Dalies:

Globālais latvietis. 21.gadsimts: Remigrantu bērni skolā bieži atstumti un nemotivēti

Globālais latvietis. 21.gadsimts: Remigrantu bērni skolā bieži atstumti un nemotivēti
Foto: Latvijas Radio
  • 06. Mar. 2020

Lai arī valstiskā, proti, Ministru kabineta noteikumu līmenī remigrantu bērnu iekļaušanās izglītības plūsmā ir sakārtota un ir virkne atbalsta mehānismu, kas tiek iedarbināti mirklī, kad skolā ienāk remigrantu vai arī jauniebraucēju bērni, skaudrā patiesība ir tāda, ka ne vienmēr viņi jaunajā vidē jūtas emocionāli droši.

Kā apliecina raidījuma “Globālais latvietis. 21 gadsimts” uzrunātā Jana, kura ir 12 gadīgā Roberta mamma, tad viņas dēlam, kuram ir dzīves un mācību pieredze Norvēģijā, nonākot skolā Latvijā, pietrūkst motivācijas un emocionāli viņš nejūtas līdz galam pieņemts. Stāsta Jana Hartmane no Priekules, kuras dēlam bija divi gadi, kad ģimene pārcēlās uz Norvēģiju, līdz ar to pirmās sešas klases viņš mācījās tur, bet atgriežoties viņš uzsāka mācības Priekules vidusskolas sestajā klasē, nonākot pavisam citā izglītības sistēmā.

Lasītākās ziņas valstī

Mamma norāda, ka skola bijusi ļoti pretimnākoša,jo topošais skolēns iepazīties ar klases audzinātāju un skolas direktori bija ieradies jau februārī, krietni laiku pirms pirmā septembra. Turklāt mamma bija paveikusi labu “mājas darbu”, iemācot dēlam latviešu valodu, tā, lai atgriežoties viņš brīvi pārvaldītu dzimto valodu un lai valoda nesagādātu grūtības apgūt mācību vielu. Tā kā valodas prasmes, kas nereti kalpo kā klupšanas akmens mācību vielas apgūšanā, šoreiz skolēnam nav bijis šķērslis un mācību ziņā iejušanās nav sagādājusi nekādas grūtības. 

Jana Hartmane, atgriezusies no Norvēģijas ar 12 gadu vecu dēlu : “Grūtības sagādā motivācija, kādēļ kaut kas ir jāmācās, kādēļ sociālā vide skolā tāda kāda tā ir, kāpēc bērni ir nepieklājīgāki, neizpalīdzīgāki, skarbāki. Tieši sociālā vide ir tā, kas rauj uz leju iejušanos klasē un mācību procesā.”

Tieši emocionālā iejušanās nereti ir lielākais izaicinājums skolēnam. 

Sadarbība ar skolotājiem un klases audzinātāju, kā stāsta Jana, ir laba un pedagogi ir atsaucīgi, jo mamma nepārtraukti “monitorē”, ja drīkst izmantot šādu izteicienu, kāda ir dēla pašsajūta, atgriežoties no skolas mājās, tomēr ne visās situācijās pedagogi var būt klātesoši, tāpēc nereti paliek nepamanīti emocionālie pāridarījumi. 

Jana papildina savus novērojumus: “Manuprāt, tas ir stāsts par to, ka viss sākas ģimenē un bērnu dārzā. Mans dēls piedzīvo nemitīgu apsaukāšanos, apceļšanu, klusu emocionālu mobingu. Brīdī, kas es lūdzu klases vecākiem, lai viņi parunā ar savu bērnu, nenosaucot nevienu vārdā, tad no vecāku puses atbilde, ir, viņuprāt, šos jautājumus vajadzētu risināt tieši pedagogiem skolā.”

To, ka tieši emocionālā iejušanās bieži ir lielākais izaicinājums skolēnam,kura ģimene atgriezusies Latvijā, norāda arī LU studente un sociālā pedagoģe Anete Ankmane, kura veikusi pētījumu “Reemigrējušo skolēnu integrācijas Latvijas vispārizglītojošajās skolās: problēmas un risinājumi”.

Anete Ankmane, sociālā pedagoģe: “Šis temats manu prātu nodarbina jau kādus četrus gadus, jo strādājot skolā, pie mums ienāca reemigranti, un mēs uz viņiem skatījāmies ar vienu domu, ko ar viņiem, lai tagad dara. Valodas zināšanas švakas, zināšanu līmenis atšķirīgs, ko lai dara? Strādājot mazpilsētas skolā, es sāku pētīt, ko Latvijā ar reemigrantiem dara citās skolās. Atklājās, ka reemigrantu skolēni piedzīvo emocionālus pāridarījumus no vienaudžiem, kurie, piemēram, apsaukājas sakot, ka Tu biji ārzemēs, Taviem vecākiem nav naudas…”

Atšķiras situācija lielajās pilsētās un mazpilsētās. Tomēr pamatproblēma ir valodas prasmes, lai arī valstī ar MK noteikumiem paredzēts, ka skolēniem ir atbalsts vismaz divas papildu mācību stundas: valodas, literatūras, sociālo zinību vai vēstures apguvei, tad, kā norāda pētniece, ar to ir krietni vien par maz, jo reizēm mazās skolās nav naudas šo papildstundu apmaksai.

Risinājums, kā palīdzēt reemigrantu bērnam iejusties skolas vidē, Anetes ieskatā būtu: visas skolas atbalsta personāla – klases audzinātāja, citu pedagogu, psihologa, sociālā pedagoga, logopēda; vecāku un paša skolēna sadarbība. Skolas, kur nav šī atbalsta personāla, problēmas risinās krietni lēnāk.

Protams, ka katrs gadījums no gadījuma atšķiras, tāpēc, kā iesaka Izglītības kvalitātes valsts dienesta pārstāvis,  Ivans Jānis Mihailovs, par katru šādu gadījumu, kad reemigrantam neizdodas veiskmīgi iejusties skolas vidē, būtu jāceļ trauksme un jāziņo: vispirms jau pedagogiem, klases audzinātājiem, iesaistot arī skolas direktoru un visu iespējamo atbalsta personālu. Ja sāpīgos jautājumus neizdodas sakārtot skolas vidē, tad, noteikti, to risināšanā jāiesaista pašvaldības pārstāvji.

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti