Dalies:

Globālais latvietis. 21.gadsimts: Kā fizisko attālumu nepārvērst atsvešinātībā

Globālais latvietis. 21.gadsimts: Kā fizisko attālumu nepārvērst atsvešinātībā
CC0 licence
  • 02. Apr. 2020

Dzīvojot tālu no savējiem, diaspora norūdījusies un sagatavojusies dzīvei pašizolācijā. Svarīgi fizisko attālumu nepārvērst sociālā atsvešinātībā, atzīst Latvijas Radio raidījuma "Globālais latvietis. 21.gadsimts" šīsnedēļas viešņas - Natālija Grebņeva​, l​atviete, kura dzīvo Spānijā, Alikantes provincē, Elena Zariņa, kura kopš 2013. gada dzīvo Sienas provincē Itālijā, Liene Pūķe,​ kura dzīvo Francijā, bet strādā Šveicē un Eiropas Latviešu apvienības priekšsēdētāja Elīna Pinto no Berlīnes.

Viešņas atzīst, šis laiks ir pilns pārdomu, viegla apjukuma un pamatīgu bažu. Piemēram, Natālija sarunas brīdī stingrā, valdības noteiktā izolācijā pavadījusi jau 16 dienu, bet, ņemot vērā, ka viņa kā astmas slimniece ir riska grupā, tad pašiozlāciju uzsākusi vēl pirms valstī stigri noteiktajiem pārvietošanās ierobežojumiem.

Lasītākās ziņas

“Mēs nedrīkstam atrasties uz ielas, varam doties uz veikalu. Iepriekšējās divas nedēļas automašīna nedrīkstēja atrasties pat divi pasažieri. Šobrīd šie stingrie noteikumi ir mīkstināti un mašīnā drīkst braukt divi cilvēki no vienas mājsaimniecības. No mājas var izvest suni pastaigā, bet tikai 50 metru no nama ārdurvīm. Un 50 metru ir ļoti maz,” saka Natālija Grebņeva no Spānijas.

Par suņu izīrēšanu, lai tikai tiktu laukā no dzīvokļa, Natālija teica, ka tie ir tikai joki, jo spāņiem ir laba humora izjūta, bet patiesībā, dzīve rit stingrā policijas uzraudzībā, kas nemaz nepieļauj noteikumu pārkāpšanu. Natālija, kura dzīvo pilsētā daudzīvokļu mājā, atzīst, ka ne tikai viņa, bet Spānijā visi ir pamatīgi nobijušies.

Tikmēr Elena norāda, ka Itālijā noteikumi ir diezgan līdzīgi kā Spānijā – uz veikalu drīkst doties ne biežāk kā trīs reižu nedēļā, mašīnā drīkst braukt divi cilvēki, viens priekšā, otrs aizmugurē, visiem noteikti jābūt cimdos un aizsargmaskās tērptiem. Dzīvnieku staidzināšanas noteikumi ir mazliet “mīkstāki”, nekā Spānijā. Itālijā, lūk, drīkst 200 metru no mājas ārdurvīm izvest dzīvnieku pastaigā. Lai cilvēki nepārkāptu noteiktos ierobežojumus, policija apkārtni novēro ar droniem. Elenai ir paveicies, jo dzīvo privātmājā, līdz ar to viņas dēls šo laiku izmantojis lietderīgi, iemācoties braukt ar velosipēdu, un viņš to var darīt privātmājas pagalmā.

Liene Pūķe, savukārt, stāsta, ka viņai dzīvojot starp divām valstīm, vienu brīdi bijusi pavisam interesanta situācija, jo Francijā jau bijuši diezgan stingri noteikumi, kamēr Šveicē, kur ir viņas un vīra darba vieta, vēl ne tik strikti. Šobrīd viss darbs rit no mājām, iziet drīkst uz veikalu, pie ārsta, dodoties palīgā kādam no piederīgajiem vai lai izvestu pastaigā mājdzīvnieku. Policija kontrolē, vai cilvēks tiešām dodas uz darbu, robežpunktā jāuzrāda darba devēja apliecinājums.

Arī Berlīnē, kur dzīvo ELA priekšsēde Elīna Pinto, ir ierobežojumi, bet nav tik stingri noteikumi kā dienvidu zemēs. Dokumentus nepārbauda, jo Vācijā jau vēsturiski ir liela pretestība šādiem federāli noteiktiem cilvēku brīvības ierobežojumiem, ņemot vērā Vācijas sāpīgos vēstures pavērsienus. Tomēr maksimāla piesardzība un izolēšanās ir jāievēro arī Elīnas mītnes zemē.

​“Manā ikdienā ir mainījies tas, ka man mājās beidzot ir gan bērni, gan vīrs. Ja es agrāk koķetēju, sakot, ka Vācijā dzīvojot esmu tapusi par mājsaimnieci, tad tagad patiešām es esmu gan mājsaimniece, gan mājkalpotāja, gan mājskolotāja, gan mājas psiholoģe, bet es baudu to, ka esmu kopā ar ģimeni. Vīrs strādā attālināti kā diplomāts Luksemburgas vēstniecībā, palīdz repatriēties luksemburgiešiem, strādājot no mājām. Piecus un sešus gadus veciem bērni mācās, darbojamies no mājām,” stāsta Elīna Pinto.

Dzīvojot šādā pašizolācijas režīmā, latviešiem, lai kur arī pasaulē neatrastos, svarīgi ieviest striktu dienas režīmu, izstrādāt rutīnas paradumus, tāpēc Natālija atklāj, ka klāj galdu un gatavo trīs reizes dienā, lai kopā ar ģimeni baudītu maltītes, ko līdz šim nevarēja darba ritma dēļ izbaudīt. Natālijas vīrs, kurš “iestrēdzis” Portugālē, ģimenes pusdienām pieslēdzas virtuāli. Tieši tādus pat ikdienas rituālus ieviesušas pārējās raidījuma viešņas.

“Rutīna ir tas, kas palīdz. Mēs pieceļamies, pārģērbjam pidžamas, uzkrāsojam lūpas,” srāsta Natālija.

​“Gatavojam makaronus, dejojam pa vakariem,” piebilst Elīna, ​“Man tomēr šķiet, ka dzīvojot tālu no savējiem, diasporā, ārpus Latvijas, savā ziņā mēs esam norūdījušies un sagatavojušies tam, ko nozīmē fiziskais attālums un kā to nepārvērst par sociālo attālumu. Ne velti pētnieki aicina izmantot fizisko distancēšanos, nevis sociālo, lai saglabātu dvēseliskās saiknes ikdienā ar saviem tuvajiem. Dzīvojot ārzemēs mēs to esam iemācījušies, mums ir savi mazie rituāli, tā pati sazvanīšanās videozvanā ar saviem vecākiem vai draugiem, kuri palikuši Latvijā. Tie ir tie paši latviskie rituāli, ja kāds pirms tam dziedāja korī, tad ir diasporai kori, kuri mēģinājuši arī iepriekš tiešsaistē un ir bijuši pionieri virtuālajai realitātei.”

K​ā norāda Elīna, darbojoties diasporas organizācijā, attālinātā saziņa bija iestrādāta arī līdz šim. Pastāvot fiziskam attālumam, mums jāmācās tuvināties virtuālajā vidē gan dvēseliski, gan praktiski.

Par praktiskām lietām runājot, biznesa jomā, kā Itālijā, tā Spānijā abām latvietēm apstājies ir viss. Natālijai, kā kāzu rīkotājai, nākas visus plānus pārcelt uz 2021. un pat 2022. gadu, jo izklaides bizness no vīrusa izraisītās krīzes tiks iedragāts pamatīgi. Turklāt vieta, kur latviete dzīvo, ir tūrisma un izklaides vieta, kur šobrīd nenotiek pilnīgi nekas un ir grūti iedomāties, cik ilgā laikā pēc krīzes beigām tā atkopsies. Tāpēc, nenoliedzami, arī ārpus Latvijas dzīvojošo tautiešu prātus nodarbina tas, kā pārdzīvot šo laiku un kā pēc tam atjaunot visu, kas apstājies.

Protams, arī latvieši ārzemēs lūko, kā katra mītnes zeme atbalsta savus iedzīvotājus. Elenas vīram piederošais celtniecības uzņēmums šobrīd ir dīkstāvē, jo vienīgā celtniecība, kas darbojas, ir jaunu slimnīcu būvniecība vai esošo ēku pielāgošana ārstniecības vajadzībām. Lai arī finasiāli ģimenē šobrīd latviete Itālijā jūtas droši, viņa uzskaita arī valsts drošības spilvenus.

"​Valsts domā par saviem iedzīvotājiem, tādā ziņā jūtamies pasargāti, jo neesam atstāti novārtā. Ir drošības sajūta, jo ikdienas vajadzībām- elektrībai, gāzei, ūdenim, ir atlikti maksājumi līdz 31. maijam. Arī īres maksājumi tiem, kuri dzīvo īres mājokļos, ir atlikti. Valsts sola atbalstīt visus, kuri nokļuvuši grūtā situācijā,” stāsta Elena Zariņa no Itālijas.

Natālija Spānijā vēl gaida valdības lēmumus par pamatpakalpojumu maksājumu kārtību, jo, skaidrs, ka, 16 dienas dzīvojot mājās, elektrība tērējas uz nebēdu.

"Mēs tiksim pāri. Esam šeit oficiāli, mums noteikti būs arī kāds pabalsts kā pašnodarbinātām personām. Es tieši tagad redzu, ka grāmatvede man ir atrakstījusi ziņu par to, cik liels pabalsts gaidāms par dīkstāves laiku. Satraukums ir par to, ka , dzīvojot restorānu un viesnīcu reģionā, notiek masveida atlaišanas un cilvēki kļūst par bezdarbniekiem. Vai valsts šo slogu izturēs? Viņi saka, ka tiks tam pāri, vai tā būs? Redzēsim...” spriež Natālija.

Protams, ka līdzīgi, kā pie mums, Latvijā, arī ārpus dzīvojošie tautieši šobrīd ir gaidīšanas režīmā, tāpēc Elīna Pinto novēl visiem veselību un možu garu, kā arī savstarpēju atbalstu.

“Šis ir svarīgs brīdis ne tikai cīnītos par šodienu, bet arī, lai domātu par rītdienu, par to, kāda būs nākotnes sabiedrība, kurā augs mūsu bērni. Lai tā būtu balstīta tādās vērtībās, kā savstarpējā pleca sajūta un atvērtība jaunajam,” uzsver Elīna Pinto.

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti