Dalies:

Franks Gordon: Vīruss viņam sašķaidīja lielmanības triumfu

Franks Gordon: Vīruss viņam sašķaidīja lielmanības triumfu
Foto: Timurs Subhankulovs
  • 17. May. 2020

Gads sākās ar to, ka viņš ņēmās pamācīt visu pasauli, kas esot bijis un kas ne, ka Rietumi sa­kropļojuši vēsturi, ka Polija allaž bijusi rijīga hiēna...Janvāŗa nogalē – Uhaņā vīruss jau bija sācis nāves pļauju – viņš ieradās Jeruzalemē kā imperators, lai pasaulei pavēstītu, ka Krievijai kā PSRS mantiniecei pienākas mūžīgs gods par absolūtā ļaunu­ ma pieveikšanu 1945. gadā un ka latvieši, lietuvieši un, protams, uk­ raiņi šim ļaunumam kalpojuši.

Tad viņš lielā steigā izdarīja pa­matīgu “tīrīšanu”, nobīdot Dmitri­ju Medvedevu no premjera amata, atlaižot uzticamo līdzgaitnieku Surkovu, un ar sirmās kosmo­nautes Valentīnas Tereškovas pa­līdzību panāca, ka konstitūcijas jaunais variants garantēja viņa valdīšanu līdz 2036. gadam.

Un tad sasodītais koronavīruss aprāva viņa godkārīgās ieceres un lika viņam apjukt. Tikai ar apjukumu izskaidrojams viņa lēmums – piedāvāt maskavie­šiem apmaksātas brīvdienas vie­nas nedēļas gaŗumā.

Lasītākās ziņas valstī

Saslimušo skaits auga, un viņš noņēma no sevis jebkādu atbil­dību par stāvokli valstī sērgas apstākļos, uzveļot visu atbildības nastu pilsētu mēriem, apgabalu gubernatoriem, federācijas re­ģionu pilnvarniekiem. Lai viņi ķepurojas, viņš mazgā rokas. Ne­kad šī metafora nebija tik daudz­ nozīmīga kā šoreiz.

Un tad nāca brīdis, kad viņš sadrūmis uzrunāja tautu kā “dār­gos draugus”, kas stipri atgādinā­ja Staļina “brāļus un māsas” – vārdus, kas teikti 1941. gada 3.jūlijā, kad turpat miljons sar­kanarmiešu devās gūstā, negribē­dami mirt tā otrā ļaunuma vār­dā. Federācijas galva, “nācijas līderis” mēģināja mierināt sa­traukto tautu, atgādinot, ka Krie­vijai jau nācies izturēt smagus pārbaudījumus, uzveicot, piemē­ram, polovcus un pečenegus.

Viņš nepieminēja tatāru­mon­ goļu jūgu, pat ne Napoleonu un Hitleru. Polovci un pečenegi – stepju ciltis – pirmās 1000 gadiem sirojot brūk virsū pareizticīgās Ruses lielķazistei. Šis dīvainais piemērs rāda, cik runātājs bija izmisīgi apjucis.

Un tad nāca brīdis, kad viņam bija jāatzīst, ka sašķīst gabalos viņa mūža sapnis – tas, ko viņš uzskatīja par savas karjeras kroni, par viņa ilgu un cerību piepil­dījumu: nācās ar dziļu nopūtu atzīt, ka koronavīrusa dēļ Maska­vas Sarkanajā laukumā 9. maijā nenotiks Uzvaras parāde, atzī­mējot Berlīnes krišanas 75. gads­kārtu.

Tam bija jābūt grandio­zam, globāla mēroga pasāku­mam. Un pēc vēl nebijušu raķešu tanku rēkoņas, pēc vesela lidma­šīnu mākoņa laukumā vajadzē­ ja iznākt – ar viņu priekšgalā – “Nemirstīgajam pulkam”, miljo­nam cilvēku ar vācu­padomju kaŗā kritušo dalībnieku ģīmet­nēm. Un vismaz Francijas prezi­dents Emanuels Makrons jau bija pieteicies būt klāt.

Nevis saslimošo skaita pieau­gums, nevis naftas cenu kritums, nevis apokaliptiskās noskaņas tautā – nē, viņu līdz sirds dziļu­miem sāpina sabrukušais lielma­nības triumfs.

Autors: Franks Gordons

Publicēts sadarbībā ar laikrakstu " Brīvā Latvija"

 

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti