Un tas ir tikai viens no iemesliem, kāpēc dzimtā valoda - latviešu valoda ārlatviešu bērniem var kļūt par svešvalodu, tāpēc šoreiz diskusija par to, kā neapjukt un kā saglabāt latviešu valodu, bet kur no jauna apgūt, dzīvojot svešumā.

Ar savu pieredzi dalās Inese Elizabete Johansena, kas Ventspilī atgriezusies pēc septiņu gadu prombūtnes Norvēģijā. Tā kā Inese nezināja, ka radīsies iespēja tik drīz atgriezties Latvijā, tad viņa pie sava astoņgadīgā dēla latviešu valodas zināšanām īpaši nepiestrādāja. Tāpēc puiša latviešu valodas zināšanas nebija tik labas, kā vajadzētu būt. Kaut gan Inese mazliet runāja ar dēlu latviski, viņš ar mammu visu laiku runāja norvēģiski, jo pats pa pusei ir norvēģis un visu savu apzināto mūžu ir dzīvojis Norvēģijā. Norvēģu valoda viņam ir kā dzimtā valoda. Norvēģijā zēns mācījās 3. klasē, bet Latvijā marta beigās viņš uzsāka mācības 2. klasē.

Inese uzsver, ka visas apzvanītās skolas Latvijā bija ļoti pretimnākošas, tomēr problēmas radīja, ka pašai skolai nebija pietiekami lielas pieredzes ar šādiem bērniem - nebija skaidra rīcības plāna, nebija informācijas par visiem pieejamajiem resursiem. Tāpēc viņa visiem šādu bērnu vecākiem iesaka, lai skolai lūdz iespēju rakstīt diagnosticējošo darbu - lai, pirmkārt, noteiktu bērna latviešu valodas zināšanas un, otrkārt, vispārējās zināšanas - un salīdzināt tās ar konkrētās skolas un klases programmu. Iespējams, ka šādu diagnosticējošo darbu var izstrādāt Izglītības un zinātnes ministrija vai Valsts Izglītības un satura centrs? Tad visām skolām būtu vienots atbalsta plāns.

Lasītākās ziņas valstī

Ineses dēlam skola piešķīrusi logopēdu, kurš pēc dažām nodarbībām atteicies strādāt, jo viņa metodes nav palīdzējušas. Arī logopēdiem vajadzētu izstrādāt vienotu materiālu, kā strādāt ar bērniem, kuriem latviešu valoda nav dzimtā valoda. Arī zēna zināšanu vērtējumā nekādu atlaižu nebija - pārbaudes darbi bijuši tādi paši kā pārējiem klases bērniem, jo likumi izņēmumus it kā nepieļaujot. Rezultātā zēnam radušies emocionāli traucējumi un viņš veselu mēnesi nav varējis apmeklēt skolu. Viņam zudusi vēlme vispār runāt latviski. Emocionālās spriedzes dēļ viņam samazinājies pašvērtējums un zināšanas pat tajās jomās, ko viņš vienmēr ir zinājis, piemēram, matemātikā. Draudēts zēnu atstāt uz otru gadu, kaut gan viņš mācījies tikai divus mēnešus, no kuriem vien mēnesi viņš bija slims.

Taču, kad tikusi iesaistīta Ventspils pašvaldība, viss sācis sakārtoties. Bijušas daudzas tikšanās ar ierēdņiem, kas bijuši ļoti pretimnākoši un atsaucīgi un teikuši, ka likumus tomēr ir iespējams interpretēt. Rezultātā ir cerība, ka rudenī zēns varēs turpināt mācības ar tiem pašiem klases biedriem.

Latvijas Universitātes pētniece Daina Grosa LR studijā, komentējot situāciju, uzslavē Inesi Elizabeti Johansenu, ka viņa bijusi aktīva un cīnījusies par savu dēlu. Citi līdzīgā situācijā probēmas patur pie sevis un sāk domāt par aizbraukšanu, taču tas nav vēlamais risinājums.

Te noteikti ir sistēmas problēma, kur izglītības sistēmai jābūt elastīgākai un ar individuālu pieeju - un ne tikai remigrējušiem bērniem, bet arī pārējiem. Katram bērnam šeit ir jājūtas ērti. Ārzemēs šādus bērnus skolās daudzkultūru vidē integrē daudz lēnāk, tāpēc viņiem nenrodas šāda veida spriedze. Šis ir risināms jautājums, jo šādu remigrējušu bērnu Lavijā ir aizvien vairāk.

Izglītības un zinātnes ministrijas valsts sekretāra vietniece, politikas iniciatīvu un attīstības departamenta direktore Gunta Arāja studijā komentē - neskatoties, ka šo remigrējušo ģimeņu skaits aug, tomēr tik un tā tie joprojām ir individuāli gadījumi.

Turklāt mums nav multikulturāla vide kā, piemēram, Lielbritānijā, kur tā ir gadiem ierasta prakse, ka klasē ir dažādu tautību un valodu bērni. Tāpēc tur šī metodika ir daudz atīstītāka.

Šis konkrētais gadījums ir bijis ekstrēms abām pusēm - gan bērnam, gan skolai, jo mainīt skolu mācību gada beigās bērnam ar citu valodas zināšanu līmeni, tas ir ļoti sarežģīti. Ar šo bērnu noteikti bija jāstrādā savādāk.

Pārsteidz, ka skola nav veikusi nekāda veida diagnosticējošās darbības - tas ir viens no normatīvā regulējuma pamatuzdevumiem, ka skolai ir jānosaka zināšanu līmenis. Nav gan vienota diagnosticējoša darba, jo citi vecāki atkal pret to iebilst. Tāpēc diagnostikas veidu var izvēlēties - tā var būt saruna, rotaļa vai kas cits, kā noteikt bērna zināšanu atbilstību konkrētajai klasei.

Tāpat skolai, apzinoties, ka viņiem trūkst pieredzes darbā ar šādiem bērniem, vajadzēja vērsties pēc palīdzības, nevis ļaut bērnam pabeigt 2. klasi ar diviem vieniniekiem. Skolai ir iespēja saņemt metodisko atbalstu šādam darbam. Tiek piedāvāti arī tālākizglītības kursi, taču, vai tiem pieteikties, ir pašu skolotāju iniciatīva.

Turklāt šobrīd izskatās, ka vienai daļai bērnu latviešu valoda pat nav jāmāca kā svešvaloda, bet gan kā etniskā mantojuma valoda, kas ir jau trešajai un ceturtajai paaudzei.

Telefonsarunā Lita Silova, Rīgas Franču liceja laviešu valodas un literatūras skolotāja, dalās pieredzē par darbu ar remigrējušiem 7 līdz 12 gadus veciem bērniem. Pieredze ir gan ļoti pozitīva, gan negatīva. Atslēgvārds pozitīvam vai negatīvam rezultātam ir visu pušu - skolēna, vecāku un skolotāju attieksme.

Līdzīgi remigrējušiem bērniem, ar tādām pašām problēmām saskaras arī mazākumtautību bērni, kuriem pēkšņi ir jāielec latviešu skolas programmā.

Skolotāja bērnus sākumā cenšas pārbaudīt, cik labi viņi runā latviski, pēc tam viņa veido katram bērnam individuālu mācību programmu. Un, protams, ka šis bērns mācās klasē kopā ar visiem. Ja ir pozitīva attieksme un griba, tad var panākt ļoti daudz.

Vienīgi vajadzētu valstiski izstrādāt, kādā veidā diagnosticēt bērna zināšanu līmeni un kādā veidā turpmāk ar viņu strādāt. Šobrīd skolotāja izmanto Latviešu Valodas aģentūras materiālus, viņa apmeklējusi arī stundu skaita ziņā apjomīgus kursus, kur mācīts, kā strādāt ar šādiem bērniem. Un ir gandarījums, kad viss izdodas.

Izglītības un zinātnes ministrijas valsts sekretāra vietniece, politikas iniciatīvu un attīstības departamenta direktore Gunta Arāja: tas nav tikai skolotāju sirdsdarbs. Ir normatīvais regulējums, kas nosaka, ka par šādu darbu var maksāt papildus. Tāpēc ir svarīgi, ka šādus procesus laikus saplāno, jo arī skolas savas finanses plāno laikus.

Arī iepriekšminētie kursi ir pieejami jebkuram skolotājam. Ja skola redz, ka nākamajā gadā viņiem būs šāds gadījums vai pat vairāki, jo parasti jau atgriežas ģimene ar vairākiem bērniem, tad var organizēt tieši priekš šīs konkrētās skolas paredzētu mācību kursu.

Latvijas Universitātes pētniece Daina Grosa piebilst, ka jaunajiem skolotājiem varētu mācīt starpkultūru kompetences, kā arī prasmi mācīt latviešu valodu kā svešvalodu.

Izglītības un zinātnes ministrijas valsts sekretāra vietniece, politikas iniciatīvu un attīstības departamenta direktore Gunta Arāja: mēs tieši šobrīd esmam sākuši domāt, kā pārstrukturēt pedagogu izglītības programmas.

Telefonintervijā Londonas Latviešu skolas latviešu valodas skolotāja Dace Ali stāsta, kā latviešu valodu mācīt daudzvalodu vidē. Viņai pašai bērns mājās runā trijās valodās. Taču uz Londonas Latviešu skolu nāk ļoti dažādi bērni. Pats pirmais un galvenais ir izglītot arī vecākus, jo visa sākums ir neatlaidīgs darbs mājās. Tas, kā māca latviešu valodu Londonas Latviešu skolā ir ļoti atkarīgs no katras konkrētas situācijas. Ir ģimenes, kas mājās runā latviski, bet ir ģimenes, kas mājās runā angliski. Skolā visi satiekas reizi divās nedēļās. Tāpēc mācīšana lielākoties ir vārdu krājuma paplašināšana, galda spēles un ieinteresētības radīšana.

Kāpēc vecāki padodas un ar bērnu vairs nerunā latviski, īsti atbildes nav. Lielākoties tas notiek jauktajās ģimenēs. Daudzi padodas, jo nav pietiekami informēti par to, cik svarīgi un vienkārši ir saglabāt latviešu valodu - mājās runāt latviski no piedzimšanas brīža, lasīt grāmatas. Tas neprasa daudz pūļu, ja to sāk uzreiz. Cilvēki padodas, jo īsti neizprot divvalodības būtību. Vecāki domā, ka palīdz bērniem iekļauties šajā sabiedrībā.

Londonas Latviešu skola pēdējos gados ir ļoti augusi, visus gribētājus pat nevar pieņemt. Taču daudzi vecāki neapzinās, ka nodarbībās reizi divās nedēļās pusotru stundu mēs bērniem neiemācīsim latviešu valodu. Vienīgā motivācija ir angļu valodu neprotošās vecmāmiņas Lavijā. Jāizglīto vecāki - vieglāk ir mājās runāt latviski, nevis pēc tam meklēt tālmācības programmas.

Latvijas Universitātes pētniece Daina Grosa: Amerikas Latviešu apvienība jau vairāk nekā desmit gadus piedāvā programmu Sveika Latvija! 13-15 gadus veciem jauniešiem apceļot Latviju kopā ar saviem vienaudžiem, tas rosina interesi par Latviju.

Izglītības un zinātnes ministrijas valsts sekretāra vietniece, politikas iniciatīvu un attīstības departamenta direktore Gunta Arāja: Latviešu Valodas aģentūrai ir ļoti apjomīga vietne internetā Māci un mācies!, kur ir ārkārtīgi daudz materiālu gan par to, kā skolotājiem strādāt, gan dažādi ineraktīvie materiāli, ar kuriem var strādāt, gan arī noslēgumam tuvojas jauna, skolotāju vadīta tālmācības programma bērniem.

Videozvanā Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijas profesore, projekta Skola 2030 valodu jomas vecākā eksperte, latviešu valodas darba grupas vadītāja Sanita Lazdiņa: skola nav elitārs klubiņš, pie kura durvīm stāv kāds ar rāmi, kurš izmēra, vai bērns atbilst parametriem, lai drīkstētu ieiet šajā skolā. Skolā ir jābūt tik iekļaujošai videi, lai jebkuram bērnam būtu tiesības tur ienākt un mācīties.

Otrkārt, vecāku ieinteresētība. Nepieciešami dažādi pasākumi vecāku atbalstam visā valstī, jo vecāki nav izglītības eksperti, viņiem trūkst elementāru padomu.

Es redzu, ka Latviešu Valodas aģentūrā varētu būt daļa sociolingvistikas jautājumos - par sabiedrību un valodu. Šajā daļā būtu cilvēki, kas reaģētu uz konkrētām situācijām, kāda bija, pimēram, raidījuma sākumā.

Esmu sagatavojusi kursu jaunajiem skolotājiem: Multilingvāla klase - kā rīkoties skolotājiem linvistiski neviendabīgā klasē.

Man ir pieredze, ka, dzīvojot Vācijā un Igaunijā un skatoties, kā mans bērns, kuram vācu valodas zināšanu vispār nav, atnāk un klasē tiek pieņemts, un viņš vispār pusgadu neko nesaprot, tikai klausās. Viņam netiek doti uzdevumi, testi un eksāmeni, jo gada laikā viņš tikai iekļaujas un tiek testēts, atbilstoši savam snieguma līmenim - vai ir noticis progress. Nevis, ka mans bērns tiek nolikts statrp visiem, kuriem vācu valoda ir dzimtā valoda, un saņem sliktas atzīmes.

Autors: Ieva Freinberga, latviesi.com

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti