Dalies:

ELA – sadzirdēt, pārstāvēt un saliedēt

ELA – sadzirdēt, pārstāvēt un saliedēt
No E. Pinto un A. Saukas pers. arhīviem
  • 03. May. 2020

Eiropas Latviešu apvienības priekšsēdētāja, Valsts prezidenta padomniece modernas valsts un ilgtspējības jautājumos Elīna Pinto intervijā laikrakstam “Beļģijas latviešu ziņas”.

Eiropas Latviešu apvienība (ELA) vēsturiskā attīstība. 2021. gadā ELA svinēs 70 gadu jubileju – kādi attīstības posmi ELA kā organizācijai ir bijuši? Kāds ir ELA devums diasporas organizāciju darbībai vai efektivitātei? 

Eiropas Latviešu apvienība (ELA) nākamgad sasniegs cienījamo septiņdesmit gadu slieksni, un šobrīd jau pulcē divdesmit piecas aktīvas latviešu biedrības deviņpadsmit valstīs Eiropā – no Norvēģijas līdz Spānijai un Gruzijai. ELA priekštecis – Latvijas Atbrīvošanas komitejas Eiropas centrs (LAK EC) – tika nodibināts jau 1951. gadā. LAK EC pastāvēja līdz 1995. gadam, kad tika pārveidots par Rietumeiropas Latviešu apvienību (RLA), kura 2006. gadā savukārt tika pārdēvēta par Eiropas Latviešu apvienību, lai tādējādi atstātu pagātnei dalījumu rietumu un austrumu latviešos. ELA ir vienmēr gājusi līdzi laikam un atspoguļojusi to emigrācijas sabiedrības savpatību, kas raksturo Eiropas latviešus; tas mums ir licis piedēvēt zināmu spurainību citu pasaules latviešu organizāciju vidū. 

Lasītākās ziņas valstī

Diasporas pētnieki lēš, ka Eiropā biedrībās aktīvi darbojas ap 11 % no diasporas cilvēkiem. Lēšam, ka Eiropā ārpus Latvijas dzīvo apmēram 250 tūkstoši Latvijas cilvēku, kas ir gandrīz tikpat, cik visā Latgalē. Saucam sevi par “piekto novadu”. Tas veido plašu un daudzveidīgu pamatu ELA darbam un liek būt atbildīgiem pret diasporu visā tās dažādībā. 

Esam gan biedrorganizāciju veidota biedrība, nevis tautas kustība, tāpēc tieši diasporas biedrībām ir ārkārtīgi nozīmīga loma, lemjot par veidiem, kā ELA vissekmīgāk balstīt tās un arī mūsu kopīgo lietu. No ELA puses atbalstām biedrību savstarpējo pieredzes un informācijas apmaiņu, kopīgas iniciatīvas, izaugsmi. Vienlaikus ELA aktīvi pārstāv šo “piekto novadu” arī Latvijas iestāžu gaiteņos, un esam ieguvuši labus sadarbības partnerus gan Rīgā, gan reģionos – iestādes, nevaldības organizācijas, medijus. To apliecina arī tas, ka Diasporas likumā ir ietverta liela daļa ELA priekšlikumu – gan par diasporas jēdzienu, diasporas politikas uzdevumiem un arī pavisam praktiskiem pasākumiem, kas cilvēkam atvieglo ikdienas saiknes uzturēšanu ar Latviju vai atgriešanos.

Šajos pēdējos gados esam strādājuši trīs galvenajos virzienos, kurus minēšu prioritātes secībā: identitāte, kas ietver latviešu valodu, latvisko izglītību un kultūras kopšanu, iesaiste, kas skar diasporas interešu pārstāvību, dalību vēlēšanās un citās pilsoniskās aktivitātēs, biedrību un diasporas mediju darba stiprināšanu, jauniešu līdzdalību; samērā nesens darbības virziens ir ieguldījums, kas ietver ārvalstīs dzīvojošo Latvijas uzņēmēju, nozaru profesionāļu, zinātnieku, pētnieku un studentu sadarbību, un, protams, remigrācijas izvēļu atvieglošanu. Īsumā – ELA pamatuzdevums ir rosīgi darboties gan ar skatu uz Latviju, gan pašā diasporā, lai tuvinātu mūsu cilvēkus Latvijai un iesaistītu pēc iespējas daudzus kopīgās aktivitātēs, kuru motīvs ir Latvija un latviešu valoda. 

Gandarījums redzēt, ka diasporas organizāciju lokā top arvien vairāk kopprojektu, notiek aktīva pieredzes un materiālu apmaiņa starp skolām, saņemam ierosinājumus par to, kādus diasporai nozīmīgus praktiskus un juridiskus jautājumus būtu vēlams atrisināt Latvijas pārvaldībā. Augsts ELA prezidija darba novērtējums ir tas, ka mums vēlas pievienoties arvien jaunas organizācijas. Vairāku gadu atbalsts jauniešu iniciatīvām šogad ir vainagojies ar ELJA atdzimšanu biedrībā “Eiropas Jaunieši – EJ!”, un top arī diasporas uzņēmēju un nozaru profesionāļu biedrība #esiLV – tas dod nākotnes perspektīvu un jaudīgus partnerus ELA mērķu īstenošanai. 

Tomēr mēs vēl noteikti varam uzlabot ELA darbību. Pagājušajā gadā tāpēc iniciēju sīkāku ELA darbības auditu, tostarp aptaujājot biedrus un plašākas aprindas par to, kuras ELA aktivitātes ir ar lielāko pievienoto vērtību. Atgriezeniskā saikne ir būtiska, lai cilvēki justos sadzirdēti, pārstāvēti un saliedēti. Tas parādīja, ka mums jāpilnveido saziņa starp ELA prezidiju un biedriem un koplemšana biedru gada kopsapulču starplaikā – tāpēc papildu ikmēneša apkārtrakstiem un iknedēļas prezidija sēžu protokoliem biedriem piedāvājam arī “pusdienu kafiju ar ELA prezidiju”, regulāri neformāli apspriežoties ar biedrību vadītājiem. Mums ir svarīgi skaidrāk vienoties par prioritātēm, lai ieguldītu esošos spēkus ar maksimālu ietekmi – un te ļoti noderēs biedru ierosmes šīsvasaras kopsapulcē. Lietderīgi būtu arī tālāk vairot ELA pozitīvu atpazīstamību diasporas aprindās – te lieliski partneri ir diasporas mediji, ar kuriem uzturam ciešu saziņu un atbalstām mediju nozari. 

ELA prezidijā esam seši vēlēti brīvprātīgie, un mums atsevišķās jomās (komunikācija, vēstures mantojums u.c.) palīdz brīvprātīgie referenti; balstoties uz projektu resursiem, pēdējos divus gadus arī atalgojam nelielu ELA pārstāvniecību Rīgā. Līdz ar to skaitliski ELA motors nav liels, taču ir spējis radīt lielu jaudu – par ko jāsaka neizmērojams paldies komandai un visiem atbalstītājiem. Kopš vadu ELA, esmu īpaši piedomājusi par to, kā komandai neļaut sevi izdedzināt – un te liels balsts ir visi domubiedri, kas palīdzējuši ELA ideju un projektu īstenošanā, kā arī katrs ziedotājs.

Diasporas problēmas. Vai ELA ir kādas iniciatīvas, kas būtu vērstas uz to, lai Latvijā pēc iespējas vairāk nostiprinātu toleranci pret ārvalstu latviešiem un dubultpilsoņiem, pieņemtu to, ka latviešin un viņu bērni ir dažādi, tostarp ar jauktu etnisko izcelsmi vai citu ādas krāsu?

Latvijas vēstures emigrācijas viļņi ir atstājuši vēl nesadzijušas vātis mūsu tautas apziņā. Tikai Sprīdītis caur atgriešanos un jūsmu par tēva mājām spēja pēc pasaules izzināšanas dzēst savu “nodevēja” stigmu, bet Kaupo ar savu tālās zemēs gūto viedokļa citādību bija pelnījis atstumšanu. Pat ja nu jau vai katram Latvijā kāds tuvinieks vai draugs mīt ārpus Latvijas, skarbums pret aizbraucējiem kā šķiru izzūd ļoti lēnām; tas atkal uzviļņojis saistībā ar “Covid-19” krīzes repatriantiem. ELA darbībā vai katra iniciatīva Latvijā, lai tā būtu sadarbība ar Latvijas skolām, administratīvu jautājumu risināšana, Diasporas likums, atgriešanās jautājumi vai citi, nenovēršami saskaras tieši ar netveramo – attieksme, atvērtība, savstarpēja cieņa tautiešu vidū neatkarīgi no mūsu dzīves ceļiem. 

Līdz ar to, pirmkārt, ārkārtīgi daudz laika un pūļu esam ieguldījuši darbā ar Latvijas medijiem – skaidrojot, rādot diasporas cilvēkus, mūsu dziļo kultūrsaikni ar Latviju, pienesumu Latvijai ar atbalstu tuviniekiem, ziedojumiem vai zinātnes sadarbību. Esam snieguši komentārus, intervijas, skaidrojošus rakstus, gatavojuši interviju sērijas ar spilgtiem diasporas cilvēkiem, TV tiešraides no diasporas kopā ar LTV. Tas ir būtiski mainījis Latvijas mediju satura toni attiecībā pret diasporu, un nu jau diasporai Latvijas sabiedriskajā pasūtījumā ir atvelēta “piektajam novadam” atbilstoša vieta.

Otrkārt, es dziļi ticu tam, ka atslēga uz cieņu un toleranci ir cilvēku spēja kopā darboties plecu pie pleca, balsi pie balss, rakstu pie raksta. Tāpēc no ELA puses esam rosinājuši un koordinējuši iniciatīvas, kas mums ļauj satikties ar Latvijā mītošajiem – kopīgi talkot, skandēt līgodziesmas, bērniem doties apmaiņas braucienos uz Latvijas skolām, piedalīties kopīgās nometnēs. Cilvēcība atklājas tad, kad spējam aiz vispārinājumiem ieraudzīt draugu, domubiedru, dzīvu un jutīgu līdzcilvēku.

Elīna, kā kā Tu nokļuvi ELA, cik ilgi Tu tur darbojies, un kas Tevi motivē darboties ELA? Zinot, cik daudz tu dari, kā tev izdodas savienot profesionālo darbu, ģimeni, bērnus un visas pārējās aktivitātes ar rosīšanos ELA?

ELA es iesaistījos pirms sešiem gadiem, kad Luksemburgas latviešu biedrības vārdā aizbraucu uz ELA kopsapulci Stokholmā. Man patika vienlaikus latviskā un starptautiskā atmosfēra, kas valdīja ELA lokā, un acīmredzot pārāk aktīvi iesaistījos diskusijās, jo jau šīs sanāksmes noslēgumā kolēģi mani pierunāja tapt par vienu no jaunievēlētā prezidija loka, pavisam īsi pirms mana pirmā bērniņa nākšanas pasaulē. Tā nu mani divi vecākie bērni ir līdz šim uzauguši kopā ar ELA lietām, piedalījušies sanāksmēs, uz vai pie rokas līdzvadījuši Valsts svētku un citus latviešu saietus, Ernests nesen mani sasmīdināja, pēc kādas tikšanās ar latviešu draugiem pie ārdurvīm no viņiem atvadoties ar vārdiem “Paldies par projektu!” 

Gribas ticēt, ka līdz ar maniem enerģiskajiem bērniem šajos gados tikpat rosīgi ir augusi arī ELA – mūsu biedrorganizāciju skaits ir audzis, tāpat arī darbības loks ietver dažādas latvietības šķautnes, spējam iestāties par diasporu Rīgā, atsaucoties tam, kas ir svarīgs latvietim ārvalstīs. Esam arī pacietīgi sabiedriskajā telpā drupinājuši aizspriedumus un aizvainojumu, kas Latvijā vēl pirms pieciem sešiem gadiem bija tik asi jūtams pret diasporu. Tas ir nozīmējis skaidrot un rādīt gan to gaišo, aizrautīgo kultūrvilkmi pēc latvietības, kāda izpaužas katrā diasporas koru, deju, folkloras un amatnieku kopu saietā, gan arī līdzatbildību, kādu balsojot vēlēšanās uzņemamies par Latviju un saviem tur mītošajiem tuviniekiem, gan arī to pragmatisko pienesumu, ko diaspora spēj dot Latvijai ar saviem pārskaitījumiem, ziedojumiem, kā arī uzņēmējdarbības un zinātnes sadarbību ar partneriem Latvijā. Latvijas valststiesībās to iemieso nesenais Diasporas likums, kurš tver šo diasporas daudzveidību un atzīst diasporas nepārprotamo piederību Latvijai, tostarp radot jaunu konstitucionālas nozīmes jēdzienu “diaspora”. 

Visu interviju ar Elīnu Pinto lasiet www.latviesi.be sadaļā “Mūsējie šai pusē’’.

Publicēts sadarbībā ar laikrakstu “Beļģijas latviešu ziņas”.

 

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti