Dalies:

Ernests Barons. Pirmais diasporas jaunietis, kurš iekļuva Jauniešu Saeimā

Ernests Barons. Pirmais diasporas jaunietis, kurš iekļuva Jauniešu Saeimā
Foto: No E. Barona personīgā arhīva
  • 03. May. 2019

Ernests Barons no Norvēģijas ir pirmais diasporas jaunietis, kurš tika ievēlēts Jauniešu Saeimā Latvijā. Viņa plānos bija ieviest sistematizētu skolēnu pārvaldi, sākot no sākumskolas. Tomēr dažādu dzīves sakritību dēļ Ernestam neizdevās pagūt uz Jauniešu Saeimas pirmo sasaukumu, tādēļ dalība šajā gadā anulēta. Taču viņš ir pilns motivācijas, cerību un ambīciju turpināt iesākto ceļu un plāno piedalīties atkārtoti nākamgad, 2020. gadā, kad Jauniešu Saeimai apritēs 10 gadi. Ernests aktīvi iesaistās latviešu dzīvē Norvēģijā: dzied, dejo un arī teātrī ir piedalījies. Patriotisms un latvietība ieaudzināta jau ģimenē, tādēļ Ernests sapņo, ka kādu dienu varēs atgriezties dzimtenē un dalīties savā pasaules pieredzē.

Kādi ceļi atveda uz Latvijas Jauniešu Saeimu? Kādēļ?

Mēs ar ģimeni uz Norvēģiju pārvācāmies  2009. gadā. Latvijā mamma mani vienmēr bija sūtījusi uz dažādiem pulciņiem. Man ļoti patika dancot. Esmu vienmēr dziedājis korī un spēlējis klavieres. Kad pārvācāmies uz Norvēģiju, es uzreiz sāku dziedāt norvēģu korī. Pēc kāda laika sāku piedalīties arī latviešu korī, dejās un teātrī. Sāku iesaistīties arī latviešu pasākumos. Latvieši Oslo ļoti aktīvi organizē visu, tādēļ es esmu varējis uzturēt latvietību. Latvijas vēstniece Norvēģijā Judīte Dobele tieši pirms Jauniešu Saeimas ieteica paskatīties un noskaidrot, kas tad tā Jauniešu Saeima ir, un ieteica  piedalīties. Arī tādēļ, ka šogad pirmo gadu latviešu jaunieši no ārzemēm varēja pieteikties.

Kuros latviešu pulciņos Norvēģijā piedalījies?

Es dejoju deju kopā “Ziemeļmeita”. Kad es pārvācos uz Norvēģiju, man bija deviņi gadi. Tad es biju mazliet par īsu, lai piedalītos, jo tā ir pieaugušo kopa. Kā jau deviņgadnieks biju īsāks par visiem. Pirmos gadus braucu līdzi mammai un māsai uz mēģinājumiem, jo Oslo man notika Norvēģijas Radio kora “Silver voice” nodarbības. Tā iepazinu cilvēkus un ar laiku sāku pats piedalīties.

Pirms diviem gadiem vecāki pārvācās atpakaļ uz Latviju. Es pārvācos uz Oslo. Iepriekš mēs dzīvojām stundas braucienā no Oslo. Tad arī pieteicos dziedāt latviešu korī “Laipa” un arī latviešu teātrī “O'Latte”. Pašlaik gan esmu paņēmis nelielu pauzi kopš janvāra, jo man skolā ir pēdējais gads, 12. klase. Lai gan man patīk piedalīties šajos pulciņos, man tomēr šobrīd svarīgāk ir pabeigt skolu. Pēc vidusskolas ir vēlme atgriezties atpakaļ latviešu pulciņos.

Cik nozīmīga Tev ir saites uzturēšana ar Latviju? Lai gan pārceļoties uz Norvēģiju, biji krietni jaunāks, vai tev radās ilgu sajūta un vai bija kāds atklāsmes brīdis, kad saprati, ko tev nozīmē latvietība?

Man liekas, ka tas parādījās tieši piedaloties latviešu teātrī Norvēģijā. Mani vēl vairāk aizrāva latviešu valoda. Lielu lomu spēlēja arī tas, ka vecāki tomēr pārvācās uz Latviju. Ja agrāk Norvēģijā latviešu valodas uzturēšana un latviskums vienmēr bija mājās, tad tagad, dzīvojot ar māsu, mēs sarunājamies latviešu, norvēģu un angļu valodā.

Kā ir ar politiku? Tev piedāvāja piedalīties Jauniešu Saeimā. Vai esi pats izteikti ieinteresēts politikas norisēs?

Jauniešu Saeimu es redzēju kā labu iespēju. Norvēģijā es esmu kopš trešās klases un tad arī sāku apgūt norvēģu valodu. Pēc tam arī iesaistījos skolēnu valdē. Klases pārstāvēšana man šķita ļoti interesanta. Tā arī nonācu līdz tam, ka devītajā klasē kļuvu par skolēnu valdes prezidentu. Līdz 12. klasei esmu bijis skolēnu valdes prezidentūrā katru gadu. Varētu teikt, kā tā arī man radās interese par politiku. Es neesmu aktīvs nevienā partijā Norvēģijā tāpēc, ka mans laiks ir bijis ļoti aizpildīts ar visiem pulciņiem un skolēnu valdi. Tajā pat laikā mani nav aizrāvušas problēmas un izaicinājumi, kas ir Norvēģijā, lai gan, protams, vajag arī diskutēt par mazākām problēmām, lai valsts labi funkcionētu. Tomēr, manuprāt, Norvēģija ir tik sakārtota, ka man kā personai, kurai ļoti patīk sacensības un izaicinājumi, tas nav tik ļoti aizraujoši.

Tātad Latvijā savā veidā tu redzi tos izaicinājumus un lietas, ko varētu vēl attīstīt, vai tā?

Vienmēr var sākt ar pretargumentu, ka Norvēģijā ir nafta, ar ko Latviju īsti nevar salīdzināt. Taču, ja paskatās uz tādām ziemeļvalstīm kā Zviedrija, Dānija un Somija, tad arī bez naftas šī politiskā sistēma un labklājība ir vairāk attīstīta. Tas noteikti nav ne apvainojums, ne uzbrukums Latvijai tāpēc, ka Latvijai ir bijusi ļoti liela  bremze - komunisma gadi, - kas, loģiski, ļoti nobremzēja Latvijas attīstību, kamēr ziemeļvlstis turpināja attīstīties. Tā ir nevis kritika, bet gan motivācija mācīties no valstīm, kurām ir bijusi iespēja attīstīt dažādas sistēmas. Es ticu, ka no norvēģiem var ļoti daudz mācīties.

Kas ir tās lietas, ko, tavuprāt, Latvijai tiešām vajadzētu mācīties no Norvēģijas?

Varētu minēt nodokļu nemaksāšanas problēmu. Un tas izvēršas kā uzticības jautājums pret valsti, jo nodokļu maksātāji, protams, vēlas redzēt rezultātus, ja šie līdzekļi tiek slikti izmantoti, tad ticība samazinās. Redzot, ka ziemeļu valstīs uzticības līmenis ir augsts un redzamā korupcija ir ļoti zema, es to uzskatu, kā lielu izaicinājumu, ar kuru Latvijai būtu noteikti jāstrādā, un visiem būtu jāveicina, iesaistoties pilsonskajās aktivitātēs. Ja mēs neko nedarīsim, ja neviens neies balsot vēlēšanās, tad nevar sūdzēties par to, ka ir grūti un slikti. Runājot tieši par to, ko viens otra varētu mācīties, es gribētu slavēt un teikt, ka es mīlu, cik Latvija ir ļoti attīstīta un cik mums ir skaista kultūras pasaule, un cik ļoti tas mūs ved kopā. Norvēģijai un citām ziemeļu valstīm no tā vajadzētu mācīties, piemērm, no Dziesmu un Deju svētkiem.

Cik bieži tu esi Latvijā un cik bieži plāno braukt uz Latviju?

Es mēģinu braukt, cik vien bieži varu, jo Latvijā man dzīvo mamma, tētis un mazais brālis. Norvēģijā es dzīvoju ar savu lielo māsu. Katrā skolas brīvlaikā un pie katras izdevības es vēlos braukt uz Latviju, lai satiktu ģimeni, vecvecākus un draugus. Visas vasaras, cik vien varu, esmu Latvijā, to, protams, ierobežo darbs un draugi. Kā jau teicu, katru reizi, kā man ir izdevība, es braucu uz Latviju, jo jūtos tur kā mājās. Tas nenozīmē, ka es nejūtos kā mājās Norvēģijā, jo pusdzīvi es esmu pavadījis tur. Vecāki tomēr ir to patriotismu man devuši un iemācījuši, par ko es arī esmu ļoti pateicīgs.

Tā kā tu Latvijā uzturies salīdzinoši bieži, kā tu vērtē dzīves apstākļus šeit?

To nevar aprakstīt divos vārdos. Tas ir tik ļoti dažādi. Noteikti ikdienā redzu lielu izaicinājumus nodokļu paradoksa dēļ. Tāpat, kad esmu Latvijā, ļoti bieži redzu cilvēkus, kuriem attieksme pret citiem cilvēkiem ir nedaudz aukstāka. Tai pat laikā, ja tiek tērēta tik liela enerģija, lai samāksātu visus rēķinus, domāju, ka attieksme ir attaisnota. Tādēļ arī mani tik ļoti interesē braukt uz Latviju un dalīties ar norvēģu pieredzi un attieksmi. Protams, Norvēģijā ir cilvēki, kuriem jācīnās, lai samaksātu rēķinus, nav jau tikai tīra paradīze. Tomēr es redzu, ka labumi, ko dod laba nodokļu sistēma un nodokļu izmantošana pareizā veidā, redzu, ka šie labumi paaugstina dzīves kvalitāti. Manuprāt, nodokļu maksāšanas attīstība ir ļoti nepieciešama arī tādēļ, lai rastos šī atvērtība.

Vai esi apsvēris iespēju uz dzīvi atgriezties atpakaļ Latvijā?

Man tas noteikti ir sapnis un mērķis, tāpēc arī es vēlos iesaistīties Jauniešu Saeimā, lai satiktu šos aktīvos jauniešus. Tas ir arī pluss, jo tie jaunieši, kas satiekās Jauniešu Saeimā, ir ieinteresēti attīstīt Latviju kā valsti uz labo pusi. Protams, es vēlos attīstīt arī savu ideju par sistemātizētu un funkcionējošu skolēnu valdi, sākot no trešās klases.

Kādos ziņu kanālos seko līdzi Latvijā notiekošajam?

Tas man ir kā mazs izaicinājums tādēļ, ka skolas gaitā man tas netiek mācīts. Taču es vēlos iesaistīties Latvijas politikā un arī par to zināt vairāk.  Es sekoju līdzi “Ir svarīgākais”, kur īsi un skaidri aprakstīti politiskie un kultūras jaunumi, ko var ātri izlasīt vilcienā ceļā uz skolu. Protams, es regulāri sazvanos ar vecākiem un izrunāju dažādas aktualitātes.

Kādēļ tu nedevies līdzi vecākiem uz Latviju?

Es tomēr biju 10. klasē. Arī lielākā daļa no draugiem man ir Norvēģijā. Tācu lielākais iemesls noteikti bija tas, ka es nevēlējos mainīt izglītības sistēmu pēdējos gados, lai saglabātu stabilitāti.

Kurā skolā tu mācies?

Es mācos  Lillestrøm vidusskolā. Man ir fizikas un matemātikas klase.

Vai šos mācību priekšmetus esi izvēlējies ar domu, ka vēlies arī to saistīt ar augstāko izglītību?

Es kopš 7. klases biju pārliecināts, ka būšu būvinženieris vai mehānikas inženieris. Taču pēdējos gados mani vairāk sāk interesēt politika un kaut kas kreatīvāks.  Domas tagad ir aizvirzījušās nedaudz prom no inženierijas, bet tā kā esmu izvēlējies šādus mācību priekšmetus, tad man šī iespēja vēl ir atvērta.

Kur tu plāno tālāk studēt?

Divus gadus strādāju organizācija “The Human Aspect”. Tā ir bezpeļņas organizācija. Mēs intervējām cilvēkus par viņu lielākajiem un dzīves grūtākajiem izaicnājumiem un kā viņi ar to tika galā, lai citi no tā arī varētu mācīties. Diemžēl arī gan Norvēģijā, gan  ASV, gan arī citur ir cilvēki, kuri piedzīvo depresiju un citus izaicinājumus. Šī organizācija mani ļoti aizrāva, tādēļ pēc vidusskolas es gadu veltīšu šai organizācijai. Norvēģijā ļoti populāri ir pēc 12. klases ņemt tādu “brīvo” gadu. Lai nebūtu tikai strādāšana vien, es vēlos tajā gadā studēt vadību biznesa augstskolā, zināšanas izmantojot arī darbā organizācijā. Tad arī plānoju nolemt, ko es patiešām vēlos darīt. Mēs esam internacionāla organizācija, jo visa darbība notiek tiešsaistē. Tādēļ gribētu to popularizēt arī Latvijā, jo cilvēka garīgā veselība saskaras ar dažādiem izaicinājumiem, piemēram, sociālo mediju radīto seku dēļ par ķermeņa standartiem.

Paldies, Ernest, par sarunu! Lai izdodas veiksmīgi pabeigt skolu un lai izdodas realizēt pārējās ieceres!


Ernests Barons ar Norvēģijas premjerministri Ernu Solbergu.


Ernests Barons izrādē "Skroderdienas Silmačos" Rūda tēlā


Ernests Barons izrādē "Trakais numurs" advokāta Vārpoga tēlā

 

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti