Dalies:

Emocionālā valoda vai kaut kāds sagramstījums

Emocionālā valoda vai kaut kāds sagramstījums
  • 06. Jul. 2019

MARIJA FADULA Luksemburgā dzīvo septiņus gadus. Viņa ir juriste. Marija ir arī Luksemburgas Latviešu skolas skolotāja un Asociācijas Luksemburga - Latvija vadītāja. Tās ir viņas brīvprātīgā darba stundas, ko viņa velta Latvijai, būdama ārpus tās. Taču pats galvenais - viņai ir divi lieliski dēli: deviņgadīgais Gabriels un sešgadīgais Rafaels. Puiši sazinās sešās valodās: latviešu, luksemburgiešu, arābu, vācu, franču un angļu valodā. 

Luksemburgā cilvēki pavisam noteikti runā trīs valodas, bet parasti četras un vairāk. Ar mani Gabriels un Rafaels runā latviski, tā kā tēvs ir marokānis, tad ar viņu puikas runā arābu valodā, dārziņā - luksemburgiski, bet ģimenē savstarpēji mēs runājam angliski. Un skolā vēl nāk klāt vācu un franču valoda. 

Dēliem šīs valodas nekad nav jukušas. Vienīgi vācu valodā viņi sāka savādāk veidot teikumus - nelika darbības vārdu beigās, taču ar laiku tas noregulējās. Citreiz atkal viņi mēģina darināt paši savus jaunvārdus, ņemot vērā citu valodu pieredzi. 

Lasītākās ziņas valstī

Citi vecāki apgalvo, ka viņu bērniem ir grūti apgūt pat divas valodas, un tāpēc viņi ar saviem bērniem mēģina lauzīties mītnes zemes valodā. Vai Tavi puikas ir ļoti apdāvināti,  vai arī Tev ir kāda īpaša metode?

Es vienkārši esmu konsekventa. Mājās neļauju runāt citās valodās, tikai latviešu vai arābu valodā. Es tiešām pie tā konsekventi pieturos. Pati arābiski nerunāju, bet saprotu. Un puiši ļoti labi jūt, kurā vidē kādā valodā runāt, tur galīgi nav problēmu. Tikko atklāju, ka vecākajam dēlam ir disleksija, bet, neskatoties uz to, ar valodām nav nekādu problēmu. 

Cilvēks ir slinks radījums, taču, ja vecāki šim slinkumam pakļaujas, tad rezultāts ir tāds, kādu sliknkums var nest. Savukārt, ja vecāki apzinās, ka mēs visi esam slinki, taču tam nepiekāpjas un motivē bērnu izkāpt no komforta zonas, tad viss labi sanāk. 

Mani puikas arī tagad bieži savstarpēji sākuši runāt luksemburgiešu valodā, jo tā viņiem ir iegājusies kā rotaļu valoda - tajā viņi sarunājās bērnudārzā un tagad tajā runā arī skolā. Taču es viņiem neļauju runāt luksemburdziski. Ja viņi savā starpā runātu šajā valodā, tas nozīmētu, ka luksemburgiešu valoda kļūtu par viņu pirmo valodu un izkonkurētu latviešu valodu. Vienkārši ir jābūt konsekventam. 

Kā var neļaut? Vai Tu viņus nemitīgi apsauc?

Jā. 

Vai tas nerada pretreakciju - nemīlestību pret latviešu valodu?

Nē. Es jau to nedaru ar naidu. Puikas saprot, ka viņiem ir jāmācās. Var jau būt, ja valodu tikai apsauc, tad var radīt pretreakciju. Taču, ja vecāki iepazīstina ar visu, kas valodai ir apakšā, parāda to foršo pusi - iet ar bērniem uz koncertiem, kopā dzied dziesmas, tad nekādas negatīvas asociācijas nevarētu rasties. 

Es jau puikām arī skaidroju - jūs tagad aizbrauksiet uz Latviju un jums pēkšņi būs grūtības runāt ar saviem radiniekiem! Es viņiem nosaucu konkrētos cilvēkus, ar kuriem viņi nevarēs jokoties, nevarēs dziedāt kopā un sarunāties. Un, manuprāt, tajā brīdī viņi saprot - jā, tas nebūs pareizi, viņi būs zaudētāji. Jāparāda perspektīva. Un jārunā ar viņiem kā ar saprātīgiem cilvēkiem, jo viņi jau nav nekādi muļķi. 

Ko atbildēt mammai, kuras mazā meitiņa, kurai tēvs ir vācietis, saka - mamma, kāpēc man ar tevi ir jārunā latviski, tu taču saproti vāciski?!

Es saviem bērniem nodziedu Dzimto valodu. Viņi saprot, ka es esmu latviete un ar mani ir jārunā latviski. Nav pārāk jādiskutē par šiem jautājumiem. Tā ir dzīves realitāte un ar to ir jāsamierinās. Diskutēt un meklēt kaut kādus kompromisus ir bezjēdzīgi. Tāpat kā kā pirms ēšanas ir jānomazgā rokas, tā puikām ar mani ir jārunā latviski.

Vai tie latviešu vecāki, kas ar saviem bērniem runā mītnes zemes valodā, kaut ko zaudē?

Viņi apzog savus bērnus. Un vēl viņi sevi degradē savu bērnu acīs, jo runā ar viņiem ne pārāk pilnvērtīgā svešvalodā. Tā nav emocionālā valoda, bet gan kaut kāds sagramstījums. Vēlāk bērni izaug lieli un, manuprāt, viņiem ir kauns, jo mītnes zemes valoda jau nekad nebūs tik dziļa kā emocionālā, dzimtā valoda. Man tas šķiet ārkārtīgi dīvaini un nepareizi.

Vai ar valodu ir tāpat kā ar basketbolu - jo vairāk trenējas un runā, jo vieglāk ir apgūt citas valodas?

Jā. Valodu mācoties, es vienmēr meklēju līdzības savā vai sev zināmās valodās. Un tad es jauno valodu salipinu jau ar sen iegūtajām zināšanām. 

Puikām valodas nāk pavisam viegli, jo viņiem to asociāciju ir ārkārtīgi daudz, viņiem ir dažādas valodu grupas. Ja, piemēram, būs kāds latīņu izcelsmes vārds, tad to varēs ļoti viegli atcerēties, jo viņi jau zina to vārdu franču valodā. Tāpat ir ar vācu valodas vārdiem. Puikām ir, kur tās asociācijas pielipināt, viņiem nav nekas no jauna jāmācās - arī valodas uzbūve, teikuma uzbūve. Viņi tās zināšanas jau ir uzsūkuši, tās ir asinīs. Pieaugušajam kaut ko mācīties no jauna caur gramatikas likumiem ir daudz grūtāk.

Kādu identitāti Tu māci saviem bērniem? Vai viņi ir pasaules pilsoņi?

Es viņiem varu iemācīt tikai latvisko. Taču tajā pašā laikā es mācu, ka mēs esam tas, kas mēs esam. Gabriels un Rafaels ir latvieši - tāda ir viena no viņu identitātes pusēm, taču puikām ir arī jāapzinās, ka viņi nav kaut kādā veidā savādāki cilvēki. Viņiem ir latviskā kultūra un latviskā valoda - tās ir viņu saknes, kuras ir jākopj. 

Vai Tu redzi sevi ar dēliem atkal Latvijā?

Es domāju, ka jā. Šobrīd mēs varbūt vēl nevaram, bet, domāju, ka viņi noteikti varētu gribēt studēt Latvijā. 

Es esmu juriste, to darbu varētu turpināt arī Latvijā. Kā brīvprātīgā varbūt piedalītos ar bēgļiem saistītās aktivitātēs. Man patīk strādāt arī par mācībspēku, lasīt lekcijas pieaugušajiem, bet tas - kaut kad nākotnē. 

Vai cilvēki, kas izbrauc no Latvijas kaut ko zaudē vai iegūst?

Mēs varam zaudēt vai iegūt, gan izbraucot no Latvijas, gan paliekot Latvijā. Manuprāt, cilvēki izbraucot daudz vairāk darbojas Latvijas labā, jo viņiem Latvija vairs nav pašsaprotama lieta. Viņi iegulda savu laiku un līdzekļus, lai audzētu, kultivētu un popularizētu latvisko ideju. Tas ir jauki un vērtīgi, pirmkārt, pašiem cilvēkiem, jo darbošanās sabiedrības interesēs ārkārtīgi uzlabo pašvērtējumu. Tas izveido arī spēcīgāku saikni ar Latviju. 

Dažkārt cilvēki, kas katru dienu dzīvo Latvijā, runā par to, kurš Latvijas labā nav izdarījis pietiekami daudz, bet tajā pašā laikā Latvijā ir ļoti zems pilsoniskās iesaistes līmenis. Cilvēki ārkārtīgi maz savu brīvo laiku atdod pilsoniskām aktivitātēm. Viņiem vajadzētu vairāk darīt un varbūt mazāk sūkstīties. Tas pats jau notiek arī te, ārpus Latvijas.  Tomēr salīdzinoši te es redzu daudz vairāk cilvēku, kas dara un nežēlo savu brīvo laiku, lai kultivētu latviešu valodu un kultūru.

Foto: No Marijas Fadulas privātā arhīva

Autore: Ieva Freinberga

 

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti