Dalies:

Franks Gordons: Es pazinu Helmaru Rudzīti

Franks Gordons: Es pazinu Helmaru Rudzīti
Foto: Timurs Subhankulovs
  • 10. Nov. 2019

Laiks svin 70. gadskārtu! Uzdrošinos salīdzināt Helmaru Ru­dzīti un viņa lolojumu – avīzi Laiks ar Antonu Benjamiņu un viņa lolojumu ‒ avīzi Jaunākās Ziņas starpkaŗu Latvijā. Divi milži latviešu preses vēsturē...

1972. gada rudenī kontaktējos ar Bruno Kalniņu Stokholmā, tad Uldis Ģērmanis “saveda” mani ar Helmaru Rudzīti Ņujorkā. Viņa “Grāmatu draugs” izdeva manu, t. i., Alberta Sābra grāmatu “Lo­kanums un spīts”, kas radīja pla­šu atbalsi trimdas sabiedrībā. Se­koja A. Solžeņicina “Gulags” manā un A. Strautmaņa tulkojumā.

Visu šo laiku sarakstījāmies ar Helmaru Rudzīti, 1977. gadā Laikā sāka parādīties mana sleja, un 1981. gadā es Ņujorkā bei­dzot personīgi iepazinos ar viņu un viņa kundzi Austru. Un pēc tam mūsu sarakste turpinājās līdz pat viņa 90 gadu jubilejai.

Lasītākās ziņas valstī

Lasītājiem, šķiet, būs intere­santi lasīt izvilkumus no Helma­ra Rudzīša man adresētām vēstulēm, jo tajās atspoguļotas Laika un apgāda “Grāmatu draugs”, kā tagad mēdz teikt, peripetijas.

1981. g. 9. decembrī (..) Nu gan emu briesmīgi aizkavējies ar atbildi Jūsu vēstulei. Priekšsvētku laiks pie mums ir visai “bizīgs”, grāmatām liela sezona un tad man arī aktīvi jāiestājas darbā (..) Ar mūsu ārpo­lītikas rakstītāju nav labi. Jūs jau viņu sastapāt pie manis. Mācījām viņu pusotra gada, bet nekas lai­kam neiznāks. Jūs nemaz nevarat iedomāties, cik grūti atrast cilvēkus, kas kaut ko vēl var darīt latviešu valodā. Vecie izmirst, jaunie vai nu negrib, vai arī nevar. Tieši traģisks stāvoklis.(..) Un nupat jau jaunais gads ir klāt un beigsies sludināju­mu plūdi (..) un “Laiks” kļūs atkal interesantāks, sevišķi, ja arī Jūs pie­liksit savu roku.

1985. g. 10. aprīlī (..) Sirsnīgs paldies par atzinīgiem vārdiem manai grāmatai (“Manas dzīves dēkas”. ‒ F. G.) un par uzrādītām kļūdām. Man tiešām vienmēr li­kās, ka 1. jūlijs (1941. ‒ F. G.) bija svētdiena! Laikam tādēļ, ka tābija viena no priecīgākajām, var­ būt pat priecīgākā manā mūžā. Vienalga, kas nāca pēc tam. Bet tajā dienā jūtos kā uz nāvi no­tiesātais, kas apžēlots un izlaists no cietuma. Cik ilgi tad būtu vēl varējis, slapstīties (..) Tā ir, kad visi daudzie gadi pēc tam ir dā­vināti gadi. Bet par to dienu man vajadzēja paskatīties kādā vecā kalendarī. Grāmatu uzrakstīju ātri, baidīdamies, ka drīz nebūs vairs cilvēku, kam manas atmiņas interesētu. Jaunie tās nelasīs. Tagad daudzi raksta un prasa pēc “vēl”. Ko nu.

1985. g. 4. augustā (..) Liels šoks man bija Kārļa Rabāca pēkšņā nāve. Vēl sestdien bijām kopā unsvinējām manu dzimumdienu. Viņš bija sevišķi labā garastāvoklī un nekas neliecināja , ka jau pirm­dienas vakarā viņš vairs nebūs starp mums. Vairāk kā trīsdesmit gadus strādājām kopā un bijām kļuvuši labi draugi. Viņa aiziešana arī liels zaudējums redakcijai. Kas tagad lai aizstāj, ja Strautmaņa kungs saslimst vai iet atvaļināju­mā? Šo jautājumu grūti atrisināt.

1993. g. 24. augustā. (..) Patei­cos par Jūsu sveicinājumu manā deviņdesmitajā gadskārtā (..) Jā, ilgi gadiņi nodzīvoti šai pasau­ lē, par ko jāpateicas Dievam (..) “Laiks” jau iznāk, bet dilst, kā rakstītāju, tā arī lasītāju saime. Tas jau neizbēgami.

Autors: Franks Gordons

Publicēts sadarbībā ar laikrakstu "Brivā Latvija"

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti