Dalies:

Globālais latvietis. 21.gadsimts: Bērnu mācības skolā pēc atgriešanās Latvijā

Globālais latvietis. 21.gadsimts: Bērnu mācības skolā pēc atgriešanās Latvijā
Latviesi.com
  • 16. Sep. 2019

Izglītības iestādes norāda, ka šogad ir parādījusies īpaša tendence pieaugt remigrējošo bērnu skaitam Latvijas skolās. Tomēr 45% skolu 1.-6. klašu grupā secina, ka viņiem nav pieredzes darbā ar remigrantu bērniem, un tikai 23% skolu atzīst, ka viņiem šajā sakarā nav nekādu problēmu vai vajadzību. 

Vidzemes plānošanas reģiona remigrācijas koordinatore Ija Groza raidījumā Globālais latvietis. 21.gadsimts stāsta par semināru vispārizglītojošo skolu vadītājiem un izglītības pārvalžu speciālistiem - Remigrējušo ģimeņu bērnu iekļaušanās Latvijas skolās, kas 12. septembrī notika Drabešu Jaunajā pamatskolā. 

Pirms semināra tika veikta aptauja par šī brīža situāciju skolās ar remigrantu bērniem. Aptaujā piedalījās 115 Latvijas skolu. Rezultāti liecina, ka lielākie izaicinājumi ir bērnu atšķirīgais zināšanu līmenis, viņu sagatavotība mācībām Latvijā, kā arī latviešu valodas zināšanas. Aptaujas dalībnieki norāda, ka bieži vien sekmīgs bērns var kļūt nesekmīgs tieši latviešu valodas zināšanu dēļ. Tātad pastāv risks, ka bērnu zināšanas tiek vērtētas uzreiz, bez jebkāda pārejas perioda. Tāpat aptaujas dalībnieki uzsver, ka viņu darbam ar remigrantu bērniem nepieciešama palīdzība.

Lasītākās ziņas valstī

Izglītības un zinātnes ministrijas Izglītības departamenta vecākā eksperte Olita Arkle teic, ka ministrija regulāri apkopo informāciju, no kurām valstīm bērni atgriežas Latvijā. Visvairāk bērnu ir atbraukuši no Lielbritānijas - 27% un Vācijas - 9%. Pamatā bērni pēc atgriešanās Latvijā mācās Rīgā - 53%, Daugavpilī - 9%, Pierīgā - 5%.

Tiem, kuri jau mācījušies Latvijā iepriekš, valsts vienu gadu papildus piedāvā latviešu valodas un vēstures vai sociālo zinību apguvi. Savukārt tiem, kuri nav mācījušies, atkarībā no nepieciešamības - papildus latviešu valodas apguve ir nodrošināta 1-3 gadus.  

Turklāt vecāki jau pirms atbraukšanas uz Latviju parasti interesējas, kur viņu bērni varētu mācīties, kā iekļauties skolā, kādi dokumenti ir nepieciešami. Arī Diasporas likums nosaka, ka remigrantiem ir tiesības iestāties skolā jau pirms atgriešanās Latvijā. 

Trīs bērnu mamma un skolotāja Marta Žagare, kura pēc vairāku gadu prombūtnes atgriezusies Latvijā un sākusi strādāt Ikšķiles pamatskolā, stāsta, ka viņas bērni, dzīvojot ASV, vienmēr ir apmeklējuši latviešu skoliņu. Viņas meita ir beigusi 1. klasi ASV, kur skolu sāk apmeklēt sešu gadu vecumā. Pagaidām meitai klājas labi arī Ikšķiles pamatskolā, kur viņa ir sākusi mācības 1. klasē. 

Ļoti svarīgs aspekts, kāpēc meita Latvijā vēlreiz gāja 1., nevis 2. klasē, bija draugu loka veidošana, jo 1. klasē visi šajā ziņā vēl ir vienādi, bet 2. klasē jau ir izveidojies gatavs kolektīvs, kurā jaunajiem ir jāiekļaujas. 

Psiholoģijas doktore, Latvijas Universitātes asociētā profesore Baiba Martinsone uzsver  emocionālo aspektu. Skolas uztraucas par pietiekami attīstītām valodas spējām un kurā klasē laist bērnu, bet ne par viņa emocionālo ienākšanu skolā. Tāpēc skolām būtu vairāk jādomā, kā veidot komunikāciju ar ģimeni. 

Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētniece Daina Gross runā par psihosociālo momentu - jaunajam bērnam latviešu valoda, iespējams, nav tik augstā līmenī, taču skolotājiem ir jābūt zinošiem un iejūtīgiem, lai izceltu kādas citas šī bērna prasmes, lai bērns sajustu, ka ir arī kaut kas, ko tieši viņš ļoti labi māk.

Sākumskolas klases ir vislabākās, kad bērniem pārcelties uz Latviju, jo tad viņi daudz labāk spēj iekļauties. Visvairāk problēmu rodas, ja pārceļas, kad bērns ir jau mācās 7. līdz 12. klasē. 

Skolotāja Marta Žagare stāsta, ka viņa ASV bērniem mācījusi angļu valodu kā svešvalodu. Klasē bijuši dažādu tautību bērni, katrs bērns runājis citā valodā. Skolā bijusi sistēma, ka vecāki, piesakot bērnu skolā, aizpilda valodas anketu, kurā norāda, kādās valodās bērns runā, neatkarīgi no tā, vai viņš ir dzimis un audzis Amerikā vai nē. 

Balstoties uz anketas datiem, tiek lemts, vai bērnam ir nepieciešams valodas atbalsts. Ja šķiet, ka tāds ir nepieciešams, tad veic padziļinātu interviju. Ja tad vēl nav īsti skaidrs, bērnam dod valodas prasmju testu, kas nosaka, vai viņam akadēmiski varētu būt kādas problēmas vai nē. Ir arī 45 dienu posms, kurā var pārskatīt pieņemto lēmumu. 

Izglītības un zinātnes ministrijas pārstāve Olita Arkle piebilst, ka Latvijā ir ļoti līdzīgi testi, taču tikai tiem skolēniem, kuri nekad nav mācījušies Latvijā. 

Runājot par atbalsta personālu, Latvijā ar remigrējušo bērnu strādā ne tikai audzinātājs, bet arī skolas psihologs un logopēds. Tāpat skolotājiem var palīdzēt Latviešu Valodas aģentūra. Ļoti svarīgi ir strādāt kopā ar vecākiem. 

Runājot par savstarpējo komunikāciju, kas norit ģimenei, skolai un pašvaldībai, Vidzemes plānošanas reģiona remigrācijas koordinatore Ija Groza teic, ka nav īsti skaidra sistēma, viss rit no gadījuma uz gadījumu. Ja būtu sistēma, kur uzrakstīti skaidri priekšraksti, tad tie  norādītu risinājumu iespējas un ceļus. Ministru kabineta 591. noteikumus, kas šo visu regulē, skolas šobrīd dažādi interpretē. 

Tāpat dažādās aptaujās skolas izsaka vēlmi pēc skaidrākiem vērtēšanas kritērijiem. Arī Izglītības pārvalžu darbiniekiem, kuru pienākums būtu skolotāju metodiskā izglītošana, zināšanas nav pietiekamas. Daudzas skolas ar šādu problēmu saskaras pirmo reizi.

Izglītības un zinātnes ministrijas pārstāve Olita Arkle nepiekrīt I. Grozai, ka pašvaldības nav informētas par kārtību, kā uzņemt remigrējušos bērnus un kādi ir noteikumi. Šobrīd pašvaldības ir aicinātas iesniegt ministrijā priekšlikumus, jo ministrija vēlas grozīt šos Ministru kabineta 591. noteikumus. 

Psiholoģijas doktore Baiba Martinsone teic, ka vislielākā problēma rodas, ja skolotājam neizdodas iemācīt remigrējušajam skolēnam latviešu valodu, tad viss apstājas - skolēnam jāpaliek uz otru gadu, kas diemžēl mūsu skolās ļoti bieži notiek. Tā ir neiespējamā misija un milzīgs spiediens kā bērnam, tā skolotājam, ka bērnus skolas pielīdzina saviem kritērijiem. Vajadzētu būt otrādi - bērns ir centrā, un viss jāpielīdzina, lai bērns var iet uz priekšu. 

Psihologi lieto standartizētu sasniegumu testu. Ar to ļoti viegli varētu novērtēt arī bērnu sasniegumus matemātikā un latviešu valodā. 

Ja neskatās uz bērnu kā uz dzīvu cilvēku, tad tikai tādēļ, ka viņam ir 13 gadi un viņš ārzemēs mācījās 7. klasē, Latvijā viņu vienkārši “ieliek” 6. klasē. Tad nav jābrīnās, cik bērns būs “motivēts”. Kāpēc mēs iedomājamies, ka jauns cilvēks, kurš zināmā mērā ir piedzīvojis fiasko, vēlēsies padziļināti studēt Latvijas vēsturi un latviešu valodu? Mums ir jārūpējas, lai nezūd bērna motivācija. 

Izglītības un zinātnes ministrijas pārstāve Olita Arkle uzsver, ka valsts pārbaudes darbi un centralizētie eksāmeni ir veidoti tā, ka nav jābūt aizpildītiem visiem 100%. Minimums, kas jāiegūst, lai saņemtu sekmīgu atzīmi, ir 5%. 

Skolotāja Marta Žagare stāsta, ka strādājot Ņujorkas skolā, viņa strādāja kā bērnu atbalsta persona. Ja bērns raudošs atnāk uz skolu, tad tajā dienā viņam neliek mācīties to, kas paredzēts tās dienās plānā, bet vispirms tiek galā ar situāciju, lai varētu mācīties tālāk. 

Psiholoģijas doktore Baiba Martinsone uzsver, ka laba lieta, kas ir iestrādāta jaunajā izglītības standartā - skolu pienākums ir bērniem dot ne tikai akadēmiskās zināšanas, bet arī veicināt viņu sociālo un emocionālo attīstību.

Autore: Ieva Freinberga

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti