Dalies:

Esam pasaules logs uz Latviju un Latvijas logs uz pasauli: ANDRIS (ASV) un ZINTA RŪTIŅI (Austrālija)

Esam pasaules logs uz Latviju un Latvijas logs uz pasauli: ANDRIS (ASV) un ZINTA RŪTIŅI (Austrālija)
Ieva Freinberga
  • 08. Feb. 2020

Lai nebūtu nekādu pārpratumu - Zinta ir rotkaļa Andra nu jau pieaugusī meita. Andris ir dzimis un audzis Amerikā, taču pirms trīsdesmit gadiem, 1989. gadā, kad Atmoda Latvijā bija pilnā sparā, atbrauca no Amerikas uz Latviju un pavisam drīz apprecēja Latvijas meiteni Daigu. Kā tas notika?

Es viņu ieraudzīju Skandiniekos, tā bija 1988. gada vasara, man bija 23 gadi. Pirms tam, 1983., 1984. gadā, es mācījos Minsteres Latviešu ģimnāzijā, un nedēļas nogalēs mēs, vācot līdzekļus jaunajam Minsteres Latviešu centram, ceļojām pa Vācijas latviešu centriem un uzstājāmies ar tautas balsi un dančiem. Tad arī iepazinos ar Skandinieku ierakstiem. 1988. gadā, kad man ASV vēl bija palicis viens studiju gads, sapratu - man nav pārliecības, ka man jābūt par gleznotāju, fotogrāfu vai skolotāju. Taču bija skaidrs, ka esmu latvietis, un Latvijā pašlaik viss notiek. Domāju, ko man blandīties pa Ameriku, jābrauc uz Latviju. Un tajā vasarā biju izlūkot, kas Latvijā notiek - vai man būs iespēja mācīties un dzīvot Latvijā. 

Lasītākās ziņas valstī

Māsīca mani aizveda uz līgošanu Brakos, Rūdolfa Blaumaņa muzejā, un tur maza saujiņa cilvēku bija sadalījušies divās pusēs - tie, kuri uzstājās, un tie, kuri klausījās. Es domāju - kas tie par Jāņiem?! Kurš tad Jāņos iet uz koncertu? Pašam ir jādzied! - un klausītāju pusē pilnā rīklē dziedāju līdzi tiem, kuri uzstājās. Un šie brīnās - interesantas lietas, no kurienes tad Jūs? Ak, no Amerikas? Kur tad Jūs tādas dziesmas samācījāties? - Es saku - mēs taču arī dziedam, līgojam. Zinu, ka ir tādi Skandinieki un citi, ierakstus klausos. - Ā, Jums interesē Skandinieki, es arī esmu Skandiniekos, nu tad nākamsestdien atnāciet uz Brīvdabas muzeju! - Es aizeju arī, dziedu līdzi, Dainis Stalts klausās un skatās - stalts puisis, prot visādas dziesmas, spēcīga balss - Klausies, Andri, mums pēc dažām nedēļām būs tāds festivāls, vai negribi dziedāt līdzi? 

Iedomājies, tu pirmo reizi aizej uz kādu rokkoncertu ar grupu, par kuru esi fanojis un dievinājis gadiem, un tagad šie saka - labi, ņem ģitāru un spēlē līdzi! - Nu protams! Tas bija Baltica-1988 festivāls, kas toreiz notika ne tikai Rīgā, bet visur Latvijā. Tās bija intensīvas nedēļas - mēģinājumi, autobusu pārbraucieni pa dažādām pilsētām, kur mēs uzstājāmies.

Un tad es noskatīju Daigu, un mēs aizvien biežāk autobusā sēdējām blakus. Man šķiet, es Daigu biju pazinis trīs nedēļas, kad viņu bildināju. Mums bija viens oficiāls randiņš - aizgājājm uz Sprīdīša filmu. Bildināju, jo sapratu, ka man drīz būs jābrauc atpakaļ uz Ameriku. Toreiz jau nebija interneta un citu tehnoloģiju - ja gribēji runāt ar kādu Latvijā, tad bija jāzvana starptautiskajam operatoram Amerikā, kas sazvanījās ar starptautisko operatoru Maskavā, kas savukārt sazvanījās ar starptautisko operatoru Rīgā, un tad man pēc dienas zvana - vai Jūs būtu gatavi rīt pulksten četros pēcpusdienā pieņemt šo sarunu? Daigai bija arī citi pielūdzēji. Domāju - ja aizbraukšu, būs bijusi skaista vasara, bet viņa varbūt izvēlēsies kādu citu puisi, nevis to tālo Amerikā. - Nolēmu kalt dzelzi, kamēr tā karsta, un teicu - man šķiet, ka gribu ar Tevi visu mūžu pavadīt, ko Tu saki? - Un viņa saka - jā, labi.

Atgriezos Amerikā, šķita - sakravāšu mantiņas un braukšu atpakaļ uz Latviju. Taču ģimene saka - Andri, Tev palicis tikai viens studiju gads. Īsti negribēju, biju jau arī sarunājis kalēja mācekļa vietu Brīvdabas muzejā, bet, labi - smagi nopūtos un piekritu. Daiga pie manis uz Ameriku atbrauca ziemā, un pēc studjām mēs pārcēlāmies dzīvot uz Latviju - domājām, ka Amerikai vairs pakaļ neskatīsimies - skaidrs, ka mums ir jābūt Latvijā!

Sāku strādāt Vēstures muzeja Metālrestaurācijas laboratorijā, vēlāk Latvijas Universitātes Pedagoģijas fakultātē mācīju zīmēt un gleznot, kļuvu tur par pastāvīgu mācībspēku. Strādāju ar lielu aizrautību, vadīju arī prakses jaunajiem mākslas skolotājiem. Man veicās, audzēknes bija ļoti atzinīgas. Taču man bija tikai mākslas izglītība, ne pedagoģiskā, kas bija ļoti nepieciešama darbam. Tāpēc aizbraucu uz ASV, lai studētu mākslas pedagoģiju pārliecībā, ka noteikti atgriezīšos Latvijā. Taču tad mums sākās lielas finansiālās grūtības, kā arī Daigai veslības rūpes, ko Latvijas ārsti nespēja atrisināt. Tāpēc mēs aizķerāmies tajā pusē. 

Tagad Tu esi pazīstams rotkalis kurš latviskās dzīvesziņas nometnēs un vasaras skolās māca kalt senās baltu rotas.

Par rotkalšanu ir gandarījums, taču tas ir mīlestības darbs par vēdera tiesu. Man ir pacietīga un devīga dzīvesbiedre, kura negrib pat pieļaut domu, ka es to vairs nedarītu. Citreiz domāju - re, tur ir tāds labs tirdziņš, kur varētu aizbraukt un kaut ko pārdot. Bet Daiga saka - Tu vispār nedomā! Tev jābrauc uz 3x3 un jāmāca kalt rotas! Un tas atkal ir brīvprātīgais darbs. 

Taču manas baltu rotas pērk arī amerikāņi - Amerikā es apkalpoju divas klientu grupas. Te ir vēstures rekonstruktori, kuriem apnicis būt par 14. gs. franču galma dāmām, krustnešiem vai ko citu. Viņi ir izdomājuši, ka tagad grib pārtapt par 12. gs. lībiešu podnieci vai par 8. gs. latgaļu tirgotāju. Viņi nav bijuši ne Latvijā, ne Lietuvā, nelasa mūsu valodas, taču viņi par to interesējas. Daži grib pirkt rotas, taču biežāk viņus ne tik ļoti interesē pats priekšmets, cik  informācija, lai viņi paši varētu aust, šūt, kalt. Un tad es viņiem pārdodu grāmatas - atbraucu uz Latviju, es zinu, kas viņus interesē, iepērku, ko var dabūt - izdevniecībā vai salasu šur un tur. Un šie ir milzīgā sajūsmā. 

Un tad ir otra grupa - pārsteidzoši, ka Amerikā ir baltiski druīdi. Parasti druīdi definē, ka viņi meklē seno indoeiropiešu garīgumu, dievestību. Un starp viņiem ir tādi, kas savos garīgajos meklējumos no visa plašā eiropeiskā ir nonākuši tieši pie senajām baltu dievībām, jo tās viņas visskaidrāk un vistiešāk uzrunā. Šie druīdi pat apgalvo, ka persomīgi pazīst Laimu un sarunājas ar viņu - tā pa tiešo. Es gan viņiem saku, ka par Laimu lasu dainās, varu viņu iztēloties kā simbolisku iemiesojumu, taču - pa tiešo ar viņu nesarunājos. Šiem druīdiem arī interesē informācija, grāmatas, tomēr labprātāk viņi pērk rotas, viņi tās nekaļ paši kā vēstures rekonstruktori - viņi tikai grib kaut ko, kas saistās ar kultūru un senatni. Kad es uztaisu kādu sudraba Laimas skujiņu, tad viņi teic, ka tas ir tieši tas, ko viņiem vajag. 

Kā jums abiem ar Daigu izdevās bērnos ieaudzināt latvietību un latviešu valodu? No malas skatoties, nejūt nekādu atšķirību ar Latvijas latviešiem.

Ģimenē mums ir trīs bērni: Zintai - 28 gadi, Guntim - 25, Ilgai - 22. Mēs ar viņiem mājās runājām latviski, tas arī viss. Mūsu bērniem pirmā valoda bija latviešu. 

Amerikāņiem skaidroju, ka attiecībā uz Latviju esmu audzināts kā ciānists pret Izraēlu. Vēstures sagadīšanās pēc mēs dzīvojam ārpus savas zemes, un mūsu uzdevums ir saglabāt savu valodu un kultūru; viņu gadījumā - ticību, lai tad, kad rodas iespēja, mēs varam atgriezties un celt jauno Izraēlu, mūsu gadījumā Latviju. Tā ir augstākā vērtība. Izklausās dīvaini - tiekties pēc tautības, pēc valsts. Mūsdienu pasaulē tā nav pārāk populāra doma. Tik daudzi to izmanto ļaunprātīgi. Un tas cilvēkus šķeļ un kurina naidu, ka mēs tādi, bet jūs - tie tur, svešinieki.

Zinta: Bet tas jau vispār raksturīgs trimdas latviešiem, nevis unikāli tikai mums. 

Vai Tev, Zinta, latviešu valoda kādreiz nav bijusi jau līdz kaklam? Vai Tu neesi gribējusi būt kā citi amerikāņu līdzaudži? Nu, cik tad var runāt par 18. novembri?

Bišķiņ, bet ne tādā veidā. Mēs to vienmēr esam novērtējuši. Dažreiz savstarpējās sarunās ar māsu vai brāli vienkāršāk ir iemest pa kādam vārdam angļu valodā. Un tad vecāki tūlīt prasa - kā to var pateikt latviski? - Tad saku, ka man šobrīd vienalga, es tikai gribu izteikties ātri un vienkārši - un tad tur ir viss kopā gan latviski, gan angliski. Arī tagad, sniedzot interviju, man ir vairāk jāpiedomā pie savas latviešu valodas, jo ir jāpāriet no vienām domāšanas sliedēm uz citām. Jā, latviešu valoda mums ģimenē bija pirmā valoda, un tad - čiks, mūs iemeta bērnu dārzā bez nekādas angļu valodas zināšanas.

Andris: Daļēji tāpēc mēs pārvācāmies uz Kalamazū, ka tur pilnu laiku bija ļoti kvalitatīvs latviešu valodas bērnudārzs. Par kvalitāti liecina arī tas, ka tur gāja amerikāņu ģimeņu bērni. 

Zinta: Latvietība man noteikti nav lieka nasta. Protams, latviskā dzīves ziņa mani ietekmē -  kaut vai attieksmē pret dzīvo dabu, ko māca dainās. Un tas tiešām ir mans dzīves uzskats, nevis tikai priekšnesums. Man vienmēr gribas atgriezties Latvijā, jo te man nav jāpiepūlas būt par latvieti, kamēr ārzemēs ir sajūta - es esmu latviete, tādēļ es izpaužos šādi... un seko uzskaitījums. Latvijā tu vari būt latvietis mierīgi un klusi, nevis skaļi, un tāpēc būt aizņemts visās nedēļas nogalēs un brīvdienās. Daudzi mani Gaŗezera draugi jau sen ir pārcēlušies uz Latviju. Viņi jūt, ka Latvija viņiem vairāk ir mājas nekā Amerika. Un varbūt tā ir tā vaina, ka tu ārzemēs tu vairs nejūties kā mājās. Tikai Latvija ir mājas.

Vai vecāki trimdā savos bērnos ieliek nolemtību ar mūžīgo izstumtību? 

Zinta: (Smejas) Jā. Diemžēl arī Latvijā latvieši dalās Latvijas latviešos un ārzemju latviešos. Ārzemēs es neskaitos amerikāniete, bet Latvijā neskaitos latviete. Tagad dzīvoju Austrālijā, un tur es neskaitos ne viens, ne otrs. 

Kā Tu nonāci Austrālijā?

Mācījos starptautisko dabas aizsardzību, un, kad pabeidzu bakalauru, aizbraucu uz konferenci Austrālijā. Nekad nebiju domājusi palikt uz dzīvi Austrālijā, taču toreiz tur satiku savu dzīvesbiedru. Viņš ir pa pusei itālis, pa pusei austrālietis, un ļoti vēlas, ka mēs pārceltos uz dzīvi Latvijā. Viņš mācās latviešu valodu un dzied latviešu korī. Mēs jau varētu latviešu bērnus audzināt ārzemēs, tāpat kā mani vecāki, taču tad mūsu apkārtnē būtu tikai viens latviešu valodas runātājs - es. Mans dzīvesbiedrs gan runā latviski, tomēr bērniem varbūt tā valoda nebūtu tik laba. Tāpēc man ir svarīgi - kad būs bērni, mēs pārcelsimies uz Latviju. 

Citi no Latvijas brauc projām, bet Tu esi nolēmusi pārcelties uz Latviju. Vai Latvija ir iespēju zeme?

Ja cilvēki saka, ka Latvija ir neveiksminieku zeme, tad viņiem galvenās vērtības ir nauda un izdzīvošana - uzkrāt naudu, lai viņu bērniem būtu labāka dzīve. Taču ir arī garīgā bagātība un dabas bagātība, kas nav saistītas ar naudu. Ir vērts mazliet mazāk penīt un mazliet nabadzīgāk dzīvot, taču šī dzīve būs piepildītāka garīgi. 

Andris: Ja runā, cik mēs palīdzam Latvijai, būdami Latvijā vai ārpus Latvijas, tad Daiga vienmēr teic - iespējams, ka mēs vairāk darām Latvijas labā, atrazdamies ārpus Latvijas, jo Latvijā mēs būtu starp daudziem, bet Amerikā, pirmkārt, mēs pārstāvam Latviju - mēs dziedam Sudrabavotā u.c. Otrkārt, mēs esam pie sevis daudz aicinājuši radus un draugus, diezgan bieži viņiem esam izmaksājuši arī ceļu. Mūsu ietekmē vairāki cilvēki pēc Amerikā pavadītajiem mēnešiem ir atgriezušies Latvijā un pārprofilējušies. Latvijā ir vismaz divi jauni skolotāji, un, varbūt lielīgi skan, bet viņi tādi nebūtu bijuši, ja nebūtu atbraukuši pie mums uz Ameriku. Tā ka mēs, savā ziņā, esam gan pasaules logs uz Latviju, gan Latvijas logs uz pasauli. Un to mēs aktīvi piekopjam.

Autore: Ieva Freinberga

 

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti