1993. gada pavasarī Viskonsi­nas universitātes vēstures profe­sors Paulis Lazda (ar kuŗu iepa­zinos Ziemeļamerikā 1981. gadā) vēstulē aicināja mani pievieno­ties iniciātoru grupai, kuŗas nodoms bija ēkā, kur atradās Sar­kano strēlnieku mūzejs, ierīkot Okupācijas mūzeju, kuŗa mērķis būtu atcerēties, pieminēt, atgādi­nāt svešu varu noziegumus pret Latvijas valsti, tautu un zemi.

Es tūdaļ pievienojos šai iniciātīvai un, sākot ar 2000. gadu, esmu Oku­pācijas mūzeja biedrības ‒ OMB loceklis tagad jau laikam emeri­tus. Katru gadu braucu uz Rīgu, lai piedalītos OMB sēdēs, līdz kamēr manas sievas veselības stāvoklis man vairs neļāva atstāt Telavivu.

Kāpēc rakstu šīs rindiņas? Tā­pēc, ka šo gadu gaitā iepazinu un apbrīnoju ilggadējos Okupācijas mūzeja “sirdi un dvēseli” ‒ Val­teru Nollendorfu un Gundegu Micheli. Viņi ieradās Latvijā no t. s. vecās trimdas, kur viņi, tāpat kā mūzeja iniciātors Paulis Laz­da, savās mītnes zemēs uzturēja dzīvu nesalaužamo ticību, ka Latvija atdzims.

Un tādos pašos “ietvaros” ar patiesu cieņu un ap­brīnu jāpiemin nelaiķis Gunārs Birkerts, kuŗš, ģeniāli savienojot latviskumu  ar modernitāti, iece­rēja un projektēja divas izcilas celtnes, kas simbolizē atjaunotās Latvijas garu reizē nacionālu un eiropisku: Nacionālo bibliotē­ku ‒ Gaismas pili un piebūvi Oku­pācijas mūzeja pamatoti drū­majai, melnajai, tumšajai ēkai ‒ balto, gaišo, cerīgi iedvesmojošo Nākotnes namu, kam Latvijas 101. gadskārtas gaidās nu nosvi­nēti Spāru svētki.

Šīs Gunāra Birkerta ieceres īs­tenošana uzdūrās lielām grūtī­bām, inercei, stulbai neizpratnei, ņurdošiem protestiem no tādu cilvēku puses, kuŗos, šķiet, iezī­dies kaut kas “sovjetisks” ‒ bailes uzņemties risku, radošas fantā­zijas trūkums.

Man, kas vēl atceras pirmskaŗa Latvijas pēdējos gadus, ir vēlme, lai pakļautība svešām varām nekad neatkārtotos un, vērojot bal­tā Nākotnes nama tapšanu, lai Latvijas nākotne būtu vēl baltāka!

Autors: Franks Gordons

Publicēts sadarbībā ar laikrakstu "Brivā Latvija"