Dalies:

Franks Gordons: Ukrainā demokrātija, Krievijā patvaldība

Franks Gordons: Ukrainā demokrātija, Krievijā patvaldība
Foto: Timurs Subhankulovs
  • 11. May. 2019

Kopš 2013./14. gadumijas, kad Maidana jeb Goda un cieņas revolūcijas rezultātā Ukraina apstip­­rināja savu, var teikt, eiropisko izvēli, tās jauno vadību Kremlis visus šos piecus gadus dēvē par Kijevas “fašistisko huntu”, par neonacistu varzu, kuŗu stutējot Vašingtonas gosdep ‒ ASV Ārlietu ministrija.

Pieci gadi ir aizritējuši, taču, neraugoties uz teju vai neizskaužamo korupciju (tikpat sīvu kā Krievi­jā), Ukraina sevi apliecinājusi kā nešaubīgi demokratisku valsti. Aptaujas, kas tika rīkotas kopš š. g. februāŗa, liecināja, ka tauta vērīgi izsver savas simpatijas un antipatijas Valsts prezidenta vēlēšanu gaidās, un iezīmējās divi favorīti: Volodimirs Zelenskis ‒ moderns un spraigs satīriķis, un krietnu gabalu aiz viņa ‒ 2014. gadā ievēlētais prezidents Petro Porošenko, kura firma Rošen (PoROŠENko) apgādā teju vai visu Austrumeiropu ar šokolādi un citiem saldumiem. Ukraiņu tautas vairākumu šo saldumu sarūgtināja Porošenko nespēja iegrožot korupciju, kuŗā viņš pats bija iesaistīts. Priekšvēlēšanu cīņa starp abiem pretendentiem norisa bez īpašiem starpgadījumiem un “spontānas” vardarbības, un publiskā debate, kas divas dienas pirms vēlēšanu otrās kārtas notika Kijevas Olimpiskajā stadionā TV kameru priekšā, bija korrekta, atbilstot rietumnieciskās demokratijas tradicijam. Tiesa, Porošenko “vārdu divkaujas” gaitā reizēm nervozēja un bija strups un nikns, kamēr Zelenskis bija nosvērts, iespraužot ironiskas piezīmes.

Un 21. aprīlī Volodimirs Zelen­skis ar 73 procentiem balsu tika ievēlēts par Valsts prezidentu, un zaudētājs Porošenko viņu, kā demokratiskā valstī pienākas, apsveica ar uzvaru un paspieda roku.

Lasītākās ziņas valstī

Uz Rietumiem orientētajā Ukrainā elektorātam (vēlētāju kopībai) bija reāla izvēle – Porošenko vai Zelenskis, un priekšroka bija dota “polītikā vēl neaptēstam” publikas mīlulim Zelenskim, turklāt viņa visiem zināmā etniskā izcelsme nebija nekāds šķērslis.

Te jāņem vērā dažas “Zelenska kursa” iezīmes: neatkāpties no Ukrainas virzības uz NATO, fiksējot šo virzību konstitūcijā, neatslābinot cīņu par valsts territoriālo veselumu, lūkojot “atgūt” Donbasu. Zelenskis piedāvāšot Mihailam Saakašvili atgriezties Ukrainā, kur viņš kā Odesas gubernātors sekmīgi tika galā ar korupciju šajā kosmopolītiskajā ostas pilsētā. Pie reizes ‒ visi, kas apmeklē Gruziju, var pārliecināties, ka Saakašvili savas prezidentūras deviņos gados (2004 – 2013) bija pamatīgi modernizējis un “vesternizējis” šo valsti, un viņa ierosmju augļi vēl šobrīd liek sevi manīt. Interesanti, ka ļoti jūsmīgi apsveica Zelenski ar uzvaru Nikols Pašiņans, kuŗš kļuva par Armēnijas premjērministru tieši pirms gada nevardarbīgas (!) revolūcijas rezultātā. Jaušama zināma gara radniecība starp viņu un Zelenski.

Atšķirībā no Ukrainas, kuŗas valstiskums ir demokratisks, mūsdienu Krievijai raksturīga patvaldība, krieviski – samoderžavije. 1917. gada februārī/martā tika gāzta cara patvaldība, bet mūsdienās nav jābūt kronētam, “Dieva svaidītam” monarcham, lai uzspiestu visai valstij savu gribu un nerēķinātos ne ar kādiem iebildumiem. Izšķirošs ir tas, ka patvaldnieks/autokrats Putins nepiedāvā tautai nekādu alternātīvu, nekādu patiesu izvēli. Nenogur­­dināmais korupcijas apkarotājs Aleksejs Navaļnijs varētu būt alternātīva Putinam, bet aiz nenozīmīga iegansta viņam neļāva reģistrēties kā kandidātam 2018. gada Krievijas prezidenta vēlēšanās.

Patvaldnieks Putins apzinās savu visatļautību vismaz iekšze­mē un jau šā gada februārī, ilgi pirms Ukrainas prezidenta vēlēšanām, bija pabeidzis priekšdarbus Krievijas pasu izdāļāšanai Donbasa seperātisko veidojumu iedzīvotājiem. 24. aprīlī viņš parakstīja attiecīgo lēmumu – ukazu, kas “atvieglo” 4,3 miljoniem Doņeckas un Luhanskas “tautas republiku” iedzīvotājiem Krievijas Federāci­jas pilsonības iegūšanu. Katrs šādas pases gribētājs nu var Krievi­jas pierobežas apgabalos – Rostovā un Voroņežā – saņemt šādu pasi, tur jau sagatavoti pasu vāciņi ar ierakstītām lapām.

Kas tas ir – priekšspēle aneksijai? Formāli Putins vēl neapstrīd, ka šie veidojumi “atrodas Ukrainā”, bet viņa 24. aprīļa “sengaidītais” vēstījums tika sveikts ar gavilēm abos veidojumos, tur zibenīgi parādījās milzu plakāti – “Donbass ir krievu zeme” un “Donbass ir Krievija”. Svarīgs un starptautiski bīstams ir apstāklis, ka turpmāk nevienu Donbasa iedzīvotāju nedrīkst aiztikt kaut ar mazo pirk­stiņu, ja viņš ir Krievijas pilsonis: katrs rossijaņins (krievzemnieks), lai kuŗā pasaules nostūrī viņš atrastos, ir tiesiski neaizskarams ar divgalvainā ērgļa pasi. Tā nav nejaušība, ka daudziem Dienvidosetijas un Piedņestras iedzīvotājiem jau ir Krievijas pases.

Jau atskan protesti gan ANO Drošības padomē, gan Eiropas komisijā, nemaz nerunājot par sašutumu pasaules neatkarīgajos medijos. Bet agresīvais un nekaunīgais Kremļa patvaldnieks smīn. Viņš savu ir padarījis.
 

Autors: Franks Gordons
Publicēts sadarbībā ar laikrakstu "Brīvā Latvija"

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti