Dalies:

Gleznotāja Lelde Kalmīte sarunā ar Salliju Benfeldi

Gleznotāja Lelde Kalmīte sarunā ar Salliju Benfeldi
  • 04. Apr. 2020

Pēckaŗa trimdas bērns Lelde Kalmīte kopš četru gadu vecuma dzīvo Amerikā, bet nu jau ne pirmo gadu ir satiekama arī Cēsīs, Pasaules latviešu mākslas centrā (PLMC). Centrs ir Leldes lolojums, un tajā viņa darbojas kā izstāžu kuratore. Gleznošana Leldei Kalmītei visu mūžu ir bijis sirdsdarbs, kuŗu viņa ir apguvusi profesionālā līmenī, bet būt izstāžu kuratorei ir Leldei interesants maizes darbs, kas ļāvis iepazīt daudzus māksliniekus mūža gaŗumā.

Vai Latvijā tagad dzīvojat pastāvīgi, visu gadu?

Nē, Latvijā nedzīvoju visu gadu. Mans dēls Kārlis Pasaules latviešu mākslas centrā tika pieņemts darbā par izpilddirektoru. Pirmajā darba gadā Latvijā viņš bija sešus mēnešus, pēc tam viņam piedāvāja strādāt Latvijā deviņus mēnešus gadā. Domāju – nevarēšu izturēt, tik ilgi neredzot savu dēlu. Pēdējos septiņus gadus es strādāju par kuratori mākslas centrā Čikāgā, izveidoju visu izstāžu programmu. Centra īpašniekam sacīju, ka man ir laiks atpūsties un es gribētu vienu brīvo gadu – akadēmiskajās aprindās, ja strādā universitātē, pēc septiņiem nostrādātiem gadiem var piešķirt brīvu gadu, lai sakārtotu domas, atpūstos un pārdomātu tālāk darāmo. Kā par brīnumu, īpašnieks piekrita man piešķirt veselu brīvu gadu! Cēsīs sāku dzīvot pirms diviem mēnešiem. Mēs ar Kārli noīrējām divus jaukus dzīvoklīšus tepat, gandrīz blakus. Sākās vīrusa krize, tagad man nav ne jausmas, kad tikšu atpakaļ uz Ameriku. Varētu palikt te pavisam, jo Amerikā dzīve ir bīstamāka. Sarakstos ar saviem kollēgām, un viņi runā par open studios, par atvērtām darbnīcām, kad publika nāk pie māksliniekiem. Manuprāt, tā ir pavisam traka ideja šobrīd, tas patiesībā ir ierobežojumu pārkāpums. 

Lasītākās ziņas valstī

Vai neilgojaties pēc Čikāgas?

Jāatzīstas, mazliet ir tāda māju trūkuma sajūta – es taču dzīvoju Amerikā un pirmo reizi biju Latvijā, kad man bija jau 47 gadi. Latvija nekad nav bijusi manas mājas. Tā bija manas vecāku mājas, viņi par to nepārtraukti runāja, bet man nebija tādas dziļas emocionālas saiknes, kāda tā tagad ir manam dēlam. Viņam ļoti patīk Latvija – varbūt tādēļ, ka es viņam reizes piecpadsmit esmu devusi ceļa naudu uz Latviju, viņš vienmēr man brauca arī līdzi, kad iekārtoju jaunu izstādi. Dēls ir ieguvis pamatīgu izglītību latviešu valodā un vēsturē, man tas nebija pieejams. Kad mēs ieceļojām Amerikā 1950. gadā un man bija četri gadi, nebija tādas latviešu skolas. Mēs braucām uz Mineapoli, jo kāds manam tēvam bija teicis, ka tur izskatās kā Latvijā. Pie Mineapoles tā nav, bet vecāki devās tālāk uz ziemeļiem, apmetāmies Ziemeļminesotā pie Superior jeb Augšezera. Tas ir ļoti skaists, un ir zināma līdzība ar Latvijas dabu, bet ainava ir skarbāka. Manas emocionālās saites ir ar to vietu. Uzaugu Mineapolē, tur bija vairāki latviešu mākslinieki, mūziķi, rakstnieki – latviešu inteliģence. Knuts Lesiņš bija mūsu klavieŗskolotājs, un viņš nāca pie mums uz mājām – toreiz skolotāji brauca pie skolēniem, kas tagad tā vairs nenotiek. Mūsu klavieŗstundas notika dienas beigās, pēc tam viņš palika pie mums, atnāca Valentīns Pelēcis vai Jānis Ādamsons. Viņi visu nakti runāja par polītiku un mākslu, un mēs ar māsu sēdējām un klausījāmies. Tagad saprotu, ka tas bija vērtīgs piedzīvojums, toreiz daudz ko no dzirdētā vēl nesapratām.

Pabeidzu vidusskolu un iestājos Čikāgas universitātē. Tur ieguvu bakalaura un maģistra gradu mākslā. Paliku Čikāgā, jo to mīlēju. Mana tēva labākais draugs bija Jānis Strods, kuŗš dzīvoja Čikāgā, un viņš bija man kā otrs tēvs. Kad Jānis atbrauca uz Mineapoli, viņš vienmēr apskatīja visus manus darbus, kritizēja arī. Viņš arī bija pirmais, kuŗš nopirka vienu no maniem darbiem. Es iemīlēju Čikāgas universitātes architektūru, tā bija neogotika. Programma universitātē bija pasaules līmenī, tā bija tāda „great Box” programma. Pirmos divus gadus pavadījām, lasot oriģinālos tekstus katrā priekšmetā, mēs nelasījām kaut ko par, piemēram, Marksu, bet lasījām viņa paša darbus. Tas bija ļoti vērtīgi, jo iemācīja domāt pašam. Grupas bija mazas, seši, desmit studenti, varēja diskutēt ar kollēgām un profesoru. Toreiz neaptvēru, cik tas bija vērtīgi.

Kā kļuvāt par izstāžu kuratori?

Ieguvu maģistra gradu, sāku strādāt dažās kolledžās par pasniedzēju, bet nejutos ekonomiski droša. Man jau bija piedzimis Kārlis, vīrs strādāja universitātes bibliotēkā, bet arī viņa darbs nebija sevišķi nodrošināts. Nolēmu atgriezties universitātē un iegūt vēl vienu gradu, bet man jau ap četrdesmit. Braucu atpakaļ uz Mineapoli, jo tur varēju palikt pie saviem vecākiem un studēt Mineapoles universitātē. Domāju, ka Minesotas universitāte toreiz bija vislielākā visā Amerikā, tur bija aptuveni 60 tūkstoši studentu. Tas bija interesants kontrasts. Čikāgas universitāte bija elitāra, es nebūtu varējusi tur mācīties, ja nebūtu saņēmusi lielas stipendijas – mēs bijām nabagi. Savukārt Minesotas universitāte bija tautai, visiem cilvēkiem. Tur bija programma mākslas pedagoģija, kas nekad nebūtu Čikāgas universitātē. Ieguvu gradu mākslas pedagoģijā, un notika interesanta sagadīšanās – man piedāvāja izpilddirektora vietu vietējā mākslas centrā, kas atradās kādus piecus kvartālus no manām mājām. Tur nostrādāju divdesmit gadus par bezpeļņas mākslas organizāciju direktori. Iemācījos ļoti daudz ne tikai par bezpeļņas organizācijām, to financēm, bet daudz uzzināju arī par Amerikas sabiedrību un tās vērtībām.

Amerikāņu sabiedrību iepazināt no labākās vai sliktākās puses?

Nevaru teikt, ka no labākās puses, uzzināju daudzas satraucošas lietas. Kad sāku strādāt, biju naīva, man bija cits priekšstats par šo bezpeļņas organizāciju pasauli. Sāku domāt par Latviju, par Pasaules latviešu mākslas centra projektu. 2004. gadā biju Latvijā, man līdzi bija Amerikas latviešu mākslinieku biedrības izdotā grāmata, kuŗā bija kādu simt mākslinieku darbi. Parādīju grāmatu vairākiem Latvijas kollēgām, sapratu, ka viņi neko daudz nezina un sāku domāt, ka kaut kā latviešu trimdas māksliniekus vajadzētu „atdot” Latvijai. Tā radās ideja par Pasaules latviešu mākslas centru. Vajadzēja ilgus desmit gadus, lai šo projektu īstenotu. Sapratu, ka latvieši ir diezgan kašķīgi. Nezinu, kāpēc tas tā, bet latviešiem ir talants kašķēties, mēs ilgi cīnījāmies par savu projektu. Sākām Valmierā, tad atnācām uz Cēsīm, un tas bija ļoti labi. Šī ir skaista pilsēta, kur novērtē kultūru. Atvērām savu pirmo galeriju 2014. gadā, un šī ir mūsu septītā sezona. Te ir ļoti labi! 

Vai cilvēki PLMC uz izstādēm, jūsuprāt, nāk ziņkārības dēļ, vai arī viņi prot novērtēt šo mākslu, saprot to?

Tas gan būtu jājautā Kārlim, jo man nav bijis daudz saskarsmes ar izstāžu apmeklētājiem. Lielākoties es Cēsīs esmu nedēļas trīs, izdaru savu darbu, atveram jaunu izstādi, un es tūlīt braucu atpakaļ. Šoreiz sākās ar vīrusu saistītā krize, paliku šeit. 

Jums ir brīvais gads, nākas dzīvot šeit – tad jau varat vairāk iepazīties ar cilvēkiem – no divu metru attāluma.

Jā, jā, varētu gan (smejas)! Kārlis no pagājušā gada ir iesācis jaunas programmas. Tas ir apsveicami, kaut gan no sākuma mazliet pretojos. Domāju, ka mūsu misija ir izveidot ļoti labu, kvalitatīvu kollekciju. Mēs neesam kultūras centrs, PLMC ir kollekcija, mums nav jābūt ļoti populāriem, mums jābūt izcilai kollekcijai. Mums jau tagad ir vairāk nekā tūkstotis darbu. Kādu pusi no tiem varētu pārdot, lai iegūtu līdzekļus.

Par popularitāti – jūsu tēvs bija gleznotājs Jānis Kalmīte, un runājot par latviešu mākslu trimdā, vienmēr tiek pieminēts jūsu tēvs. Parasti neviens nepiemin jūsu mammu.

Mana mamma Rīgā bija bibliotekāre. Amerikā abi vecāki strādāja par apkalpotājiem. Par manu mammu ir kāds stāsts, kas tagad liek domāt par šodienas Ameriku. Mamma vienmēr bija slimojusi, viņai bija kāda kuņģa kaite. Pirmajā Amerikas gadā mamma nopietni saslima, jau kuģī viņa jutās ļoti slikti. Kādu nakti viņa piecēlās, sāka staigāt un tad pēkšņi saļima, sākās asiņošana. Ārsti pēc tam sacīja – vēl divdesmit minūtes, un viņa vairs nebūtu glābjama. Laimīgā kārtā viņu paspēja aizvest uz slimnīcu, operēja un viņa izveseļojās. Par to visu maksāja arodbiedrība. Mamma bija apkalpotāja viesnīcā, viņa bija arodbiedrības biedre un, par spīti tam, ka bija nostrādājusi tikai dažus mēnešus, arodbiedrība visu apmaksāja. Tie bija piecdesmitie gadi. Tagad tiek diskutēts par veselības apdrošināšanu, bet – Amerikā bez tās ir aptuveni 80 miljoni cilvēku! Tas ir ārprāts! Amerika ir tik bagāta zeme, varētu atļauties veselības apdrošināšanu visiem.

Vai nejūtaties kā tēva ēnā? Vai ir viegli gleznot un strādāt, ja visi stāsti vienmēr sākas ar tēva vārdu un viņa gleznām?

Man ir glezna – triptichs, ar nosaukumu „Tēva ēnā”. Mana tēva ēna bija ļoti tumša. Kalmīte nebija mīļš tēvs. Viņš domāja tikai par sevi, nekad ne par vienu citu cilvēku tēvs nedomāja un neinteresējās. Bija grūti izaugt tādā mājā, un es aizgāju no mājām, cik ātri vien tas bija iespējams, aizbraucu uz Čikāgu. Vienu reizi manā mūžā man jautājuši to pašu, ko jautājāt jūs. Čikāgas mācītājs Oļģerts Cakars man vaicāja – kā tas ir, kā jūs justos, ja būtu Gētes meita? Viņš tā jautāja, jo man bija kopīga izstāde ar tēvu. Es atbildēju – ko jūs atbildētu uz šo jautājumu, ja jūs būtu Gētes tēvs? Tas bija kā joks, bet es personīgi nejutos kā mākslas sacensībās. Es zīmēju daudz labāk par Kalmīti. Tēvam mākslā bija viena ideja, viņa māksla bija kā sastingusi. Atceros savu pirmo izstādi, kas bija kopā ar tēvu. Man izstādes vienā daļā bija kādas divdesmit gleznas, bet apkārt bija kādas deviņdesmit tēva gleznas. Tēvs augstu vērtēja abstrakto glezniecību,viņam tas bija nākamais solis, pēc kā tiekties, bet viņš to nespēja. Tēvs uzskatīja, ka labam gleznotājam ir ļoti labi jāpārvalda gleznošanas technika un jābūt iekšēji atbrīvotam, brīvam, bet sacīja, ko to nespēj, jo viņa zeme nav brīva. To tēvs sacīja vienmēr, tā bija kā liturģija. Domāju, ka viņš cieta no tā, ka pats ticēja tai liturģijai, kas viņam deva gan slavu, gan naudu – savā mūžā viņš pārdeva ļoti daudz gleznu. Bet, manuprāt, viņš pats sev bija uztaisījis cietumu

Bieži vien, runājot par mākslu un māksliniekiem, mēdz teikt, ka tā ir bohēma. Vai arī jūs esat dzīvojusi bohēmā, un ko tas jūsuprāt nozīmē?

Domāju, ka tas ir novecojis jēdziens. Agrāk māksliniekiem teica – jums jābrauc uz Ņujorku, tur ir bohēma. Tagad neviens mākslinieks nevar dzīvot Ņujorkā, jo tur ir tik dārga dzīve, cilvēki pat saka: nebrauciet uz turieni! Bohēma, tā brīvā un bezrūpīgā dzīve vairs nav reāla. Saistībā ar savu darbu pazīstu ļoti daudz mākslinieku, Bridžportā esmu sarīkojusi vismaz piecdesmit grupu izstādes. Viņi cīnās, lai izdzīvotu, viņi domā, kā samaksāt par darbnīcu, kā nopirkt ēdienu. Bohēma bija piecdesmitajos, sešdesmitajos gados, kad Amerika bija bagāta un varēja atļauties hipijus, japīšus. Nevaru tā droši apgalvot, bet domāju, ka šodien tas vairs nav iespējams. Bohēma savā ziņā bija brīvais un radošais gars, bet, manuprāt, nostalģijas nav, es to nejūtu, jo māksliniekiem jādomā par reālo ikdienas dzīvi. 

Vīrusa krize ir savā ziņā ir visus apturējusi, likusi apstāties trakajā skrējienā tikai uz priekšu. Vai kaut kas tāds bija gaidāms, jo visa bija pārāk daudz?

Jā, un ceru, ka tas nesīs arī kādu labumu, ja izdzīvosim. 

Vai tiešām mēs varētu arī neizdzīvot?

Jā, tas ir pilnīgi iespējams, manuprāt. Varbūt ne šeit, ne Burtniekos vai Raunā. Bet man ir bailes par saviem draugiem un kollēgām Amerikā. Dēla tēvs dzīvo Čikāgā – mēs esam šķīrušies, bet Kārlis ļoti grib šobrīd atgriezties, jo baidās par tēvu. Amerikāņi netic faktiem, netic zinātnei. Prezidents viņiem melo, un ļoti daudzi viņam tic, jo viņiem nav izglītības, viņi nelasa, skatās tikai televīziju, tā ir vienīgais viņu zināšanu avots. Nezinu, kas Amerikā var notikt, ja sabiedrība ir tik ļoti noskaņota pret zinātni, pret loģiku, pret domāšanu.

Cilvēki mēdz jautāt, kāda ir dzīves jēga. Kāda jūsuprāt ir dzīves jēga, vai tāda ir?

Es nezinu. Domāju – ja ir kāda jēga, to var atrast tikai dabā un mūsu attiecībās ar dabu, kas pašlaik ir sliktas. Dzīve ir viena liela mistērija.

Piebilde. Pēc sarunas Lelde rāda pēdējo gadu gleznu foto savā datorā. Daudzās gleznās ir uguns, kas deg ar baisu spēku. Saku, ka tās gleznas izskatās kā brīdinājums, un Lelde atbild: „Tās ir gleznotas pirms traģiskajiem ugunsgrēkiem.”

Autore: Sallija Benfelde

Publicēts sadarbībā ar laikrakstu "Laiks"

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti