Dalies:

Dzīvesprieka recepte: darbs + mīlestība. Sabiedriskais darbinieks Ivars Švānfelds intervijā Ligitai Kovtunai

Dzīvesprieka recepte: darbs + mīlestība. Sabiedriskais darbinieks Ivars Švānfelds intervijā Ligitai Kovtunai
  • 08. Sep. 2019

Vai tā jums, čikāgiešiem, bijušajiem un esošajiem, tāda tradicija ‒ savas „apaļās” dzīves jubilejas svinēt Jaunpils pilī? Atminos, pirms 14 gadiem te ciemojos pie advokāta Tālivalža Cepurīša.

Katram savi apsvērumi, bet viens, manuprāt, ir kopīgs – atbalstīt skaistu un sakoptu vietu, lai tā tālāk attīstītos, pievilktu tūristus, kļūtu arvien pazīstamāka. Jā, šovasar Jaunpils pilī nosvinējām manu 80 gadu jubileju un pateicos visiem, kuŗi svinēja līdz ar mani, kā arī par apsveikumiem, ko saņēmu, un ziedojumiem Latvijas Okupācijas muzejam! Man bija vēl pāris privātu apsvērumu – pirms 10 gadiem te kopā ar saviem radiem no Jaunzēlandes, Austrālijas, Amerikas un Latvijas svinējām 12 „apaļās” jubilejas. Turklāt mana sieva Astrīda savu bērnību pavadījusi Jaunpils pilī, kur viņas vecāku ģimenei bija ierādīts dzīvoklītis. Visbeidzot – vēlējos svinēt citādi, neparasti, un tas izdevās! No Čikāgas ieradušās abas manas meitiņas – Laura un Kristīne bija sajūsmā, vecākās meitas draugs amerikānis uz visu skatījās platām acīm, jo savā dzīvē pili redzēja pirmo reizi.

Es arī jutos neparasti, mācoties dejot senās dejas, ko, mūžu vadījusi Latvijā, darīju pirmo reizi. Bet Laiks būs sagādājis iespēju Amerikas radiem un draugiem uzdāvāt mūsu 2020. gada Mākslas ka- lendāru, kuŗā skatāmas un aprakstītas Latvijas pilis.

Lasītākās ziņas valstī

Kopš 2007. gada pastāvīgi dzīvojot Latvijā, esmu sapratis, ka te ir vēl tik daudz neparasta, ko rādīt pasaulei un baudīt pašam.

Kad pirmo reizi ieradies Latvijā – pēc ilgajiem prombūtnes gadiem?

Latviju atstāju, kad man bija pieci gadi. Piedzimu, domājams, Rīgas 1. slimnīcā, jo dzīvojām netālu – Čaka un Tallinas ielu stūrī, kur vecāki īrēja dzīvokli no pazīstamā režisora Osvalda Uršteina. Pēc latviešiem raksturīgajām gaitām Vācijā 1950. gada 20. septembrī ar kuģi no Brēmerhāfenas devāmies ceļā uz Ameriku, kur 30. septembrī izkāpām Ņujorkas ostā. Kopš tā laika aizritēja 40 gadi, kad 1990. gadā pirmo reizi te atgriezos, lai piedalītos Dziesmu svētkos un arī Latvijas Olimpiskās nedēļas sacīkstēs. Pēc tam braucu un piedalījos visos Dziesmu svētkos...

Līdz 1998. gadā satiki savu mīlestību – sievu Astrīdu.

Jā, biju te kopā ar Čikāgas vīru kori, un dziedājām kopā ar Latvijas vīru kori “Tēvzeme”. Dziedājām arī Tērvetē Jāņos, kur pēc vairāku koŗu kopīgā koncerta Čikāgas koŗa dziedātājs Jānis Plūme mani iepazīstināja ar Astrīdu. Aizrunājāmies, aizdejojāmies līdz pašam rītam. Pirms šķiršanās Astrīda uz papīra sloksnītes ar lūpukrāsu uzrakstīja savu telefona numuru, un es otrā dienā ņēmu un piezvanīju... Viņa nemaz neesot cerējusi! Tad man nāca kāds ļoti nepatīkams „pārsteigums” – biju saķēris salmonellu un iegūlu infekcijas slimnīcā. Astrīda nāca un rūpējās par mani ik dienu, nemaz nebaidīdamās no nejaukās un lipīgās slimības – to spēj tikai latvietes! Man turklāt bija „Amerikas pieredze”, kad amerikāņu draudzene, manis lūgta, ne reizi neatnāca, kad biju slimnīcā Amerikā... tādas rūpes nekad nebiju piedzīvojis.

Stāsta, ka esot tāda pazīme – ja divi cilvēki pārī labi sadanco, tad arī kopdzīve izdodoties saskanīga. Un vēl – klasiķa Gunara Janovska dzīvesbiedre Sarmīte, kas arī piedzīvojusi „vēlo mīlu”, man intervijā teica: „Mīlestība vecumdienās ir trakāka nekā jaunībā. Tici man – un nepārbaudi!” Vai tev nemaz nebija bail?

It nemaz! No kā gan man baidīties?! Ko es varēju zaudēt? Tikai iegūt – brīnišķīgu, uzticamu dzīvesbiedri. Pēc izveseļošanās aizbraucu atpakaļ uz Čikāgu un jau Ziemsvētkos atgriezos, biju klāt Astrīdas ģimenes svētkos, iepazinos ar viņas meitām. Tad Astrīda atlidoja pie manis, un tā „lidinājāmies” līdz 2002. gadam, kad apprecējāmies un vēl pēc tam, es vēl nebiju pensijā, bija saistības Čikāgā, līdz 2007. gadā atgriezos dzimtenē pavisam. Pa tam laikam 2005. gadā, kad Latvijā iznāca pavadīt desmit mēnešus, iesaistījos kā brīvprātīgais Latvijas Okupācijas mūzeja darbā, kur strādāju vēl līdz šim.

Mūzejam aizvadītie gadi nav bijuši viegli, grūtībās top Gunāra Birkerta izlolotais Nākotnes nama projekts. Kā tu izskaidro tās likstas, kas jāpārvar?

Ar birokratiju, tūļīgumu, neizlēmību, ko uzskatu par Latvijas lielākajām nelaimēm. Likstas ap Nākotnes namu notiek pārlieku rēgulāri un ilgi – sāk šķist, ka turpina darboties vai nu „sarkanais pirksts”, vai savtīgas intereses, jo zeme Strēlnieku laukumā ir ļoti vērtīga. Izskan formāli iegansti, pat līdz tādam, ka tūristi brīnīšoties, kas tā par „balto kasti”! Mana atbilde – brīnīsies, ka Latvijas Okupācijas mūzejs joprojām te ir slēgts! Tas nav architektūras objekts – tas ir nams, kuŗā ietilpinātas mūsu tautas sāpes un ciešanas, vieta, kur pieminēt cilvēkus, kas gājuši cauri ellei. Par blakus celto viesnīcu nezin kāpēc nav bijušas nekādas diskusijas, kā tas ietekmēs satiksmes plūsmu un Vecrīgas panorāmu.

Rīgas dome, kad to vadīja Ušakovs, tomēr piešķīra mūzejam kaut arī nelielu, taču finanču dotāciju...

Un tai pašā laikā norobežojās no atbildības par Būvvaldes neizskaidrojamo tūļāšanos. Par to naudas piešķīrumu – man šķiet, ka visiem, kas par to lēma, ir skaidrs, ka okupācija bija, tikai nevar to pateikt vārdos. Nu, tad vismaz iedos kādu naudiņu...

Arī tavu ģimeni skāra okupācija – bija jāatstāj Latvija.

Devāmies bēgļu gaitās no Liepājas, nonācām pie Drēzdenes, kad to bumboja. Ieklīdām kādā nometnē, kur mūs uzņēma ļoti nelaipni, burtiski spļāva sejā – tur bija sapulcējušies tie, kuŗi nolēmuši repatriēties uz Latviju. Laidāmies prom. Kādu uzlidojumu pārlaidām kartupeļu laukā. Kad attapāmies, pamanījām kādus desmit metrus no mums neizsprāgušu lādiņu... brīnumainā kārtā atkal satiku frontē izdzīvojušo tēvu, bet tas jau ir cits stāsts. Tad nonācām dīpīšunometnēs Eištatē, Rēgensburgā (kur dzīvoja arī manas mūzeja kollēgas Dzintras Bungs ģimene) un Minchenē. Un tad jau iepriekšminētais ceļš uz Ameriku.

Kā iekārtojāties Amerikā? Kur gāji skolās, ko darīji?

Pirmie soļi Amerikā bija drāmatiski – mammas jaunības draudzene, kuŗa aizbrauca uz ASV jau trīsdesmitajos gados un par mums galvoja, nebija saņēmusi ziņu par mūsu ierašanos, jo bija pārcēlusies dzīvot citur. Tā nu visi stāvējām uz perona ar Amerikas valdības iedotajiem 10 dolariem un neziņā. Lai gan abi ar māsu Inesi bijām mācījušies angļu valodu, nesapratām neko. Jutāmies pavisam pazaudējušies! Līdz mūs uzrunāja latvieši, kas bija saklausījuši, ka runājam lat- viski. Deva mums pajumti, atrada mūsu galvotāju, un mēs nonācām Indianas pavalsts Garypilsētā – industriālā pilsētā, ar stipri piesārņotu gaisu. Tēvs dabūja darbu metallietuvē par 25 centiem stundā. Latvijā viņš bija mācībspēks Rīgas Valsts technikumā, strādāja Radiofonā... Vēlāk gan dabūja darbu savā elektriķa profesijā Čikāgā.

Par skolām – nolēmu, ka sākumā jātiek galā ar Amerikas armiju, un iestājos tajā kā brīvprātīgais uz trim gadiem. Tad jau sāka „kurināties” Vietnama, un es trīs gadus tur pavadīju kā ASV armijas kaŗavīrs. Pēc kaŗa Nonācu Korejā ANO misijas ietvaros, zem ANO karoga – drošības uzturēšanas nolūkos. Pār galvām lidoja krievu MIGi, zobi no sala klabēja zem piecām apģērba kārtām. Tā aukstumā un neziņā mēs, 160 „vecīši” – man tolaik bija 20 gadi! – vadījām dienas vientuļā vietā, tuvākā ASV baze bija 300 kilometru attālumā. Kad atgriezos Čikāgā, bēdīgākais bija fakts, ka visas meitenes, ko pazinu, bija jau apprecējušās... Mana māsa Inese bija apprecējusies ar komponistu un diriģentu Ojāru Kļaviņu.

Čikāgieši atminas to drāmatisko stāstu, kad Inese un Ojārs pa ceļam uz Gaŗezeru auto- avārijā gāja bojā. Izdzīvoja meitiņa Silvija – tagad rosīga Čikāgas latviešu sabiedriskā darbiniece.

Ojārs mani iesaistīja korī, bet īstenībā tajā vēl aktīvāk darbojās mana sieva un meitu māte – kādreizējā kollēga Enciklopēdiju izdevniecībā, kur nostrādāju 30 gadus. Viņa nāca no senas un slavenas velsiešu dzimtas, bija sarkanmataina, ambicioza sieviete, kas nevarēja samierināties, ka es tik daudz strādāju (vienugad pārstrādāju 1500 virsstundas!).

Un pēc 13 laulības gadiem, kad mūsu meitiņām bija astoņi un deviņi gadiņi, laulību izšķīra. Es tiešām smagi strādāju, jau tolaik darbojos tā sauktajos „projektos”, kad galvenais ir termiņš, kas jāizpilda, plīst vai lūst. Nācās pat nakšņot darbam tuvējā viesnīcā. Viņa to nespēja pieņemt un saprast.

Tu taču darbojies arī latviešu sabiedriskajās rosībās!

Jā, ne tikai dziedāju korī, arī spēlēju teātrī, bet visskaistākās atmiņas man saistās ar Čikāgas kabarē grupu, kur darbojos desmit gadus kopā ar māsas meitu Silviju, Ilmāra Dzeņa meitu Sandru un vairākiem citiem spējīgiem mūziķiem, dziedoņiem, aktieŗiem, komponistiem, Kādreiz arī pievienojās Lorija Vuda, Ivars Cinkuss, Armands Birkens, Harijs Užāns un citi. Tie bija mani labākie gadi – vairs nebiju ļoti jauns, bet tāds jutos. Tas palīdzēja noturēties. Biju arī iesaistījies Daugavas Vanagos. ALA, Čikāgas latviešu radio raidījumu redakcijā, Čikāgas Ciānas draudzē, skautos u.c.

Arī Latvijā dzīvojot, tu turpini būt sabiedriski aktīvs. Savulaik kopā ar Daugavas Vanagu vīriem Andreju Mežmali un Andri Stakli rīkoji Latvijas vēstures priekšlasījumus ārvalstu diplomatisko misiju darbiniekiem, un vēl, un vēl. Vai ar savu Latvijas pieredzi mudinātu tautiešus, it īpaši jaunākās paaudzes, pārcelties uz dzīvi Tēvzemē?

Jā, noteikti, ja vien ir tāda izglītība un darba pieredze, kas noder Latvijas izaugsmei. Tad būs labi abiem – gan pašam, gan valstij. Bet es dotu padomu – uzreiz pasakiet: es nenāku mācīt, es nāku, lai strādātu kopā. Jārēķinās arī, ka Latvijā neuzņem ar milzu sajūsmu. Bet tie, kam Amerikā nav lielas saistības, kā hipotekārais kredits vai vecāmāte, kas dikti raudās, ‒ brauciet šurp! Te ir iespējas.

Vēl plašāk skatoties – Latvija nedabūs atpakaļ cilvēkus, ja neiznīdēs to briesmīgo birokratiju, kas te diemžēl vēl valda.

Autore: Ligita Kovtuna

Publicēts sadarbība ar laikrakstu "Laiks"

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti