Dalies:

Gadsimtu pēc uzvaras pār Bermontu vēl daudz nezināmā

Gadsimtu pēc uzvaras pār Bermontu vēl daudz nezināmā
Evija Trifanova, LETA
  • 11. Nov. 2019

Neatkarības karu caurvij stiprāka ticība savai valstij arvien lielākā daļā tautas, kas Lavijas Republikas proklamēšanas brīdī nebūt nebija tik viennozīmīga. Latvijas armijas uzvara pār skaitliskā un bruņojuma ziņā spēcīgāko Rietumu brīvprātīgo armiju jeb Bermonta karaspēku 1919. gada 11. novembrī bija līdz tam nepieredzēta tautas vienotības kulminācija. Cīnīties par savu dzimteni un tiesībām pašiem veidot savu valsti pašaizliedzīgi metās arī mazākumtautību pārstāvji, sievietes un pat bērni. Tomēr bija jāpaiet teju simts gadiem, lai spētu atklāti runāt arī par to, ka tautas atmiņā palikusī romantizētā uzvara bija ne tikai ļoti smags pārbaudījums – tā būtu gandrīz neiespējama bez sabiedroto valstu atbalsta.

ĪSUMĀ

  • Cīņas ar Bermonta spēku bija lūzuma punkts, kad būtiski paaugstinājās visu Latvijas iedzīvotāju vecuma un dzimuma grupu patriotisma līmenis. Tas izpaudās arī ievērojamā brīvprātīgo skaita pieaugumā.
  • Sieviešu aktivitātes valsts aizsardzības darbā izvērsās tālu ārpus Sieviešu palīdzības korpusa darbības robežām. Piemēram, Latvijas armijas militārais izlūkdienests samērā plaši sievietes izmantoja izlūkošanai.
  • Unikāls gadījums bija ebreju brīvprātīgais Kopels Goreliks, kuram, iestājoties Latvijas armijā, bija tikai 10 gadu. Viņš vairākkārt kalpojis kā izlūks, jo ienaidnieki nepievērsa uzmanību mazajam ebreju zēnam. 
  • Īsi pirms Bermonta uzbrukuma Rīgai pirmizdevumu piedzīvoja Raiņa poēma “Daugava”. Dažuprāt, tā atsvērusi veselu pulku – tik spēcīgi, iedvesmojoši un vienojoši izrādījās Raiņa vārdi, kurus mūsdienās visbiežāk dzirdam Mārtiņa Brauna dziesmā “Saule, Pērkons, Daugava”.

Bermontiādes norise

Lasītākās ziņas valstī

Pēc uzvaras pār vācu spēkiem Cēsu kaujās 22.–23. jūnijā un Strazdmuižas pamiera beidzot pavērās iespēja veidot vienotu neatkarīgās Latvijas armiju, apvienojot Atsevišķo latviešu jeb Dienvidlatvijas brigādi ar Ziemeļlatvijas brigādi, kas militāri politiskās situācijas dēļ bija veidojušās atšķirīgos apstākļos.

1919. gada vasarā un rudens sākumā lieli uzbrukumi vienotas Latvijas armijas struktūras veidošanas laikā nenotika. Tikmēr Zemgalē sāka ierasties liels skaits bijušās cariskās Krievijas armijas karavīru, kuri Vācijas  karagūstekņu nometnēs bija savervēti cīņai pret lieliniekiem Krievijā. Jūnija vidū Jelgavā sāka formēt vēl vienu karaspēku bijušā cara armijas kapelmeistara – pulkveža Pāvela Bermonta – vadībā. Lai gan t. s. Rietumu brīvprātīgo armija oficiāli tika formēta ar mērķi doties uz Krieviju un cīnīties pret Sarkano armiju, tai sāka pievienoties vācu spēku karavīri, kuriem pēc Strazdmuižas pamiera nosacījumiem Latvija bija jāatstāj. Bermonta aktivitātēs vācieši saredzēja iespēju palikt un cīnīties par Krievijas impērijas un Vācijas varenības atjaunošanu. Tā aptuveni 11 tūkstošiem krievu brīvprātīgo pievienojās ap 20 tūkstošiem vācu karavīru, kas kopīgiem spēkiem okupēja Zemgali, daļu Kurzemes, pasludināja ieņemtās teritorijas par atjaunotās Krievijas impērijas daļu un 8. oktobrī sāka uzbrukumu Rīgai.

Ievērojamā pārspēka priekšā Latvijas armija atkāpās un ieņēma aizsardzības pozīcijas Daugavas labajā krastā, atstājot Pārdaugavu bermontiešu varā. Sākās mēnesi ilgas cīņas “Daugav’ abas malās”. 15. oktobrī ar angļu un franču kuģu artilērijas atbalstu sākās Latvijas armijas pretuzbrukums. 11. novembrī izdevās atbrīvot Pārdaugavu un Bermonta armijas algotņi metās bēgt, pametot kara tehniku un munīciju. Latvijas armija turpināja bermontiešus vajāt, nedodot iespēju pārkārtoties un organizēt pretošanos.

Nepieredzēta tautas vienotība

“Runājot par notikumiem 1919. gada rudenī, nereti tiek piemirsta vai, gluži otrādi, uzsvērta kā pašsaprotama Latvijas iedzīvotāju plaša mēroga vienotība cīņā pret Bermonta spēkiem. Tomēr līdz tam situācija nebūt nebija tika viennozīmīga. Pietiekami liela sabiedrības daļa iepriekš simpatizēja Pētera Stučkas vai Andrieva Niedra valdībai, daļa nevēlējās sadarboties ar sociāldemokrātiem. Turpretī, kad sākās bermontiāde, gandrīz viss politiskais spektrs bija vienots. Tā bija pirmā reize, kad arī sociāldemokrāti demonstrēja absolūtu lojalitāti valstiskuma idejai. 11. novembris bija unikāls brīdis, jo beidzot visi Latvijas iedzīvotāji, arī Latvijas krievi, ebreji, pat vācbaltieši, vienoti nostājās pret kopēju ienaidnieku, lai aizstāvētu savu valsti, savu valdību, savas tiesības sasaukt Satversmes sapulci un pašiem lemt par savu nākotni,” secina vēsturnieks Kārlis Sils.

“Cīņas ar Bermonta spēku bija lūzuma punkts, kad būtiski paaugstinājās visu Latvijas iedzīvotāju vecuma un dzimuma grupu patriotisma līmenis,” rakstīja vēsturnieks Ēriks Jēkabsons. Tas izpaudās arī ievērojamā brīvprātīgo skaita pieaugumā. Visu pilsoņu iesaistīšanos valsts aizsardzībā aizstāvēja gan pilsoniskā, gan kreisā prese. Piemēram, laikraksts “Sociāldemokrāts” 1919. gada 8. novembrī rakstīja, ka “nav nevienas latvju šķiras, nevienas partijas, kura šai Latvijas liktenim kritiskā brīdī nevadītos tikai no vienas devīzes: visus un visu Latvijas armijai”.

Patriotisma vispārējo raksturu apliecina tas, ka cīņā par Latvijas neatkarību pakāpeniski aktīvi iesaistījās arī sievietes un pat bērni. 

Līdzās vīriem – sievietes un bērni

Neatkarības karš bija tas brīdis, kad arī Latvijā, līdzīgi kā citviet Eiropā Pirmā pasaules kara laikā, sevi aktīvi pierādīja sievietes kā ietekmīga un nozīmīga sabiedrības daļa. “Tikai divas nedēļas pirms Bermonta vadītās armijas uzbrukuma sākuma Rīgai Latvijas armijas pakļautībā kā organizācija, kam jānodarbojas ar regulārās armijas aizmugures dienestu atbalstīšanu, darbu sāka Latvijas Sieviešu palīdzības korpuss,” raksta vēsturniece Aiga Bērziņa. To oficiāli dibināja 1919. gada 22. septembrī, ņemot par paraugu Lielbritānijas Sieviešu militārās palīdzības korpusa darbību. 

Patriotiskā pacilājuma apstākļos liels brīvprātīgo pieplūdums korpusam sākās tieši pēc Bermonta uzbrukuma sākuma. Korpuss uzņēmās karavīru ēdināšanas organizēšanu, drēbju un veļas pagatavošanu, armijas vienību apgādāšanu ar pārvietojamām bibliotēkām, ievainoto apkopšanu kara slimnīcās un hospitāļos, kā arī kritušo sarakstu sastādīšanu un apbedīšanas organizēšanu, atvieglojot karavīru ikdienu un tā uzlabojot karavīru kaujasspējas. Tas sniedza ievērojamu ieguldījumu Latvijas armijas uzvarās, raksta vēsturnieks Juris Ciganovs.1

Taču sieviešu aktivitātes valsts aizsardzības darbā izvērsās tālu ārpus Sieviešu palīdzības korpusa darbības robežām. Piemēram, Latvijas armijas militārais izlūkdienests samērā plaši sievietes izmantoja izlūkošanai. Tā uz Bermonta armijas aizmuguri trīs reizes tika sūtīta aģente Zelma Sirsone. Viņas ievāktās ziņas par ienaidnieka artilērijas izvietojumu bija viens no uzvaras faktoriem, par ko Z. Sirsone 1934. gadā tika apbalvota ar Triju zvaigžņu ordeni.

Vēsturnieks Ē. Jēkabsons lēš, ka Latvijas Neatkarības karā, neskaitot daudzās Sieviešu palīdzības korpusa dalībnieces, tieši piedalījās vismaz 1000 sieviešu. Lielāko daļu veidoja medicīniskā dienesta darbinieces (vismaz 2 ārstes, 250–350 žēlsirdīgās māsas un aptuveni tikpat daudzas slimnieku kopējas), 300–400 telefonistes, kancelejas ierēdnes u. c. Lielākā daļa bija latvietes, tomēr bija arī daudzas vācietes, krievietes, polietes, ebrejietes, lietuvietes, igaunietes.2

Divas sievietes par Neatkarības kara laikā parādīto varonību tika apbalvotas ar Latvijas Republikas augstāko militāro apbalvojumu Lāčplēša kara ordeni – Sieviešu palīdzības korpusa dalībniece, Elza Žiglēvica, kas gāja bojā, piegādājot ēdienu karavīriem Daugavas ierakumos, un dižkareive Vallija Veščūna.

Jaunākajam karazēnam – 10 gadu

Sākoties bermontiādei, Latvijas armija piedzīvoja arī lielu nepilngadīgo pieplūdumu. Pēc vēsturnieka Ē. Jēkabsona aplēsēm, Latvijas Neatkarības kara laikā armijā brīvprātīgi pieteicās un tika pieņemti ap 300 zēnu vecumā līdz 16 gadiem un aptuveni 800–1000 jauniešu vecumā zem oficiālā mobilizācijai pakļauto pilsoņu vecuma: 18 gadiem. “Daudzi no viņiem tiešā veidā piedalījās karadarbībā, daudzi izpildīja īpašus uzdevumus, arī izlūkošanu ienaidnieka aizmugurē,” raksta Ē. Jēkabsons.

Daudzi arī krita. 1897. gadā dzimušais leitnants Fēlikss Krusa atminējās, ka Oskara Kalpaka studentu rotā bijuši arī vairāki skolēni, “par kuriem visiem patika pazoboties”, saucot viņus par “bērnu dārzu” vai “nagliņu komandu”. “Viņi nevarēja ne uz mirkli norimt, [..] visur bija klāt un runāja par karu tik gudri kā pats maršals Fošs. Tādi paši kustīgi, izveicīgi un mīļa jaunības naivuma pilni tie bija arī visās savās sekojošās dienās. Nāca grūtais cīņu laiks. [..] Kādā rīta agrumā, kad šo rindiņu autors ievainots gulēja slimnīcā, tam pasniedza avīzi. Lielu melnu strīpu ierobežojumā tur bija vairāki to pašu skolnieku vārdi, par kuriem citkārt ar lielu patiku zobojāmies. Tie bija krituši par tēvu zemi.” Vēl dzīvē nepieredzējuši, zēni bija pārgalvīgi. “Viņi savas dzimtenes atbrīvošanas labā gribēja darīt vislabāko un cik vien spēja, bet nebija vēl baudījuši to mācību, ko māca karš, un neprata tā savaldīties un piemēroties, kā prot norūdīts karavīrs,” atminējās leitnants.3

Lielākā daļa no brīvprātīgajiem zēniem un jauniešiem armijā bija latvieši. Tomēr tur varēja sastapt arī samērā daudz citu Latvijā dzīvojošo tautību pārstāvju: vāciešus, krievus, poļus, ebrejus u. c. Unikāls gadījums bija ebreju brīvprātīgais Kopels Goreliks, kuram, iestājoties Latvijas armijā, bija tikai 10 gadu. Viņš vairākkārt kalpojis kā izlūks, jo ienaidnieki nepievērsa uzmanību mazajam ebreju zēnam.

1919. gada oktobrī, sākoties bermontiādei, nepilngadīgo personu pieplūdums armijā bija tik liels, ka zēni tika iedalīti gandrīz visās lielākajās vienībās un iestādēs. Lielā mērā no brīvprātīgajiem tika izveidots, piemēram, 1. studentu bataljons, kurā bija sevišķa 4. jeb t. s. Karazēnu rota: tajā no 21. oktobra līdz 6. novembrim iekļāva 120–130 zēnu vecumā no 12 līdz 18 gadiem. “Iestājoties daudzi no viņiem uzrādīja vecāku atļauju, tomēr daudzi to darīja arī bez vecāku piekrišanas, tādēļ pēc viņu prasības tika atvaļināti,” raksta Ē. Jēkabsons. Studentu rotas komandieris Frīdrihs Zommers esot stāstījis, ka t. s. karazēnu jeb boiskautu organizācijas dibināšanu rosinājis ministru prezidents, “lai ar to aizpildītu dažādus skolu jaunībai piemērotus uzdevumus armijas aizmugurē un tā frontei atsvabinātu noderīgus kareivjus”.

Lai arī nozīme bija gan piedzīvojumu kārei un tābrīža smagajam sociālajam un sanitārajam stāvoklim, kurā karadienests deva iespēju saņemt regulāru pārtiku un apģērbu, zēnu un individuālā un kolektīvā varonība ir vēl viens apliecinājums visas latviešu tautas un arī nacionālo minoritāšu pārstāvju gatavībai aizstāvēt savu valsti, uzskata Ē. Jēkabsons.

Poēma, kas atsver veselu pulku 

Zīmīgā brīdī – īsi pirms Bermonta uzbrukuma Rīgai – pirmizdevumu piedzīvoja Raiņa poēma “Daugava”, kas, par spīti smagajiem kara laika apstākļiem un trūkumam, tika izpirkts divās nedēļās. Brošūra bijusi redzama arī daudzu karavīru rokās gan tieši frontē, gan atpūtas brīžos kauju aizmugurē. Dzejnieka vārdos, kuri visu gadsimtu ir iedvesmojuši un turpina iedvesmot latviešu tautu caur Jāņa Norviļa dziesmu “Daugav’s abas malas” un Mārtiņa Brauna 1988. gadā komponēto Atmodas laika himnu “Saule, Pērkons, Daugava”, sajūsmu un cīņas sparu smēlās arī Latvijas brīvības cīnītāji ierakumos pirms simts gadiem.

Rainis “Daugavu” uzrakstīja dažus gadus pirms Bermonta uzbrukuma Rīgai, tāpēc poēmas vēstījums bija teju pravietisks. Dzejniekam bija izdevies atspoguļot visu, kas notika 1919. gada oktobrī un novembrī. Tolaik Daugavas krastos izšķīrās jaunās valsts liktenis. Poēma sasniedza lasītāju īstajā brīdī, un tālaika sabiedrībai kļuva ārkārtīgi nozīmīga. Tolaik daži karavadoņi pat esot izteikušies, ka Raiņa “Daugava” atsvērusi veselu pulku – tik spēcīgi, iedvesmojoši un vienojoši izrādījās Raiņa vārdi.

Vēlāk, 1923. gadā, pats Rainis rakstīja: “Man daudzi jautāja, kā lai to izskaidrojot, ka es iepriekš varējis attēlot notikumus un vietu tā, kā tie vēlāk norisinājušies. Kā es to varējis zināt? Mēdzu atbildēt, ka var zināt nākotni, kad labi zina pagātni un tagadni [..].”

“Tā ir laika sajūta un izpratne, kas dara brīnumus. Tā dara tautu un valsti lielu un stipru. Bez tās – cik [..] grūti un gausi iet ar valsts uzcelšanas un nostiprināšanas darbiem,” savās atmiņās rakstīja oficiālā Latvijas valdības laikraksta “Valdības Vēstnesis” galvenais redaktors (no 1922. līdz 1937. gadam) Āronu Matīss.

Šajos vārdos der ieklausīties arī šodien. Lai gan Neatkarības karš ir viens no spēcīgākajiem Latvijas valsts izveides un tautas vēsturiskās atmiņas pamatiem, par tālaika notikumiem pēc simts gadiem ir daudz nezināmā un nepelnīti noklusētā. “Pēc rietumu historiogrāfijas standartiem izpētīts ir ļoti maz,” secina vēsturnieks Ē. Jēkabsons. Tāpat maz zināms par citu nacionālo armiju – ne tikai Igaunijas, bet arī Polijas un Lietuvas armiju un ASV humānās palīdzības organizāciju – klātbūtni Latvijas teritorijā. Praktiski nezināms ir Francijas, Dānijas karavīru u. c. tautu, arī Latvijā dzīvojošo mazākumtautību, ieguldījums Latvijas neatkarības nosargāšanā, tādēļ radies idealizēts un maldīgs priekšstats par brīvības cīņām kā tikai latviešiem piederošu procesu. Neatkarības karš vēl būtu pētāms plašākā –Austrumeiropas un Centrāleiropas – vēstures kontekstā. “Tas nereti traucē saskatīt kopsakarības, izprast notikumus arī mūsdienu ģeopolitiskajā situācijā,” intervijā par laiku, kad Latvijas zemē karoja 14 armijas, secināja Ē. Jēkabsons. 

Autors: lvportals.lv

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti