Franks Gordons: Lai nākotne vēl baltāka

- 17. Nov. 2019
1993. gada pavasarī Viskonsinas universitātes vēstures profesors Paulis Lazda (ar kuŗu iepazinos Ziemeļamerikā 1981. gadā) vēstulē aicināja mani pievienoties iniciātoru grupai, kuŗas nodoms bija ēkā, kur atradās Sarkano strēlnieku mūzejs, ierīkot Okupācijas mūzeju, kuŗa mērķis būtu atcerēties, pieminēt, atgādināt svešu varu noziegumus pret Latvijas valsti, tautu un zemi.
Es tūdaļ pievienojos šai iniciātīvai un, sākot ar 2000. gadu, esmu Okupācijas mūzeja biedrības ‒ OMB loceklis tagad jau laikam emeritus. Katru gadu braucu uz Rīgu, lai piedalītos OMB sēdēs, līdz kamēr manas sievas veselības stāvoklis man vairs neļāva atstāt Telavivu.
Kāpēc rakstu šīs rindiņas? Tāpēc, ka šo gadu gaitā iepazinu un apbrīnoju ilggadējos Okupācijas mūzeja “sirdi un dvēseli” ‒ Valteru Nollendorfu un Gundegu Micheli. Viņi ieradās Latvijā no t. s. vecās trimdas, kur viņi, tāpat kā mūzeja iniciātors Paulis Lazda, savās mītnes zemēs uzturēja dzīvu nesalaužamo ticību, ka Latvija atdzims.
Lasītākās ziņas valstī
Un tādos pašos “ietvaros” ar patiesu cieņu un apbrīnu jāpiemin nelaiķis Gunārs Birkerts, kuŗš, ģeniāli savienojot latviskumu ar modernitāti, iecerēja un projektēja divas izcilas celtnes, kas simbolizē atjaunotās Latvijas garu reizē nacionālu un eiropisku: Nacionālo bibliotēku ‒ Gaismas pili un piebūvi Okupācijas mūzeja pamatoti drūmajai, melnajai, tumšajai ēkai ‒ balto, gaišo, cerīgi iedvesmojošo Nākotnes namu, kam Latvijas 101. gadskārtas gaidās nu nosvinēti Spāru svētki.
Šīs Gunāra Birkerta ieceres īstenošana uzdūrās lielām grūtībām, inercei, stulbai neizpratnei, ņurdošiem protestiem no tādu cilvēku puses, kuŗos, šķiet, iezīdies kaut kas “sovjetisks” ‒ bailes uzņemties risku, radošas fantāzijas trūkums.
Man, kas vēl atceras pirmskaŗa Latvijas pēdējos gadus, ir vēlme, lai pakļautība svešām varām nekad neatkārtotos un, vērojot baltā Nākotnes nama tapšanu, lai Latvijas nākotne būtu vēl baltāka!
Autors: Franks Gordons
Publicēts sadarbībā ar laikrakstu "Brivā Latvija"