Dalies:

Ģimenes detektīvs Lauris palīdz ārzemēs dzīvojošajiem latviešiem atrast savas saknes un tuvus cilvēkus Latvijā

Ģimenes detektīvs Lauris palīdz ārzemēs dzīvojošajiem latviešiem atrast savas saknes un tuvus cilvēkus Latvijā
  • 17. Oct. 2014

Šī gada pavasarī Lauris Olups Latvijā ir uzsācis interesantu projektu, kas palīdz ārzemju latviešiem atrast savas saknes un apciemot tuvus cilvēkus, vietas, mājas. Viņš sevi sauc par "ģimenes detektīvu" un kalpo saviem klientiem kā šoferis, gids un tulks. Lauris ne tikai dažādos archīvos meklē ziņas par klientu dzimtu vēsturi un sazinās ar radiniekiem, bet palīdz plānot arī ciemošanos Latvijā un izvizina pa katra ciemiņa interesējošām vietām.

Marijas stāsts

Piemēram, Marija no ASV stāsta: "Mans pirmais ceļojums uz Latviju pēc 70 gadiem man atklāja pirmo sešu dzīves gadu noslēpumu kā Otrā pasaules kara bārenim. 64 gadus es nezināju ne savu vecāku vārdus, ne savu īsto dzimšanas dienu. Kad 1949.gadā Martā ierados ASV, papīros bija rakstīts: Marija Platacs, dzimusi 1943.gada 30.maijā, Andrupenē, Latgalē, Latvijā. Es biju viena no 74 baltiešu bāreņiem, kurus no bēgļu nometnes Hahnenklee, Vācijā, ar lidmašīnu aizveda uz ASV 1949.gadā. Mani audžuvecāki John Frederick un Selma Futchs uzņēma mani savā ģimenē Bolderā, Kolorado.

Lasītākās ziņas valstī

Viņi pieņēma, ka mans tēvs kritis karā. Ne mani audžuvecāki, ne es necerējām, ka uzzināsim ko vairāk par maniem bioloģiskajiem vecākiem, kamēr Latvija bija PSRS varā. 1963.gadā mani centieni sazināties ar Rīgas bērnunamu nedeva rezultātus, jo atbildes vēstulē bija teikts, ka abi vecāki ir miruši.

Šogad es nolēmu atgriezties dzimtenē, lai atrastu dokumentus par vecākiem un uzzinātu, vai šeit dzīvo kādi mani radinieki. Gatavojoties augustā plānotajam ceļojumam, maijā es devos uz Latvijas vēstniecību Vašingtonā.

Pēc dokumentu iesniegšanas saņēmu atbildi, ka esmu dzimusi 1943.gada 30.maijā, un manus vecākus sauc Broņislavs Platacis un Salomeja Platace. Uzzināju arī viņu dzimšanas datus un vietu, kur biju dzimusi: Rusišku sādža Andrupenē, Latgalē. Jūnijā Amerikas Latviešu Apvienība man deva ziņu, ka Lauris, kurš dzīvo Rīgā, nodarbojas ar ģimenes sakņu meklēšanu un strādā kā gids, tulks un šoferis cilvēkiem, kas vēlas atrast savas saknes. Tieši tas, ko meklēju! Pēc meklēšanas datu bazēs un telefona zvaniem Laurim bija pārsteidzoši jaunumi: Cēsīs dzīvo mana tante, kuŗa mani auklējusi, bet Jaunpilī mans pusbrālis no tēva otrās laulības. Gatavojāmies satikt abus augusta ceļojumā. Šis trīs dienu brauciens pa Latgali, apciemojot arī Jaunpili un Salaspils koncentrācijas nometni, atklāja neskaitāmas manas dzīves detaļas. Izrādījās, ka mans tēvs bija padomju partizāns, kas cīnījās pret nacistiem. Arī viņa tēvs Augusts un viņa brālis iesaistījās partizānu aktīvitātēs, kā rezultātā par viņu darbību tika paziņots vācu spēkiem.

1944.gada 13.martā pusnaktī tie iebruka mana tēva Broņislava un vectēva Augusta mājās. Broņislavs zināja, ka viņu apcietinās, tāpēc ar brāļiem aizbēga purvā, atstājot mani mātes rokās nepilna gada vecumā. Apcietināja arī manu vectēvu Augustu un viņa sievu Helēnu, un mūs visus aizveda uz Rēzeknes cietumu. Augusts tika nošauts, bet viņa brālis aizsūtīts uz koncentrācijas nometni Vācijā.

Mēs ar māti un vecmāmiņu nokļuvām slavenajā Salaspils koncentrācijas nometnē. Ierodoties, tiku atšķirta no mātes, un mēs vairs neredzējāmies. Pirms 1944.gada oktobrī tur ieradās padomju karavīri, mana māte un vecmāmiņa tika aizsūtītas uz nometni Koningsbergā, tagadējā Kaļiningradā. Es nonācu Rīgas bērnunamā, taču pēc dažām nedēļām visi bērni tikai aizvesti uz Vāciju. Tante Leonora, kas mani auklēja pirmos dzīves mēnešus, ceļā stāstīja neskaitāmus atgadījumus no manas ģimenes dzīves. Viņa paskaidroja, ka pēc atgriešanās no koncentrācijas nometnes Vācijā mana māte atteica tēva mēģinājumus salabt un atjaunot ģimeni, jo nespēja piedot, ka dēļ viņa polītiskajām aktīvitātēm ir zaudējusi vienīgo bērnu un savu jaunību. Rezultātā abi šķīrās un uzsāka atsevišķas ģimenes. Kā izrādījās, pēc kara vecāki bija mani meklējuši, ieguvu kopijas avīzēm, kurās no 1951. līdz 1959.gadam tie likuši sludinājumus, taču nesekmīgi.

Bērnunamā tēvam tikusi iedota nepareiza adrese, tur nonācis viņš sastapis meiteni, kas noliegusi, ka ir viņa meita. Tante Leonora atceras, ka todien tēvs pārnācis mājās asarās: "Manis paša meita mani neatzīst."

Savā ceļojumā apciemoju baznīcu, kurā precējās mani vecāki un es tiku kristīta. Biju arī mājā un pat istabā, kur esmu dzimusi. Tagad tur dzīvo cita ģimene, kas bija tik laipna un ļāva mums to apskatīt. Apmeklējām vecāku kapavietas, pie kurām iestādīju kociņus. Kā arī satiku savu pusbrāli Jaunpilī. Redzējām Rēzeknes cietumu un Salaspils piemiņas vietu, kā arī Ančupānu piemiņas vietu, kur ar 800 citiem tika nošauts vectēvs Augusts.

Augusta brālis atceras, ka pats raka brālim kapu, un pirms Augusta nošaušanas noskūpstījis to uz vaiga un čukstējis: "Piedod, brāl," par ko saņēmis sitienu no zaldāta. Lai arī karš iznīcināja manus tuvākos radiniekus, Plataču dzimta, kuras senākais zināmais loceklis ir Sanktpēterburgas ebreju tirgonis Ābrams Platacis, turpinās gan ar mani, gan pusbrāli. Uzzināju arī, ka Skotijā dzīvo trīs mani brāļadēli, kurus grasos drīz apciemot!"

Mājaslapā www.familydetective.lv var izlasīt atsauksmes no šīs vasaras piedzīvojumiem. 

Informācija publicēta sadarbībā ar laikrakstu Latvija Amerikā
Foto no familydetective.lv

Citas ziņas

Citas ziņas pasaulē