Dalies:

Galvu reibinošs atklājums

Galvu reibinošs atklājums
  • 19. May. 2019

No pus aprīļa līdz maija vidum, pat mazliet ilgāk, izstāžu zālē „Arsenāls” Rīgā skatāma Lidijas Auzas (1914-1989) glezniecības izstāde. Tā ir kā monumentāls satricinājums mākslas cienītājiem un profesionāļiem. Pirmkārt, ar to, ka šī māksliniece, līdz šim tikpat jau kā aizmirsta, arī dzīves pēdējo desmitgadu laikā izstādēs tikai reizēm izlika pa darbam, kas neatklāja viņas gleznu patieso radošo spēku, vienreizību, unikalitāti. Tie iekļāvās kopējā ekspozīcijā, neienesdami tajā kādu īpašu nokrāsu. Otrkārt, Lidijas Auzas aktīvais radošais laiks – 20.gs. 60.-70.gadi – bija sen jau aiz kalniem, tādēļ aizmirsts arīdzan aktīvāko mākslas cienītāju un jaunāku paaudžu mākslinieku vidū. Treškārt, retās personālizstādes maz atklāja mākslinieces vietu latviešu glezniecības kopainā. Ceturtkārt, iespējams, ka viņa nav īpaši meklējusi atzinību, skaļu slavu. Acīmredzot tādēļ viņas daiļrade līdz šim nav plašāk aprakstīta. Tas varbūt ir noticis viņas rakstura dēļ, nevis kādu ārēju, tostarp polītisku, apstākļu noteikts. Rezultātā Lidijas Auzas gleznu izstāde, kuŗā pirmo reizi skatāma viņas daiļrade izvērstāk nekā agrāk, ir kļuvusi par galvu reibinošu atklājumu.

Vispirms mazliet vēstures. Lidija Auza 20.gs. 30.gados beigusi Rīgas Franču liceju, pēc tam Skolotāju institūtu; 1936.-1938. gadā mācījusies Latvijas Mākslas akadēmijā, taču pārtraukusi studijas, vēlāk atsākusi, līdz 1949. gadā uzgleznojusi diplomdarbu „Baleta mēģinājumā”. Tas atainoja īsteni staļiniskā skrupulozi detalizētā reālisma garā teātŗa pasauli, tāli jo tāli atsaucot atmiņā Degā gleznotās baletdejotājas. Baleta tēma piesaistīja viņu arī turpmākajos gados, pilnībā iekļaudamās sava laika mākslas kopainā. Tikai 1956. gadā Lidija Auza kļuva par Mākslinieku savienības biedri.

Viss ritēja savu gaitu, līdz 1961. gadā nesaprotamu apstākļu dēļ Lidijai Auzai bija atļauts aizbraukt pie māsas Olgas Lielbritanijā – visai iespējams, ka tas notika Hruščova atkušņa laika „liberālisma” dēļ, kad padomju vara uz laiku bija visai iecietīga pret trimdu. Gan iepazīšanās ar klasiskās mākslas oriģināliem, gan tā laika modernās mākslas izstāžu apmeklējumi iedvesa viņai drosmi kardināli mainīt savu darbu formālo valodu un tēmu loku.

Lasītākās ziņas valstī

Šīs izstādes sakarā bieži izskan doma, ka pēc šī brauciena viņa pievērsās abstraktajai mākslai, kas bijušajā PSRS bija aizliegta, kļūdama teju par vienīgo modernisti. Tas ir pārspīlējums. Patiesībā Lidijas Auzas veikums pilnībā iekļāvās tā laika mākslas kopainā.

Atcerēsimies, ka 20.gs. 50.-60. gados latviešu glezniecības valodu noteica tā saucamais skarbais stils, kas ar laiku noveda pie mākslinieku rokrakstu individuālizācijas un kas lielu vērību veltīja formas jautājumiem, tādējādi nosakot arī 20.gs. 20.-30.gadu glezniecības valodas lēnu atgriešanos. Tas noveda pie vēl kā cita – „pašā tēlainības struktūrā pārtrūka mākslinieka dialogs ar valsts ideoloģiju” (Alekša Osmaņa raksturojums). Vairāki mākslinieki, kā Boriss Bērziņš, Uldis Zemzaris, Oļģerts Jaunarājs, uz laiku pievērsās abstraktajai vai, pareizāk būtu teikt, abstrahētajai glezniecībai (Latvijā abstraktā glezniecība nevarēja būt, jo abstraktā glezniecība ir domāšana, un neviens gleznotājs dzimtenē šajā virzienā nespēja savas domas vērpt), taču neaizmirsīsim Rūdolfu Pinni, Ojāru Ābolu, Džemmu Skulmi, Ēriku Gulbi un daudzus citus, kuŗu gleznās dominējošā loma bija, formai, nevis sižetam, stāstījumam, ideoloģijai. Šiem māksliniekiem ikdienišķi sadzīviskais attēlojums bija svešs. Būtiskāka bija laukumu krāsu kopskaņa, ritmika, atteikšanās no izteiktā telpiskuma, atmosfēras atainojuma, plaknes uzsvērums, dekoratīvisms. Lidija Auza pilnībā iekļāvās šajā kustībā, vismaz sākuma periodā.

Mākslinieces 1961. gada „Saulespuķes” uzreiz atsauc atmiņā Herberta Siliņa un Rūdolfa Piņņa ziedu gleznojumus. Vēlāk viņas darbi arvien vairāk atteicās no īstenības attēlojuma, taču arī citi latviešu mākslinieki dzimtenē darīja to pašu – Ojārs Ābols, Boriss Bērziņš, Leonīds Āriņš.

Atgādināšu vēl dažas Alekša Osmaņa atziņas: 20.gs. 60.gadu māksla „salauza socreālisma dogmatiskās robežas”, „60. gadu māksla varbūt ir pēdējais periods latviešu glezniecībā, kad var ru- nāt par kopības apziņu mākslā, par radošās personības atbildību, pienākumu „kollektīvās pieredzes” robežās”.

Izstādes kuratore Ilze Putniņa atzīmē, ka Lidija Auza „padomju monotonajam inertumam pretī liek mitoloģisko, tautas folklorā sakņotu mājvietu”. Arī še māksliniece nav vienīgā. Atcerēsimies Džemmas Skulmes daiļradi, kuŗā spēcīgi atklājas „tautas folklorā sakņotā mājvieta”. Lielākā daļa viņas darbu ir veltīta tautas sakņu tēmai, izvēršot to visdažādākos aspektos. Protams, Lidija Auza nekopēja kolēģus. Viņa atrada savu „zīmju sistēmu”, kā izsakās Ilze Putniņa. Taču gleznotājai bija svarīga doma, ideja, savukārt formālā valoda atbilda paustajai atziņai. Arī tad, kad viņa krāsu sajauca ar PVA līmi, iegūstot grodu faktūru, un izmantoja metāla skaidiņas, spirāles, plastmasu un zvejnieku tīklus, tas nebija pašmērķīgi. To par abstrakcionismu tomēr grūti nosaukt, ja pat tā saucamajos mākslinieces abstraktajos darbos ideja ir skaidri nolasāma.

Gleznotāja pievērsās portretam, bet visvairāk ainavai un tau- tas pagātnes tēmai, kuŗu formas ziņā noveda līdz iepriekš minētajām, bet viegli nolasāmajām zīmēm. Starp citu, arī mūsu vēstures tēmai veltītās gleznas savulaik parādījās izstādēs.

Domāju, ka Lidijai Auzai bija dota unikāla iespēja – 20.gs. 70. gados radīti sienu dekori Talsu partijas un izpildu komitejai. Šos gleznojumus redzēja tikai talsinieki. Izstādes laikā tagad tie atvesti uz Rīgu un parādīti visai Latvijai – „Deviņu pakalnu pilsēta”, „Jūriņ’ prasa smalku tīklu”, „Dziedāj’ tautu tīrumā” un „Jāņu nakti līgot gāju, novadiņu aplīgot”. Tie ir izstādes smaguma centrs. Milzīgās monumentālās kompozicijas ir pārsteidzošas. Varbūt, ka tās nosaka arīdzan skatītāju attieksmi pret visu Lidijas Auzas daiļradi kopumā.

Pēc to apskates rodas jautājums, vai patiesi neviens nezināja par lielajiem sienu gleznojumiem, vai neinteresēja? neinteresēja tie, nerakstīja par tiem? Var jau būt labi, ka par tiem nerakstīja, tā paglābjot gleznojumus. Šajos Lidijas Auzas darbos ir tik daudz formālisma, tik daudz nacionālisma, ka tā dēļ vien tos varēja nokritizēt un tādējādi pakļaut dažāda veida cenzūrai!

Tagad brīžiem liekas, ka tūlīt radīsies rakstītāji un spriedēji, kuŗi Lidiju Auzu iecels Olimpā, kanonizēs viņu, sak, nesaprasta, nenovērtēta, apspiesta, lai gan tā nu īsti nebija. 

Autors: Māris Brancis

Publicēts sadarbībā ar laikrakstu "Laiks:"

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti