Dalies:

Dzejniece Inga Gaile ievada „Dzejas dienas” Masačūsetā

Dzejniece Inga Gaile ievada „Dzejas dienas” Masačūsetā
Kristaps Kalns, Dienas mediji
  • 05. Oct. 2019

2019. gada 26. augustā, kad Latvijā pošas uz „Dzejas dienām”, Bostonas latviešu rudens radošo sezonu iesāk rakstnieces, dzejnieces, drāmaturģes Ingas Gailes raits un labi apmeklēts literārs vakars ar autores piedalīšanos. Vakaru rīko Bostonas latviešu grāmatu grupa, Latviskā Mantojuma fonds (LMF) un Latvijas goda konsuls Masačūsetā Uldis Sīpols sadarbībā ar Latvijas Valsts vēstniecību ASV.

No Bostonas Inga Gaile devās uz Vašingtonu DC, kur viņa piedalījās ASV Kongresa bibliotēkas „National Book Festival” kā šī gada Latvijas pārstāve. Gailes literārais devums, ar ko viņa veiksmīgi iepazīstināja dažādu paaudžu literātūras cienītājus autorvakarā Bostonā, ir ļoti daudzpusīgs.

Dzeja, ko Gaile lasa ar savdabīgu brīžiem klusu, brīžiem steidzīgu intensitāti, ir smagu, dažbrīd ļoti personīgu un sarežģītu temu pilna. Temu, kam cilvēki pārāk bieži labprātāk paietu gaŗām, izkāptu no tramvaja, izietu no istabas, izbeigtu sarunu. Gaile neapdzejo pavasaŗa zaļos asnus vai tālas gleznainas āres, bet varmācību pret bērniem, neiecietību pret līdzcilvēkiem, dzimumu nelīdztiesības, latviešu tautas vēstures tumšos brīžus. Viņa apdzejo, bet tajā pašā laikā aktīvi risina šīs temas savā dzejā, rosinot klausītājus, ja ne tās līdzi risināt, tad vismaz uzklausīt. Varbūt tieši mūsu konfliktu pilnajā pasaulē uni- versālo un mūsdienīgo temu dēļ Gailes dzeļoli ir tulkoti angļu, vācu, lietuviešu, islandiešu, zviedru, spāņu, bengāļu un citās valodās, sasniedzot plašu lasītāju un aktīvistu loku.

Lasītākās ziņas valstī

Bostonā Gaile lasīja no krājumiem „Migla” (2012), „Lieldienas” (2018) un, tā kā publikā ir arī pāris jaunāku klausītāju, dzejoļus „Gultas vienradžiem” un „Emīli, Emīli” no krājuma bērniem „Vai otrā grupa mani dzird?”. Lasījumu viņa nobeidza ar prozas gabalu no romāna „Stikli”.

Lasījumam pa vidu gan dzejoļos, gan dzejoļu ievados dzirkst Gailes trāpīgais humors, ko viņa izmanto arī, vadot Sieviešu stendapa grupu Rīgā. Lasījumam seko jautājumi par tulkojumiem, par dzejoļu tematiku, par dzejas un dzejnieku nozīmi latviešiem, par „stendapu”. Gaili aicina uzvest arī kādu fragmentu no savas stendapa rutīnas, bet viņa neielaižas, ar smaidu paskaidrojot, ka stendapamjāsagatavojas citādi, tas prasa citu emocionālu lādiņu. Klausītājos ir sieviete, kas piedzīvojusi Gailes vadīto Sieviešustendapu Rīgā, un enerģiski iesaka klausītājiem to apmeklēt Latvijā.

Nākošajā vakarā Inga Gaile uzstājas Southbridge, MA , kā viena no „featured poets”, lasot savus dzejoļus angliski „The Poetorium at Starlite”. Starlite ikmēneša dzejas lasījumus vada dzejnieki Paul Szlosek un Ron Whittle. Gailes dzejoļus angliski ir tulkojis Ryan Van Winkle un Ieva Lešinska. Pirms lasījuma Starlite Gaile iepazīstina amerikāņu klausītājus ar Latviju un Latvijas stipro dzejas tradiciju. Kaut šī ir viņas pirmā reize Amerikā, var redzēt, ka Gailes pieredze, vadot Latvijas PEN klubu, un biežā uzstāšanās angļu valodā ārzemēs, ieskaitot pagājušā gada vērienīgajā Londonas Grāmatu tirgū, palīdz Gailei vienlaikus reprezentēt Latviju un savas spilgtās un mūsdienīgās domas dzejā.

Autore: Sarma Muižniece Liepiņa

Publicēts sadarbībā ar laikrakstu "Latvija Amerikā"

 

Mildas lietus

un lietus līst un līst, un nomazgā,
un peļķēs plīst un atkal līst no jauna
iet tieši debesīs
pār manām rokām, kas izstieptas, lai noturētu zvaigznes, es stāvu augstu, lai mani neaizskaŗ,

lai tikai lietus pieskaŗas man krūtīm,
lai lietus līst, lai mani maigi skaŗ kā maigas, jaunu mīlētāju

sargājošas domas,

kas ilgojas pēc vakara
pēc viņas gurna izliekuma, krūšu gala, pēc mēles pieskāriena,

maiga piesitiena, lai lietus līst un mitrā pārpilnībā aug zaļi stublāji pret

melleņkrāsas debesīm, tad manas pēdas uztvers tie un aiznesīs pie mīļotā,

lai lietus līst, lai ūdeņi plūst pāri un laivas, maigi šūpojoties,sasitas ar sāniem:

mēs esam gatavas, mēs vedīsim,
dzims jaunas zvaigznes tumšos ūdeņos, lai lietus līst un mani nomierina,

un manas rokas glāsta, mūžam paceltās, lai maigas lāses,

lai zvaigznes pašas stāv tais tumšās debesīs -- es gribu rokas apkārt tavam kaklam vīt
un noskumt rītausmā, ka kaisles brīdis beidzies

un atlaisties kā tilts šais ūdeņos, kas salijuši manā pilsētā pār kuru zvaigznēm rokās stāvu nomodā,
bet lietus līst un reiz tā diena nāks,
kad pieraudāta būs šī māla bļoda

kā zaļa līdaciņa dzelmē laidīšos
un zvaigznes atstāšu es viņu pašu vaļā. Kam man tās zvaigznes?!

Man pieder tumsība un ūdeņi,
pār kuriem šūpojoties gurnu laivas slīd pār lietus pieraudātām zaļo roku pļavām.

Inga Gaile

 

 

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti