Dalies:

Ģimene kā sabiedrības atspulgs. Intervija ar mākslinieci Diānu Tamani

  • 13. Apr. 2019

Diāna Tamane ir latviešu māksliniece, kas pašlaik dzīvo un strādā Tartu. Absolvējusi bakalaura studijas Tartu Mākslas koledžā un maģistra studijas LUCA Mākslas augstskolā Briselē. Mācījusies arī Ģentes Augstākajā mākslu institūtā (HISK) Beļģijā. Tamanes darbu pamatformāts ir fotogrāfija, video un teksts, par būtisku atskaites punktu izmantojot autobiogrāfiskus elementus, kā arī ģimeni, kuras locekļi nereti kļūst par darbu galvenajiem varoņiem.

Viņas izstāde "Asinsspiediens”, kas Rīgas Fotogrāfijas biennāles – "NEXT 2019" ietvaros skatāma galerijā “pavlov’s dog” Berlīnē, reprezentē to mākslinieces radošās darbības daļu, kuru veido darbs ar arhīvu materiāliem un vernikulāro fotogrāfiju. Izstādē eksponēta divdesmit viena fotogrāfija, kuras visas – ar vienu izņēmumu – ir pagrieztas pret skatītāju ar mugurām, attēlu vietā izceļot ar lodīšu pildspalvu uz fotopapīra pierakstītos asinsspiediena mērījumus.

Tā ir attēlu kolekcija, ko māksliniece uzgāja jau mirušās vecvecmāmiņas ģimenes fotoalbumā. Izstādi papildina arī Tamanes videodarbs “Ģimenes portrets”, kurā māksliniece dokumentē ģimenes sievietes.

Jūsu izstādē “Asinsspiediens” papildus 21 fotogrāfijai būs skatāms arī videodarbs “Ģimenes portrets”. Kā jūs izdomājāt šos abus darbus apvienot?

Visi mani projekti par ģimeni ir kaut kādā ziņā saistīti. Un izstādēs es tos bieži apvienoju  dažādos komplektos, atkarībā no tēmas, ko gribu uzsvērt. Man bija interese par to, kāda attieksme pret fotogrāfiju ir citiem maniem radiniekiem – kā viņi to izmanto un kas ir tās tēmas, kas dominē viņu albumos. 

Kad vecvecmamma aizgāja mūžībā, es aizbraucu uz bērēm un, vēlāk šķirstot viņas albumu, atradu, ka viņa haotiski rakstīja asinsspiediena mērījumus uz bilžu otrām pusēm, kad nevarēja atrast blociņu, kas bija tam paredzēts. Tur bija arī viena fotogrāfija, uz kuras viņa  tik kompozicionāli skaisti uzrakstīja mērījumus pa virsu attēlam.

Attēlā redzama viņas meita – mana vecmamma Parīzē. Man šķita šī bija metafora tam, ka šī ikdienas darbība viņai bija svarīgāka par fotogrāfijām – viņas atmiņām. 

Savukārt otrā projektā videodarbā ir redzams, kā mēs četras (es, mamma, vecmamma un vecvecmamma) sēžam uz viena dīvāna un skatāmies kamerā, bet vēlāk paliekam trijatā. Šis pārtapa par tādu kā rituālu. Ik pa laikam, kad atgriežos Rīgā, es uzņemu šo video. Man šķita loģiski šos abus darbus parādīt kopā, jo tie papildina viens otru.

Kāpēc jūs nolēmāt šīs sieviešu paaudzes iemūžināt tieši video formātā?

Jau 2009. gadā sāku strādāt pie šī projekta, bet sākumā uzņēmu tikai fotogrāfijas. Bet, tā kā projekts lielā mērā ir par laiku, kas aiziet, es gribēju to laika elementu ieviest pašā darbā, lai tas būtu sajūtams. Man šķiet, ka fotogrāfija nerada tādu spriedzi. Taču šajā video vērojot to, kā mēs tur ilgstoši sēžam, paliek mazliet neomulīgi.

Šķiet, ka it kā nekas nenotiek, bet tajā pašā laikā notiek daudz kas – var redzēt, kā kāda no mums mazliet pakustas, pamirkšķina acis vai to, kā lēnām nomainās sejas izteiksme. Mani interesēja tās mazās detaļas.

Ņemot vērā, ka daudz strādājat ārzemēs, vai tam, ka darbus radāt Latvijā, ir kāda īpaša nozīme?

Tas vairāk ir par pašu ģimeni, kas mani interesē kā sabiedrības atspulgs. Es dzīvoju kaut kur ārzemēs, un man patīk atrasties projām, bet varbūt tas darbs ir kā aizbildinājums, lai tomēr atgrieztos. Man šķiet saistošs tieši tas piederības jautājums. Nākotnē es plānoju pievērsties arī citām ģimenēm. Protams, visvieglāk to ir darīt ar savu ģimeni, kura ir daudz pieejamāka.

Kā jūs sāka interesēt tieši autobiogrāfisko elementu izmantošana mākslā?

Jāsaka, ka man jau bērnībā realitāte šķita daudz aizraujošāka nekā fantastika. Kad spēlējos ar citiem bērniem, man vienmēr patika spēlēt „skolās” vai jebko citu, kur viss ir it kā pa īstam. Savos darbos es nerunāju daudz par sevi, bet gan mēģinu uz to visu materiālu, kas man ir pieejams, paskatīties  pa gabalu. 

Arī mūsu vēsture ir sarežģīta un interesanta. Es piedzimu 1986. gadā pirms padomju laika sabrukuma. Gāju gan latviešu bērnudārzā, gan krievu. Vēlāk mācījos krievu skolā un pēc tam latviešu skolā. Es augu tieši tajā laikā, kad viss mainījās. Un  tagad es iedomājos par to, cik ļoti tas ietekmēja mani un visu mūsu paaudzi. 

Runājot par paaudzēm, jūs interesē tieši sievietes… 

Man šķiet, ka tā ir ļoti intensīva saikne, no kuras mēs nevaram aizbēgt. Kurators Martins Germans reiz labi raksturoja manu darbu – ka ģimene ir kā matrica, ko mēs tā īsti nekad nespējam pamest un kura vienmēr būs klātesoša. Un, pat ja mēs aizbēgam, tas neaizbēgami notiek saistībā ar to. Un man šķiet, tas īpaši attiecas uz šīm sieviešu saknēm.

Vai šos video turpināsiet uzņemt arī nākamos gadus?

Jā. Es visu šo laiku mēģinu ik pa brīdim uztaisīt to video. Manai vecvecmammai toreiz bija 92 gadi. Es iedomājos, kā būtu, ja es nonāktu viņas pozīcijā. Man šķiet interesanti to turpināt un redzēt, kas notiks.

Šķiet, ka šo projektu varētu turpināt mūžīgi.

Jā, to var turpināt arī nakamās paaudzes.

Jūs daudz strādājat ar vernikulāro fotogrāfiju, gan citos projektos, gan arī šajā izstādē “Asinsspiediens”. Kas jūs visvairāk saista tieši atrastajā un arhīvu fotogrāfijā, un kā jūs sākāt tam pievērsties?

Kad studēju Tartu, mums visu laiku bija dažādi uzdevumi. Visu laiku kaut ko fotografējām un attīstījām. Taču kaut kādā brīdī man šķita, ka visa materiāla, ko es producēju, ir par daudz. Bija brīdis, kad vispār pārstāju fotografēt, un tikai tagad pēc dažiem gadiem atkal to atsāku. Nesen atgriezos no mākslas rezidentūras Telavivā un atvedu 30 filmiņas.

Skatos, kas no tā sanāk. Mana vēlme fotografēt ir atgriezusies. Runājot par vernikulāro fotogrāfiju, mani interesē fotogrāfija kā medijs – ne tikai mākslas projekti, bet tieši tas, kā mēs fotogrāfiju izmantojam ikdienā un kā tas mūs ietekmē. 

Piemēram, sociālie mediji vai reklāmas uz ielām. Es tos vizuālos fotogrāfijas veidus mēģinu uztvert vienādi – gan mākslas, gan komerciālo fotogrāfiju neatdalot vienu no otras. Bet kaut kādā brīdi es vēlējos  uzzināt, ko fotogrāfija nozīmē manai ģimenei. Un tad es sāku strādāt ar viņu materiāliem.

Vai jūs domājat arī citos projektos strādāt ar šo atrasto fotogrāfiju?

Pagaidām domāju, ka ne. Es jūtu, ka šajā virzienā esmu strādājusi un pateikusi pietiekami daudz. Es vairāk gribu strādāt filmas formātā, izmantojot citu piegājienu gan vizuāli, gan personiski.

Vai jums kā jau pieredzējušai māksliniecei joprojām ir svarīgi izaicinājumi?

Izaicinājums man vienmēr ir kā tāds ļoti personisks monologs, kurā es izaicinu pati sevi. Es gribu pārsteigt pati sevi. Manuprāt, vērtība ir tieši attieksmē, nevis tajā, ko kāds pasaka no ārpuses. Jo viss visu laiku mainās.

Vai, veidojot savus darbus, jūs daudz domājat par skatītāju un to, vai viņš spēs identificēties ar konkrēto darbu?

Skatītājs nav tik svarīgs, bet, protams, kaut kur zemapziņā viņš ir. Tā vairāk ir tieši mana personīgā interese un ceļš, kā es to varu sagremot. Arī mani pašu aizkustina darbi, kuros parādās šī personiskā vajadzība. 

Kāda māksla jūs interesē, kad pati nonākat skatītāja pozīcijā?

No māksliniekiem mani bieži iedvesmo Sofijas Kalles (Sophie Calle) darbi, kā arī viņas stāsti. Vēl pagājušajā nedēļā apmeklēju Muhka mākslas muzeju Antverpenē, kur pašlaik notiek Laures Pruvostas (Laure Prouvost) retrospektīva. Mani fascinē tas vieglums un rotaļīgums, ar kuru viņa rada savu pasauli.

Apmaldoties viņas darbos, mani pārņem tāda brīvības sajūta. Bieži lielākais iedvesmas avots man ir kino. Man patīk režisore Anjēze Varda. Arī viņas darbos var just tādu drosmi un brīvību. Viņas filmas ir siltuma pilnas. Es arī vairākus gadus braucu uz filmu festivālu “Courtisane”, kas notiek Ģentē. Tas ir festivāls, kur rāda tieši vizuālo mākslinieku radītas filmas.

Man šķiet, tas ir tāds izaicinošs un ļoti interesants formāts. Piemēram patīk režisors Vans Bins (Wang Bing), kura filmas arī tur rādīja. Tas ir garas, ļoti vienkāršas, bet aizkustinošas dokumentālās filmas. Man patīk arī kinorežisore Šantala Akermane. 

Vai tāpēc, ka viņu daudz interesēja tieši femīnās idejas?

Ne tikai tāpēc. Viņa bija ne tikai feministe, bet viņai ir arī interesanta biogrāfija. Akermane bija ebrejiete, un viņas vecāki bija izdzīvojušie holokaustā. Lai arī viņa bija homoseksuāla, viņa neļāva savas filmas rādīt geju filmu festivālos, jo negribēja, ka filma tiek ielikta kādā konkrētā “kastē”. Man šķiet, ka bieži mākslinieki sevi labprāt ieliek kaut kādās “kastēs” vai tēmās. Taču tas norobežo, un tādā veidā var tikt nepamanīti vēl daudzi citi ne mazāk svarīgi slāņi. 

Kas jums šķiet vērtīgākais tieši mākslas uztveres pieredzē? 

Dažreiz man patīk tas meditatīvais moments, kurā tu nonāc. Tu nonāc kaut kādā pavisam citā ritmā, un darbs tevi ieved tādā kā klusuma stāvoklī. Un tā pieredze mākslā man šķiet ļoti vērtīga.

Pastāstiet, kas vēl šobrīd notiek jūsu dzīvē ārpus tā, ka jums ir izstāde Berlīnē un kādi ir jūsu turpmākie radošie plāni?

Tagad es pasniedzu portreta kursu Pallas Lietišķo zinātņu universitātē Tartu. Strādāju arī pie projekta “Ziedu kontrabandiste” par manu vecmammu, kura 2015. gadā, šķērsojot Latvijas-Krievijas robežu ar diviem puķu podiem, tika apsūdzēta par kontrabandu. Viņa plānoja aizvest puķes uz sava vectēva kapiem Abrenē.

Nesen mēs kopā ar vecmammu aizbraucām uz Abreni – uz vietu, kur viņa auga. Tur kādreiz bija māja un liels dārzs, bet tagad palicis tikai liels ozols un veca aka. Tā tagad ir pierobežas teritorija, kas atrodas Krievijas pusē. Šis projekts un jaunais video darbs maija beigās un jūnijā būs skatāms laikmetīgās mākslas festivālā “Survival Kit”.

Autors: LSM.lv

Foto: Publicitātes attēls

Citas ziņas

Citas ziņas pasaulē