Dalies:

Franks Gordons: 12. jūnijs un 9. maijs

Franks Gordons: 12. jūnijs un 9. maijs
Foto: Timurs Subhankulovs
  • 22. Jun. 2019

12. jūnijs ir “Krievijas diena”. Tā saucas mūsdienu Krievijas Federācijas valsts svētki. Kāpēc? Tāpēc, ka 1990. gada 12. jūnijā pirmais Krievijas padomju sociālistiskās federatīvās republikas Tautas pārstāvju kongress pieņēma rezolūciju, pasludinot šīs PSRS sastāvdaļas suverēniāti. Līdz tam tā bija pakļauta “Vissavienības” valdībai, un tagad tā pirmā atdalījās no “repub- liksaimes” un kļuva par savrupu, suverēnu valstisku veidojumu.

Nav brīnums, ka imperiskā Putina Krievija šos svētkus, kuŗus ieviesa pēcpadomju Krievijas pirmais prezidents Boriss Jeļcins, svin bez īpaša entuziasma. Labi, Krievijas vēstniecības visā pasaulē rīko pieņemšanas, Kremlī notiek pienācīga svinīgā sēde, bet nekādas parādes, nedz svētku gājiena, šur tur notiek koncerti un dažādas izpriecas. Var teikt – diezgan sāji.

Bet šoreiz 12. jūnijs iegāja gan pēcpadomju Krievijas, gan pasaules mēroga brīvdomības vēsturē, jo šo Krievijas valsts svētku priekšvakarā Putina režīms atņirdza savus plēsoņa ilkņus un tūlīt pēc tam cieta kaunpilnu sakāvi, kas atbalsojās visā pasaulē.

Lasītākās ziņas valstī

7. jūnijā Maskavā tika apcietināts žurnālists Ivans Golunovs – maskavietis, kuŗš darbojās Rīgā reģistrētā neatkarīgā portālameduza uzdevumā, atsedzot dažādas nebūšanas, īpaši korupcijas jomā. Viņu apcietināja, apsūdzot narkotisko vielu lietošanā, glabāšanā un tirgošanos ar tām. Viņam draudēja smags sods saskaņā ar Krievijas krimināllikumu.

Tas acīmredzot bija Kremļa varas netīrs triks, un pēc vecas čekistu metodes šīs narkotiskās vielas varēja būt slepus iešmugulētas Golunova dzīvoklī.

Tas notika 7. jūnijā, un nekavējoties gan Krievijā, gan visā pasaulē uzbangoja protesta un sašutuma vilnis. „Reportieri bez robežām”, citas starptautiskas cilvēktiesību aizstāvju apvienības un – uzmanību! – plašas sabiedriskas aprindas pašā putinošākajā, impēriskajā Krievijā protestēja, var teikt, dārdoši. Trīs neatkarīgas, populāras Maskavas avīzes – “Vedomosti”,

“Kommersant” un “RBK” – reizē iznāca ar vienādu pirmo lappusi, kur milzu burtiem bija rakstīts: “Esmu/esam Ivans Golunovs.”

Un Putins acīmredzot nodrebēja – viņa režīms taču bija neglābjami kompromitēts gan iekšzemē, gan pasaulē. Un 11. jūnija pēcpusdienā, taisni valsts svētku priekšvakarā, Krievijas iekšlietu ministrs Kolokoļcevs paziņoja, ka pret Golunovu izvirzītajai apsūdzībai nav nekāda pamata un viņš nekavējoties atbrīvojams. Un nākamajā dienā pēc valsts svētkiem, 13. jūnijā, prezidents Putins parakstīja lēmumu, ukazu, atbrīvojot no amata divus policijas ģenerāļus, kuŗus nosodoši bija pieminējis iekšlietu ministrs Kolokoļcevs – Devjatkinu un Pučkovu, kuŗi acīmredzot „savārījuši šo putru”.

Vārdu sakot, kolosāls kauns un negods Putina režīmam un atzīšanās neķītrā provokācijā!

Un „Krievijas dienas” tāpat blāvo spožumu pārklāja nesankcionēts protesta gājiens pašā Maskavas centrā, kuŗa dalībnieki solījās turpināt cīņu par vārda un preses brīvību. Tajā,starp citu, ievērojiet, piedalījās Putina preses sekretāra Dmitrija Peskova meita. Demonstrantus brutāli izklīdināja, aptuveni 400 apcietināja, tostarp Putina galveno oponentu Navaļniju. Tā bija policijas atriebība par pārciesto varas pazemojumu.

Putiniskās Krievijas īstenie, patiesie imperiskie varas svētki ‒ 9. maijs ‒ ar katru gadu vairāk sagroza šīs uzvaras būtību, kad padomju kaŗaspēks, ar lieliem zaudējumiem cīnīdamies par katru Berlīnes ielu, beidzot sasniedza bunkuru, kur bija nošāvies Hitlers.

9. maija militārās parādes ar katru gadu kļūst dārdošākas, imperiāla iedomība sasniedz kalngalus, „Nemirstīgais pulks” kļuvis par gandrīz vai reliģisku procesiju, un kādreizējais sauklis ‒ „Visa padomju tauta kā viens cilvēks cēlās cīņai pret fašistisko nezvēru” – tika nomainīts ar slavas apliecinājumu Krievijai, krievu tautai, mūžīgajai Krievzemei tās triumfa brīdī.

Ļoti zīmīgs ir paziņojums, ka Krievijas aizsardzības ministrija gatavojas parkā Patriotuzcelt grandiozu pareizticīgo katedrāli (hram), kas kļūs par svētās Uzvaras pieminekli. Iznāk, ka vācu-padomju kaŗā sarkanarmiešus svētījis pats Dievs vai vismaz “Kazaņas Dievmātes” svētbilde, kas esot lidinājusies virs Kremļa.

Un vēl kāds vaibsts: arvien biežāk tiek gvelzts par to, ka līdz ar Hitlera Lielvāciju pret Krieviju (nevis PSRS) cēlās “visa Eiropa” – visas Waffen SScittautiešu divīzijas, ‒ franču Charlemagne, ziemeļnieku Wiking un citas, ieročus Hitleram ražoja Čechijas Skoda un Francijas Charlemagne rūpnīcas – un tā tālāk. Tas esot bijis kārtējais Rietumu uzbrukums Krievijai, sākot ar vācu bruņinieku cīņu pret Aleksandru Ņevski, kuŗš tos sakāva „Ledus kaujā” 13. gadsimtā.

Bet par to, ka vācu-padomju kaŗa pirmajos trīs mēnešos gūstā devās kāds miljons sarkanarmiešu, kuŗi pēc kollektīvizācijas šausmām negribēja mirt par Staļinu – ne vārda, protams. Tabu!

Publicēts sadarbībā ar laikrakstu " Brīvā Latvija"

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti