Dalies:

Dzejniece Marta Landmane aizsaulē

Dzejniece Marta Landmane aizsaulē
Laikraksts " Brīvā Latvija"
  • 24. Jun. 2019

Beidzamos mēnešos, ko Marta pavadīja Straumēnu muižā, šķiroties pēc kārtējā apciemojuma, viņa man vienmēr noprasīja, ko es darītu, ja man tiktu teikts „tev rīt jāmirst”. Mana atbilde vienmēr bija tā pati – kārtīgi nomazgātos, uzvilktu tīras drēbes, atgultos un gaidītu... Martas atbilde: „Es gan ne! Es sistu, spertu, kostu un spļautu tam vēstnesim sejā. Es gribu vēl dzīvot, man daudz vēl ko darīt!” Bet Marta aizgāja, mierīgi aizmigdama.

Marta bija visumā privāta persona, taču viņai ļoti patika draugu sabiedrība. Ne lielā barā, bet viņas istabā, muižas bijušajos staļļos, bieži sanāca bariņš senu paziņu, kā, Jāņus svinot, dažādu paaudžu draugi no iemīļotās Bradfordas. Marta dziedāja Straumēnu korī, un pirms koncerta visām sievām, kas vien satilpa viņas nelielā istabā, bija vēlēts pārģērbties tautastērpos un iestiprināt balsis. Bet savās ikdienas pastaigās dārzā un mežā viņa nelabprāt pieņēma pretimnācēju sveicienus, jo tie traucēja viņas nākamās dzejas brīvam ritumam.

Būt vienai, viņa bija pieradusi, pavadot vasaras Kurzemē, savas tēvamāsas lauku mājas, vēlākos gados gan nožēlojot, ka nevarēja būt kopā ar savām draudzenēm Rīgas jūrmalā. Vēl mazai esot, Marta uz lauku ceļa satika vīru, kas viņu sveicināja, un viņa palocīja celīti, kā mācīts. Vīrs uzlika Martai roku uz galvas un vaicāja, kas viņa vēlētos būt, kad būs pieaugusi? Marta izslējusies stalti un teikusi: „Filmu zvaigzne!” Vīrs bijis baptistu mācītājs, mūsu tagad visiem pazīstamā komponista Pēteŗa Vaska tēvs. Jā, zvaigzne viņa kļuva, bet ne filmu, lai gan viņas dzīve nebija viegla un bieži vien bija kā šausmu filma, kuŗā Marta, vēl jauna būdama, spēlēja neapskaužamu lomu.

Lasītākās ziņas valstī

Beidzot skolu, par studijām kaŗa laikā nebija ko domāt. Marta izgāja ātros palīgmāsas kursus. Prakse viņai bija uz kuģiem, kas pārvadāja ievainotos kaŗavīrus no Kurzemes uz Vāciju. Mācībās Marta nebija sagatavota zemūdeņu uzbrukumiem, degšanai un situācijai, kad kuģis pāršķeļas uz pusēm – Marta vienkārši palika savā postenī, atlikušā kuģa pusē. Vācijā viņa tika iesaistīta Belzenes koncentrācijas nometnes atbrīvošanā, kur bija jāšķiŗo dzīvie no mirušiem. Tur viņai pievienojās no Latvijas izbēgusī māte, kas tur saslima un nomira ar tīfu. Māti apglabāja masu kapā, kopā ar kādiem 20 citiem tīfa upuriem, bet Marta bija vienīgā sērotāja kapa malā. Martas tēvs miris kaŗa laikā ar malāriju, ievazātu Latvijā no Austrumkrievijas. It kā nu jau nebūtu zaudējusi gana, Marta pēc atlaišanas no Belzenes apprecējās bēgļu Saules nometnē, bet drīz vien savu mirušo pirmdzimto pati pārnesa no slimnīcas uz nometni, lai abi ar vīru to apglabātu.

Arī izceļojot uz Angliju 1947. gadā, bez izvēles piedāvātie darbi bija lielākoties pazemojoši, kā gandrīz visiem mūsu abu dzimumu tautiešiem. Viņa visu, šķiet, pārcieta, radot dzejas. Tās viņai bira no spalvas kā no pārpilnības raga un caur tām viņa spēja izdzīvot ne tikai bēdas, bet arī priekus. Vislielākais trūkums Martai bija dzimtenes zaudēšana, taču viņas latviešu valoda vienmēr tīra un skanīga, bez piesārņojumiem un samākslotiem vārdiem. Kad pēc četriem dzeju sējumiem (trīs no tiem apbalvoti) sastādīju viņas 90 gadu jubilejai veltīto piekto, dāvanu no četrām meitām, dzeju pāri palika vēl sestajam.

Martu izvadīja mūsu tautas sēru dienā, ar ozollapu virkni greznotā šķirstā, viņas mīļotai Edvarda Grīga Solveigas dziesmai skanot, meitu sirsnīgi izkārtotā atmiņu virknē, bērnu, mazbērnu un mazmazbērnu pulkā, kuŗi visi viņu mīļi sauca par Mimī. Līņāja silts lietus. Marta bija bagāta un stipra sieva.

Apzināties, ka pienācis laiks izbaudīt pēdējo vīna lāsi, uz galda, blakus pilošai svecei, graciozi nolikt glāzi, dziļdomīgi piemiegt aci, eleganti paklanīties un – aiziet. M. L.

Autors: Sarmīte Janovskis-Ērenpreiss

Publicēts sadarbībā ar laikrakstu "Brīvā Latvija"

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti