Dalies:

Franks Gordons: NATO-70: ne tikai Piektais pants

Franks Gordons: NATO-70: ne tikai Piektais pants
Foto: Timurs Subhankulovs
  • 14. Apr. 2019

Un kas par to, ka NATO ģenerālsekretārs Jens Stoltenbergs “uzdrošinājās” salīdzināt Staļinu ar Hitleru, uzsverot, ka gan viens, gan otrs nebija apturams ar vārdiem vien? 1949. gadā, kad tika nodibināta NATO alianse, Staļins jau bija paguvis sagraut pēdējās demokratijas atliekas Čehoslovakijā, pārejās satelītvalstis jau bija pilnīgi “komunizētas”, 29. augustā tika uzspridzināta pirmā padomju atombumba, laužot ASV monopolu šai jomā, oktobrī starp Elbas un Oderas upēm Kremlis sastiķēja kroplīgu veidojumu – tā dēvēto VDR, un tai pašā mēnesī priekšsēdis Mao Pekinā proklamēja ne butaforisku, bet visai iespaidīgu komūnistisku valsti Ķīnā. Italijā un Francijā spēcīgās kompartijas bija gatavas apvērsumam, ja no Maskavas tiktu dots signāls.

Tātad tas bija īstais, ja ne pēdējais brīdis Ziemeļatlantijas pakta organizācijas – NATO alianses dibināšanai.

Tagad, pēc 70 gadiem, 29 NATO dalībvalstīm pretim stāv lielkrievu imperiskais putinisms, kam atšķirībā no sabrukušas Padomijas ir cits ideoloģisks “noformējums”, bet agresīvas ekspansijas tieksme ne mazāk spraiga – plus digitālais kiberkaŗš kā novitāte.

Lasītākās ziņas

Maskavā brēc, ka NATO pievirzījusies Pleskavai. Tas ir labi, tāpat kā tas, ka Ādažos “vaktē” Kanadas kontingents. Labi, ka ASV valsts sekretārs Maiks Pompeo NATO 70 gadu jubilejas sanāksmē prezidenta Trampa vārdā (šobrīd tas ir svarīgi) apliecināja, ka alianse stāv uz stipriem pamatiem, ka Piektais pants negrozāms un ka atvairāmi draudi, kas nāk ne tikai no Maskavas, bet arī no Pekinas (kaut citā “griezumā”).

Šajos 70 gados NATO aliansei, var teikt, gājis visādi. Turcija, piemēram, pirmajos alianses gados  bija tai spēcīgs balsts, un Korejas kaŗā (1950-1953) turku kaŗavīri bija paši drosmīgākie. Taču kopš par Turcijas faktiski autoritāro vadītāju kļuvis Tajips Redžeps Erdogans, savu nozīmi NATO alianses militārajā struktūrā saglabājusi vairs tikai kaŗa aviacijas baze Indžirlikā, un tā pati ne vienmēr bijusi, teiksim, ASV rīcībā. NATO intervence Lībijā gan palīdzēja gāzt neaprēķināmā Muamara Kadafi režīmu, bet nu jau gandrīz astoņus gadus tur valda haoss, tās austrumos, Bengazi novadā, nostiprinājies kāds “kaŗakungs”, kas piedāvājis Krievijai vietu bazei, un piedāvājums ticis pieņemts.

Abas NATO spēku militārās operācijas Balkānos – 1995. un 1999. gadā – bija pamatotas, jo darīja galu genocīdam, kas bija vērsts pret albāņiem Kosovā, pret musulmaņiem Bosnijā un par kuŗu atbildīgs bija “Lielserbijas” fanātiķis Slobodans Miloševičs, ko notiesāja Hāgas tribunāls un kurš nomira ieslodzījumā.

Un ja nu mēs nonākam pie Balkāniem, kā dāvana NATO 70. gadskārtai uzskatāma priecīgā vēsts par NATO dalībvalsts Grieķijas premjerministra Aleksisa Tsiprasa valsts vizīti Skopjē, tagad jau Ziemeļmaķedonijas galvaspilsētā. Vairāku ministru un uzņēmēju grupas pavadīts, Tsiprass sarokojās ar beidzot pārdēvētās slāvu maķedoniešu valsts premjerministru Zoranu Zaevu, un abas puses vienojās par patiesi draudzīgām attiecībām visos līmeņos – polītikas, ekonomikas, infrastruktūras, transporta un kultūras jomās..

Garā konflikta īsais un pozitīvais noslēgums: “Bijusī Dienvidslavijas republika Maķedonija” (FYROM) bija dadzis Grieķijas acīs, jo Maķedonija ir arī province Grieķijas ziemeļaustrumos ar dziļām vēsturiskām saknēm, un Grieķija, kuŗai NATO aliansē ir veto tiesības, neļāva slāvu Maķedonijai kļūt par NATO dalībvalsti, kamēr tā nav mainījusi nosaukumu. Beidzot tika sasniegts kompromiss – “Skopjes republika”, “Vadraras (upes nosaukums) republika” noraidīta, un abas puses salīga mieru, vienodamies par nosaukumu “Ziemeļmaķedonija”. Krievija visiem spēkiem, tostarp ar kukuļiem, mēģināja sarīdīt savā starpā grieķu un slāvu maķedoniešu nacionālistus, bet tas neizdevās, un ceļš uz dalību aliansē Ziemeļmaķedonijai nu ir vaļā.

Ne tikai Piektais pants, bet pati iespēja palielināt NATO dalībvalstu skaitu tracina putinisko Krieviju, jo stiprina Rietumu pozicijas pretstāvē. Ukrainas prezidenta amata kandidāts Volodimirs Zeļenskis sola, ka viņa vadībā nemainīgs būs “ceļš uz NATO”... Nemainīgs – un tas ir labi.

Autors: Franks Gordons
Foto: Timurs Subhankulovs
Publicēts sadarbībā ar laikrakstu "Brīvā Latvija"

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti