Dalies:

Franks Gordons: Netanjahu paliek: noderēja Tramps un Putins

Franks Gordons: Netanjahu paliek: noderēja Tramps un Putins
Foto: Timurs Subhankulovs
  • 21. Apr. 2019

Nu jau piekto reizi Benjamins (Bibi) Netanjahu sēstas Izraēlas premjērministra krēslā: patiesi drāmatiskās un potenciāli liktenīgās parlamenta velēšanas noslēdzas (pēc galīgas balsotāju skaita precizēšanas) ar 36 mandātiem (no 120) Netanjahu nacionālkonservātīvajai partijai Likud un 35 mandātiem centriskajai apvienībai “Kahol lavan” (Zili balts ‒ Izraēlas karoga krāsās), ko vada bijušais armijas ģenerālstāba priekšnieks Benijs Gancs un, var teikt, modernās vidusšķiras uzskatu paudējs Jairs Lapids.

Gancs un Lapids, kuŗiem asistēja vēl divi bijušie ģenerālstaba priekšnieki, prata dabūt savā pusē prāvu sabiedrības daļu, īpaši Telavivā, kur valda, var teikt, “svabads gars”, un pirmoreiz pēc ilga laika kļūt par nopietnu pretsvaru “pūļa elkam” (šoreiz metafora nav ironiska) Benjaminam Netanjahu.

Būtu bijis pretējs rezultāts – 36:35 Ganca/Lapida labā, valsts prezidents Reuvens (Rubi) Rivlins būtu tiesīgs uzticēt viņiem, kā lielākās frakcijas vadītājiem, valdības veidošanu, kas balstītos uz vismaz 61 deputātu (no 120). Bet te nu ir tas sasodītais “āķis”, kas arī Ganca/Lapida uzvaras gadījumā tiem būtu teju vai nepārvarams šķērslis: viņu pusē būtu kopskaitā 55 deputāti, kamēr Netanjahu pusē būtu 65 – Likud, mēreni labējās un galēji labējās frakcijas un divas “reliģiskas”.

Lasītākās ziņas

Kas tad bija tie faktori, kas drāmatiskajā priekšvēlēšanu burzmā ļāva Benjaminam (Netanjahu) pieveikt Beniju (Gancu), neraugoties uz to, ka virs Bibi kā Damokla zobens karājas četras apsūdzības par korupciju un kukuļņemšanu?

Pirmām kārtām divas, var teikt, dāvanas, ko Izraēlai sagādāja Donalds Tramps un Vladimirs Putins, aplaimojot Netanjahu:

Baltā nama saimnieks svinīgi paziņoja, ka ASV oficiāli atzīstot 1967. gadā iekarotās stratēģiski svarīgās Golanas augstienes par neatņemamu, integralu Izraēlas sastāvdaļu, kaut gan no starptautisko tiesību viedokļa tā ir Sīrijas territorija, ko Izraēla okupējusi un kuŗu no Sīrijas atdala nevis robeža, bet provizoriska pamiera līnija.

Un burtiski, var teikt, uz vēlēšanu sliekšņa Kremļa saimnieks pieņēma Izraēlas premjēru “vienas stundas audiencē”, lai paziņotu viņam, ka ar Sīrijā izvieto­to Krievijas kaŗavīru palīdzību izdevies atrast 1982. gada “pirmajā Libānas kaŗā” kritušā Izraēlas kareivja Zaharija Baumela mirstīgās atliekas. Viņš skaitījās bez vēsts pazudis, bet nu, “pateicoties Putinam”, velēšanu priekšvakarā viņu varēja apbedīt ar militāru godu Jeruzalemē.

Un liela nozīme ir arī tam, ka Brazīlijas jaunais prezidents Žairs Bolsonaru ir kļuvis par Netanjahu (un, protams, Izraēlas) draugu, sabiedroto un zināmā mērā arī par domubiedru. Bibi bija ieradies uz Bolsonaru inaugurāciju, pēc tam uzņēma viņu savā Jeruzalemes rezidencē. Šiem abiem – un Trampam – kopīgs ir populisms, cinisms, augstprātība un nešpetns naids pret neatkarīgiem medijiem.

Priekšvēlēšanu propagandas burzmā Netanjahu vairakkārt uzsvēra: “Indijas premjerministrs Narendra Modi man ir labs draugs (abi peldbiksītēs plunčājās Telavivas plūdmalē. – F. G.), mans draugs ir arī Ķīnas prezidents Sji, Japānas premjērs Abe, Ungarijas premjērs Orbans.” Šī plātīšanās nav bez pamata (labās attiecības ar Ķīnu pat izraisīja zināmu nepatiku Vašingtonā), un tautai tas imponē.

Nobeigumā – mazliet elēģisks atskats uz Darba partijas (Avoda) norietu: 9. aprīļa vēlēšanās šī partija dabūja tikai 6 (sešus) mandātus – zemākais rādītājs visā Izraēlas vēsturē. Bet šī cionistiskā sociāldemokratu partija – “nācijas tēva” Ben-Guriona vadībā – taču bija tā, kas Izraēlai lika pamatus. Pirmajās Izraēlas parlamenta vēlēšanās, 1949. gada 25. janvārī, šī partija ieguva 46 mandātus, kamēr Likud priekštece – partija Herut – 14. Cits samērs, citi laiki.

Jūs jautāsiet – un konflikts ar palestīniešiem? Austrumos jābūt bezgala pacietīgam...

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās zinas tēmā

Reklāmraksti