Dalies:

Franks Gordons: No Berlīnes mūra krišanas lidz globalisma kritikai

Franks Gordons: No Berlīnes mūra krišanas lidz globalisma kritikai
Foto: Timurs Subhankulovs
  • 03. Nov. 2019

Pirms 30 gadiem krita Berlīnes mūris. šis notikums simbolizēja komūnistiskas sistēmas sabru­kumu Eiropā, austrumos no Elbas upes un bija tāda kā uvertīra Padomju Savienības sabruku­mam pēc diviem gadiem. Un Frensiss Fukujama varēja 1992. gadā priecīgi pasludināt the End of History ‒ vēstures gaita beigu­sies ar parlamentārās demokrati­jas un brīvā tirgus ekonomikas triumfu.

Drīz vien viņš varēja pārlieci­nāties, ka šis prieks bijis priekš­laicīgs. Ņemsim kaut vai pēcpa­domju jaunvalstis Centrālazijā: visās piecās režīmi ir autoritāri, vēlēšanas – farss, un visās izšķi­roša nozīme ir dzimtām un kla­niem. Jā, šīs valstis nostiprinājušas savu nacionālo identitāti, patei­coties derīgajiem izrakteņiem guvušas panākumus ekonomikā, bet pilsoņiem brīvi izteikt savu gribu nav iespējams.

Ļoti zīmīgs un skumjš piemērs, rādot Fukujamas maldus, ir 2011. gada “arabu pavasaris”: masu mītiņi laukumos, prasot ne tikai darbu un maizi, bet arī brīvību, beidzās ar vēl bargāku diktātoru uzmākšanos, jaunām ciešanām. Ar skumjām jākonstatē,ka arabu pasaulē, tāpat kā Centrālāzijā, demokratijai neļauj “nobriest” cilšu, sektu, “lielo dzimtu” un klanu pretišķības. Nelaimīgajā Sīrijā tautas apziņā nav iesak-­ ņojies jedziens “sīriešu nācija: ir sunnīti, šiīti, alavīti, ir arabi, kurdi, armēņi...Turienes pilsoņ­kaŗā rezultāts ‒ vismaz pusmil­jons upuŗu, miljoniem bēgļu. 2015. gada rudenī pamatīgi ie­jaucās Kremlis, un tagad Putins palīdzēja savam vasalim Bašaram Asadam atgūt varu gandrīz visā valstī, un Sīrijas pilsētu ielās ar “kalašnikoviem” patrulē krievu militarāpolicija–puiši no Tam­bovas vai Rjazaņas.

Lasītākās ziņas valstī

Abās “Putina dekādēs ”Krievija kļuvusi par īsteni kapitālistisku, tumsonīgi konservātīvu, impe­riski agresīvu autoritāru valsti. Putins kārtējo reizi savilka skrū­ves: viņš atlaida savai administrācijai pakļautās Cilvēktiesību padomes vadītāju ‒ samērā mē­reno Fedotovu un viņa vietā iecēla Fadejevu ‒ vīru, kuŗš pa­zīstams ar izteicienu: “Kautkas nepatīk? Robežas atvērtas. Ārā!”.

Vladimira Putina ideoloģiskais “guru” ir Aleksandrs Dugins ‒ ultrakonservātīvs mistiķis, “Eirā­zijas” koncepcijas teorētiķis, visa rietumnieciskā nīdējs. 23. septem­brī Amsterdamas operā, dom­nīcas Nexus Institute paspārnē notika filozofisks disputs starp Aleksandru Duginu un Bernāru Anrī Levi – franču prātnieku, publicistu, brīvdomības un cil­vēktiesību aizstāvi un dedzīgu “Eiropas idejas” piekritēju.

Te jāatgādina, ka Bernārs Anrī Levi 2014. gada februārī, vicinot Eiropas Savienības karogu,iera­dās mutuļojošā Kijevas Maidanā, solidārizējoties ar Ukraiņu“paš­cieņas revolūciju”.

Aizstāvot, paša vārdiem runā­ jot, liberālo demokratiju, viņš vēršas pret t. s. populistiem, kuŗi iegrožojot vārda brīvību un vā­jinot Eiropas Savienību. “Popu­listi savukārt vēršas pret globā­lismu. Tas ir tāds izplūdis polī­tisks termins, kas viņuprāt aptveŗ “visatļautību”,multikultūrālismu, ģimenes vērtību noniecināšanu, pārlieku toleranci, “trešā dzimu­ma” atzīšanu un daudz ko citu.

Te būtu pieminamas Ungārija un Polija. Atēnās New York Times paspārnē notika “Demo­kratijas forums”, kuŗā ar runu uzstājas Marija Šmite (Schmidt), Ungārijas premjērministra Vik­tora Orbana bijusī padomniece un Budapeštas mūzeja House of Terror direktore. Viņa dedzīgi aizstāvēja populismu, uzsverot, ka Ungārija rēķinoties ar Briseli, bet Brisele ignorējot Ungārijas īpatnību, vēsturi, tradicijas. Sa­vukārt man gribētos jautāt: cildināt “Kristīgo tūkstošgadīgo Ungāriju” un Svētā Stefana kroni ir laba lieta, bet kāpēc Orbanam vajadzēja burtiski “izgrūst” no Budapeštas pasaulē plaši pazīstamo un cienīto 1992. gadā dibināto “Centrāleiropas universitāti” un likt tai pārvāk­ ties uz Vīni?

Polijas parlamenta velēšanās nu jau otru reizi uzvarēja klerikāli konservātīvā partija “Tiesiskums un taisnīgums” (Prawo i sprawed­ liwosc) (PiS), ko vada Jaroslavs Kačinskis. Atšķirībā no Orbana, kuŗš atklāti simpatizē Putinam, Kačinska nostāja ir strikti pret­kremliska, “rusofobiska”, un šāda nostāja ir vēsturiski pamatota. Tāpēc, manuprāt, būtu visnotaļ jāveicina Baltijas valstu un Polijas militārā alianse.

Nu, par Latviju gan man prieks: aizokeana trimdā uzaugušā Kriš­jāņa Kariņa valdībā prot sadzīvot, piemēram, Nacionāla apvienība un Attīstībai/Par, stādot Latvijas valsts intereses augstāk par ideo­loģiskām atšķirībām.Un vai tas nav lieliski, ka atklātā balsošanā pa rLatvijas prezidentu ievēlēts Egils Levits – izcili latviskais un reizē izteikti rietumnieciskais godavīrs!

Autors: Franks Gordons

Publicēts sadarbībā ar laikrakstu " Brīvā Latvija"

 

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti