Dalies:

Fon der Golca afēras un 16. aprīļa pučs Liepājā - kā gandrīz krita Latvijas Pagaidu valdība

Fon der Golca afēras un 16. aprīļa pučs Liepājā - kā gandrīz krita Latvijas Pagaidu valdība
  • 16. Apr. 2019
Pirms simt gadiem, 1919. gada 16. aprīlī, Liepājā notika bruņots valsts apvērsums, kura rezultātā tika gāzta Kārļa Ulmaņa vadītā Latvijas Pagaidu valdība. Divus valdības ministrus pučisti arestēja, bet pārējiem izdevās izglābties un turpināt darbu uz tvaikoņa “Saratov”. Līdz ar to Latvijas vēsturē sākās divarpus mēnešus ilgs posms, kuru dažkārt mēdz apzīmēt arī kā “Republika uz ūdens”. Jaundibinātās Latvijas valsts teritorija pēc apvērsuma bija sarukusi līdz kuģa klājam Liepājas reidā un dažiem igauņu karaspēka atbrīvotajiem pagastiem Ziemeļvidzemē.
 

Viltus norobežošanās

Pēc apvērsuma Pagaidu valdības vietā varu Kurzemē un Zemgalē pārņēma organizācija ar visai dīvainu nosaukumu un bez jebkādas politiskās ietekmes – Dzimtenes frontes karaspēka drošības komiteja. Reti kuram bija ilūzijas, ka aiz šīs izkārtnes, tāpat kā vēlāk aiz Liepājas apgabala prokurora Oskara Borkovska un pēc tam – aiz mācītāja Andrieva Niedras – izveidotajiem ministru kabinetiem, īstenībā slēpās patiesais apvērsuma organizētājs Vācijas armijas ģenerālis Rīdigers fon der Golcs.

Pats Golcs gan kategoriski norobežojās no galvenā pučista “goda”. Viņš, tāpat kā vēlāk Niedra, apvērsuma organizēšanā un īstenošanā vainoja karstasinīgos vācbaltiešu jaunekļus no Landesvēra triecienvienības, kuri bijuši neapmierināti ar valdības darbu un tās plāniem sadalīt muižnieku zemes.

Ģenerālis Golcs atmiņās raksta:

Lasītākās ziņas valstī

“Es pilnīgi sapratu viņu noskaņojumu un Reiha vāciešu vārdā varēju to tikai apsveikt. Vācijai bija jāiestājas par to, lai kaimiņvalsti nepārvalda ne boļševiki, ne ģermanofobi; tāpat jāņem vērā, ka vietējā vācu elite ieņem tās vēsturei, saimnieciskajai un garīgajai nozīmei atbilstošu stāvokli, bez kura no šīs mežonīgās zemes nekad nekas vērtīgs nebūtu sanācis. (..) Rīga un Jelgava latviešu rokās bija kaut kas neiedomājams, reakcionārs.”

Ģenerālis Golcs, tāpat kā Borkovskis un vācbaltiešu politiskās aprindas kopumā, formāli nosodīja 16. aprīļa apvērsumu, cenšoties pierādīt ārvalstu pārstāvjiem, ka notikušais ir Latvijas iekšēja politiskā krīze, kurai ar Vāciju un tās stratēģiskajiem mērķiem reģionā nav nekādas saistības.

Pagaidu valdība ignorē brīdinājumus

Vēlāk gan Golcs savās atmiņās atzinās, ka runas par iespējamo valsts apvērsumu dzirdētas jau marta sākumā. Tāpat Ulmaņa valdību viņš jau laikus bija ievietojis savu galveno pretinieku sarakstā tūlīt aiz lieliniekiem un vācu zaldātu padomes Liepājā, kuru pieredzējušais ģenerālis ar bruņotu spēku bija padzinis divas nedēļas pirms 16. aprīļa puča.

Apvērsuma gatavošana nebija noslēpums Latvijas valdībai un, iespējams, šis apstāklis par dažām dienām attālināja puča sākumu. Latviešu pirmais izlūkdienesta vadītājs leitnants Sergejs Staprāns jau martā ieguva informāciju par gaidāmo Ulmaņa valdības gāšanas mēģinājumu.

Informācijas un kontroles nodaļas vadītājs Sergejs Staprāns raksta:

"Mana aģentūra jau marta beigās un sevišķi aprīļa sākumā no Golca štābiem ziņoja, ka notiek nopietna gatavošanās uz apvērsumu, uz Ulmaņa valdības gāšanu, lai pēc tam radītu kādu citu valdības surogātu, kurš būs Golcam padevīgs, caur kuru viņš varēs rādīt uz ārieni latviešu tautas «gribu» — pieslieties Vācijai.

Kad es visu savilku kopā un papildināju ar jaunpienākušām ziņām, tad jau ap 10. aprīli noteikti varēju ziņot kara ministram, ka tuvākās dienās notiks vācu baronu un Golca «pučs». Man bija zināms, ka puča izvešanai un nodrošināšanai no frontes izsauks Landesvēra barona Manteifeļa nodaļu, apmēram 500 līdz 600 vīru, — un kad tā ieradīsies Liepājā, tad jau varēs teikt, ka pučs ir sācies. Apsardzības ministrs Jānis Zālītis «puča» iespējamībai neticēja, motivējot tā: «tad jau vācieši būtu traki, ja viņi šajā vispārējā pamiera laikā, kad Parīzē notiek miera konferences sēdes, taisīs tādu brēku uz āru, lai caur to tīši kaitētu vāciešu interesēm mierā konferencē; apvērsumu taču klusām nevar izdarīt, ar to viņiem jārēķinās."

Apsardzības ministrs Zālītis, tāpat kā Ministru prezidents Ulmanis, uzskatīja, ka apvērsums Lielbritānijas un ASV misiju acu priekšā Liepājā nav iespējams. Vēlāk gan izrādījās, ka ārvalstu diplomātisko pārstāvju nozīmes pārvērtēšana Ulmaņa valdībai bija liktenīga. Arī pieņēmums, ka Vācija nevēlas riskēt ar iespējamajiem sarežģījumiem miera sarunās Versaļā, izrādījās nepamatots. Ģenerālis Golcs un viņa domubiedri patiesībā vēlējās par katru cenu nepieļaut pazemojošo miera līguma noteikumu pieņemšanu un bija gatavi atsākt karu ar Antantes valstīm.

Apvērsuma norise - rūpīgi pārdomāta

Ģenerālis Golcs apvērsumu bija visai rūpīgi plānojis. Vispirms viņš izplatīja baumas, ka Liepājā gaidāma lielinieku sacelšanās. Tās nepieļaušanai pilsētā ieveda spēcīgas Vācijas karavīru brīvprātīgo nodaļas un no frontes atpūtā atsūtīja spēcīgāko, pieredzējušāko un radikālāk noskaņoto vācbaltiešu zemessargu vienību – Landesvēra trieciennodaļu 25 gadus vecā Vācijas armijas leitnanta barona Hansa fon Manteifeļa vadībā.

13. aprīlī Liepājā sākās vācu karavīru provokācijas pret latviešiem, kuru mērķis bija izraisīt bruņotas sadursmes. Golca plāns bija vienkāršs – sākoties apšaudēm pilsētā, viņam kā Liepājas gubernatoram būtu tiesības ar saviem spēkiem “ieviest kārtību” – tas ir, atbruņot latviešu vienības un apcietināt valdību, kurai piekarinātu “lielinieku” birku. Tomēr latviešu karavīri uz vācu provokācijām neatbildēja. Ārkārtīgi saspringtā gaisotnē pienāca liktenīgais 16. aprīlis.

Ģenerālim Golcam bija jārēķinās ar iespējamo latviešu pretestību ne tikai Liepājā. Pavisam Kurzemē un Zemgalē tolaik atradās aptuveni 3600 latviešu karavīru. Pulkveža Jāņa Baloža komandētā latviešu atsevišķā brigāde bija spēcīgākā vienība. Tobrīd tā atradās frontē pie Kalnciema. 16. aprīļa rītā Kalnciemā negaidot ieradās Landesvēra komandieris Vācijas armijas majors Alfrēds Flečers. Viņš visu dienu pavadīja, staigājot pa latviešu pozīcijām. Brigādes štābā šajā dienā tikpat negaidīti ieradās Landesvēra politiskās daļas priekšnieks, bet karavīriem dievkalpojumu pieteicās vadīt vācu mācītājs Jirgensons. Pulkvedis Balodis un viņa karavīri bija jāpieskata, kamēr Liepājā sākās galvenie notikumi.

Pagaidu valdībai izdodas izbēgt

Ģenerālštāba nodaļas priekšnieks Aleksandrs Plensners atceras:

„Kad 16. aprīļa rītā steidzāmies uz darbu, pilsēta likās savāda. Pa ielām šaušanas gatavībā drebuļodami brauca smagie bruņotie automobiļi. Tā pati aina, ko redzējām Liepājā, kad Golcs likvidēja zaldātu padomi. Pie tilta stāv bruņotais vilciens. Tas ir valdības mitekļa tuvumā, un ieroči vērsti pret to. Mēģinu sazvanīt Durbi, Aizputi, Jelgavu. Nekā. Mēs esam no sakariem izslēgti.

Eju pie ministru prezidenta ar ziņojumu. Satraukts iesteidzas jaunformējamo spēku priekšnieka adjutants Ādolfs Bļodnieks un ziņo, ka viņu štābā iebrucis Fēfera bataljons, nošāvis sargkareivi un sākusies atbruņošana un arestēšana. Viņš izkļuvis un steidzies paziņot, kas notiek. Ieejam pie ministru prezidenta. Tas tūlīt saka: „Iesim pie grāfa.” Lai es paņemot vel kādus pāris virsniekus līdz un esot visi labi bruņoti.

Tā mēs aizejam, ministru prezidents Ulmanis, doktors Valters, pulkvedis Adienis, es, ministrijas komandants Bulle, Lūkins un Bļodnieks. Izejot ministru prezidents vēl noprasa, vai mums visiem ieroči klāt. Jā, pistoles visiem redzamas.”

Ap pulksten vieniem dienā Ulmanis ar pavadoņiem ieradās pie ģenerāļa Golca, kur asās, bet pilnīgi bezrezultatīvās sarunās pavadīja pusotru stundu. Šajā laikā vācu vienības veica valsts apvērsumu, uzbrūkot latviešu karaspēka vienībām un valdības iestādēm. Pučisti nogalināja trīs latviešu sargkareivjus un atbruņoja vairākus simtus karavīru. Pēc tikšanās ar Golcu Ulmanis ātrā solī steidzās uz Lielbritānijas misijas telpām. Ulmanim izdevās izglābties, bet vācieši arestēja iekšlietu ministru Miķeli Valteru un apgādības ministru Jāni Blumbergu. Apcietināti tika arī vairāki Latvijas Tautas padomes locekļi un Liepājas pilsētas galva Ansis Buševics. Paradoksālā kārtā vācieši bija notvēruši ministrus, uz kuriem Golcs raudzījās ar simpātijām, bet, viņaprāt, radikālākie ģermanofobi – Jānis Zālītis un Jānis Goldmanis izspruka sveikā.

Apsardzības ministru Jāni Zālīti, kurš tobrīd atgriezās mājup no frontes, Priekules stacijā brīdināja par notikušo apvērsumu. Liepājas apkārtnē esošās latviešu militārās vienības pulkveža Jāņa Apiņa vadībā gatavojās kaujai vāciešiem. Vācu karaspēka uzbrukumu Durbei 17. aprīlī latvieši atsita, nodarot pretiniekam prāvus zaudējumus – 4 vācieši krita un 13 tika ievainoti. Panākumu iedvesmots, Apinis piedāvāja apsardzības ministram doties ar visiem spēkiem uz Liepāju. Tur viņi cerēja apvienoties ar Liepājas garnizona vienībām un vai nu pārcelties uz Igauniju, vai, ja saņemtu angļu flotes atbalstu, ar spēku atbrīvotu pilsētu un atjaunotu Ulmaņa valdības darbību. Zālītis apstiprināja pulkveža Apiņa plānu, tomēr uzbrukums Liepājai tā arī nenotika.

Pagrieziena punkts 

21. aprīlī pulkvedis Apinis saņēma instrukcijas no Liepājas neuzsākt sadursmes ar vāciešiem. Lielbritānijas misijas pārstāvji bija pārliecinājuši Ulmani, ka viņa valdību izdosies atjaunot ar diplomātiskiem un politiskiem līdzekļiem. Golcs tobrīd tik tiešām atradās sprukās – pusotru nedēļu viņš nespēja izveidot jaunu valdību. Pulkvedis Balodis atteicās iesaistīties militārajā direktorijā, viņa piemēram sekoja arī krievu zemessargu komandieris kņazs Anatols Līvens. Balodis, kuram vācieši pat piedāvāja ar lidmašīnu lidot uz Liepāju, paziņoja, ka viņš neiesaistīsies politikā, un palika uzticams Kārļa Ulmaņa valdībai. Pēc Lielbritānijas ultimāta nedēļu pēc apvērsuma Golcam neatlika nekas cits kā piespiest vācbaltiešus blefot un sastādīt kabinetu ar mazpazīstamo Oskaru Borkovski priekšgalā. Līdztekus drudžaini tika meklēta kāda zināmāka persona šim postenim, un izvēle galu gala apstājās uz dēkaino mācītāju Andrievu Niedru.

Pēc jaunās valdības sastādīšanas Golcs beidzot varēja izrēķināties ar Jāņa Apiņa komandētajām vienībām Liepājas tuvumā. Uz Priekuli, Skrundu, Rudbāržiem un Durbi viņš nosūtīja soda ekspedīcijas, lai it kā apspiestu sacelšanos. 28. aprīlī vācieši ieņēma Rudbāržus un Skrundu. 29. aprīlī krita Krotes muiža, kurā arestēja dumpīgo pulkvedi Apini. Nākamajā dienā tika ieņemts pēdējais latviešu atbalsta punkts – Durbe. Līdz ar to pučisti it kā bija guvuši uzvaru un ģenerāļa Golca avantūras Latvijā varēja turpināties. Tās maksāja tūkstošiem latviešu, vācu un igauņu karavīru dzīvību 1919. gada vasarā pie Cēsīm un rudenī pie Rīgas.

No otras puses, 16. aprīļa apvērsums radīja vēl neredzētu Ulmaņa valdības popularitāti latviešu vidū. Tagad visiem, pat lielākajiem Ulmaņa oponentiem, bija skaidrs, ka Pagaidu valdība nav vāciešu pakalpiņi. Pat sociāldemokrāti, kuri ilgstoši atradās opozīcijā, izteica nedalītu uzticību Ministru prezidentam. Līdz ar to 16. aprīlis kļuva par vienu no svarīgākajiem pavērsieniem Latvijas Neatkarības karā.

Autors: LSM.lv
Foto: Foto: no lv.wikipedia.org

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti