Dalies:

Dr. Zaiga Phillips-Alksne intervijā Ligitai Kovtunai

Dr. Zaiga Phillips-Alksne intervijā Ligitai Kovtunai
  • 17. Nov. 2019

Divas nedēļas tu pavadīji Latvijā, pašā zelta rudenī. Ko labu padarīji, kādus iespaidus aizvedi uz mājām Amerikā?

Pirmām kārtām – lielo prieku par šo zelta rudeni, ko baudīju. Biju Ziemeļvidzemē, pa ceļam nebeidzu jūsmot par Purvīša gleznu cienīgām ainavām. Rudens daudziem, arī man, ir tāds sērīgs, nostalģisks laiks, bet šoreiz to tiešām kliedēja krāšņie dabas skati. Kas attiecas uz manu profesionālo darbošanos, ‒ satikos ar saviem radiem, draugiem kollēgām – pediatriem, ar kādreizējiem organizācijas Healing the Children pacientiem, kam bija noderīgs mans padoms, ar korporācijas Gundega loceklēm. Uzzināju, ka Bērnu slimnīcai šogad aprit 120 gadi, un priecājos, ka te ir tik daudz paveikts. Ir sakārtotas vadlīnijas dažādu slimību ārstēšanā, ir tapusi Vecāku māja. Telpas kļuvušas modernas, pievilcīgas, attieksme pret pacientiem ‒ mīļāka, kas ir tik nozīmīgi slimo bērnu atlabšanas gaitā. Īpašs prieks par Nenotoloģijas nodaļu, kas ir tiešām priekšzīmīga. 

Valsts financiālais atbalsts veselības aprūpei ir viens no zemākajiem Eiropā, un tas ļoti ierobežo progresu. Taču ‒ ja līdz šim Latvijā jaunpiedzimušos pārbaudīja ar asins testu tikai uz divām iedzimtām kaitēm, sākot ar 2020. gada 1. janvāri tiek pievienotas vēl četras, starp tām cistiskā fibroze (ASV to skrīnē jau kopš 1997. gada). Priecājos par jauno ārstu vēlmi, lai šo nozīmīgo jaunievedumu ieviestu praksē. Agrīnā diagnostika veicina bērna attīstību. Latvijā šobrīd ir vairāk nekā 300 cistiskās fibrozes slimnieku. Kas par viņiem rūpēsies pēc 18 gadu vecuma?   

Lasītākās ziņas valstī

Protams, redzēju, ka joprojām ir problēmas, kas prasa steidzīgu risinājumu, galvenokārt tās ir saistītas ar medicīnas māsu trūkumu un rehabilitācijas iespējām. Kā zināms, chirurgs var izdarīt ģeniālu operāciju, bet tad jāseko pilnvērtīgai pacienta aprūpei, kas ir medicīnas māsu ziņā. Ir nožēlojami, ja atlabšanas gaitā rodas komplikācijas pēc izcili veiktas operācijas, ja nav darīts viss, kas jādara turpmāk, rehabilitācijas procesā.

Latvijā šobrīd ir pārlieku daudz ar veselības aizsardzību saistītu problēmu, to mēs zinām, un viena no tām ir slimnīcu gultasvietu aizņemtība ar pacientiem, kas atlabst. Savukārt aktuālajiem pacientiem pietrūkst medicīnas resursu. Cik man zināms, Amerikā pēc iespējas ātri pacients tiek izrakstīts no slimnīcas dārgās uzturēšanas.

Jā, tā ir, un sen jau zināms un pierādīts, ka, ilgstoši uzturoties slimnīcā, pacientam ir liels risks “pieķert” dažādas infekcijas. Mājās atlabšana notiek daudz ātrāk un veiksmīgāk, kā mēs zinām – “mājās pat sienas palīdz”. Bet ar vienu svarīgu noteikumu, proti, ja ir pienācīga uzraudzība, ja slimnieku rēgulāri apmeklē māsa, ja ir pieejams fizioterapeits, kas Latvijā bieži vien nav pieejams sadzīves apstākļu dēļ, piemēram, sirdzējs nevar tikt lejā pa stāvām trepēm, bet lifta nav… Un tomēr – jo ātrāk mājās, savā rēgulārajā dzīvesveidā, jo labāk. Nepārvarams šķērslis, saprotams, ir arī tas, ka tuviniekiem ir jāiet darbā un jāpelna nauda, un tad “jāpieslēdz” sociālie darbinieki, kas noteikti valstij izmaksā lētāk nekā dārgās slimnīcu gultasvietas. Atkal nonākam pie tā, ka jāsakārto sistēma.

Ar šo problēmu cieši sasaucas arī neatliekamās medicīniskās palīdzības sistēmas sakārtošana, kas šobrīd ir tāda, ko mūsu lasītājs E. Upelnieks savulaik asprātīgi salīdzināja ar skumji ironisko – “slīcēju glābšana ir pašu slīcēju rokās.”

Es to cieši saistu arī ar sabiedrības izglītošanu. Amerikā jau skolasbērniem māca tā saukto CPR jeb neatliekamo pirmās palīdzības sniegšanu. Sabiedrībai ir jāzina un jāsaprot, piemēram, triekas, insulta, sirdslēkme, pirmie, skaidri redzamie simptomi, kā, teiksim, noslīdējuši lūpu kaktiņi ir nepārprotams insulta simptoms. Tad ir jārīkojas strauji, nekavējoties nogādājot slimnieku profesionālu mediķu rokās. Cilvēkam, kas atbild uz neatliekamās palīdzības dienesta tālruņa zvaniem, ir jāuzdod precīzi jautājumi, izjautājot par to, kas noticis ar cietušo vai saslimušo.

Bet, kā izrādās, Latvijā “neatpazīst” depresiju…

Tas ir nepieļaujami! Depresija ir gadsimta izplatītākā diagnoze, un te sen vairs neder padoms: “Domājiet pozitīvi!” Ir akūtās depresijas veidi, ko atpazīst speciālisti un no kuŗas cilvēks ir pēc iespējas ātri un profesionālī “jāizrauj laukā.” Savukārt ir citi, vieglāki veidi, kā sezonālās, piemēram, “rudens depresijas”, kuŗās labi var palīdzēt psīchologs vai psīchoterapeits un nav vajadzīga psīchiatra palīdzība. Ilgstošas depresijas nomākti cilvēki īstenībā negātīvi ietekmē arī apkārtējo vidi – darba un ģimenes, ne tikai cieš viņa paša dzīves kvalitāte. Tā arī ir visas sabiedrības veselības problēma, ne tikai individuāla. Bet nevajag arī pārspīlēt – “iekrist depresijā” var ikviens, un bieži vien palīdz vienkārši apkārtējo cilvēku uzmanība un atbalsts. Un, protams, paša dzīves uzskats, “paņēmieni”, kā tikt no tās laukā. Vislabāk, dodoties pie dabas vai, fiziski sevi nodarbināt. Bet ‒ neignorēsim arī sirdzēja teikto ‒ vai tas ir tikai nevarīgums, vai varbūt nevēlēšanās dzīvot.

No depresijas cieš arī tavs “kontingents” – bērni. Kā viņiem palīdzēt?

Depresija patiesi ir mūsu trauksmainā gadsimta problēma, kas diemžēl skar arī bērnus. Manā pacientu lokā, protams, ir šādi gadījumi, kad mazo cilvēku jau dzīve novedusi tādā stāvoklī, ka vajag medicīnisku palīdzību. Pirmās pazīmes galvas vai vēdera sāpēs – svara zudums vai, gluži otrādi, pārēšanās ar tai sekojošu aptaukošanos. Drāmatiskākajos gadījumos bērns savaino sevi. Zinot simptomus, var sekmīgi īstenot atveseļošanu, bet uzsveru – jāatpazīst slimība!

Kā Amerikā, tā Latvijā, tomēr ar neapbruņotu aci redzams, ka ir pārlieku daudz tuklīšu – bērnu un pieaugušo…

Tu lieto tādu “smuku” vārdu – tuklīši! Mēs, Amerikas ārsti, sakām skaidri – obesity. Šī diagnoze nav tik “mīļa”, kā skan šis vārds “tuklīši”! Diemžēl tai ir sekas, kas saistās ar ļoti nopietnām kaitēm, tāpēc ir jāveic izmeklējumi – pirmām kārtām asins analīzes, nosakot holesterīnu, jāveic t.s. aknu proves, jo obesity draud ar cukurslimību, aknu disfunkciju un citām smagām komplikācijām. Amerikas pediatri ir ļoti noraizējušies un šai diagnozei pievērš nopietnu uzmanību.

Latvijā atšķirībā no Amerikas tuklais bērns ir vairāk pakļauts vienaudžu apsmieklam. Amerikā ieaudzinātais polītkorektums to nepieļauj ne attiecībā pret bērniem, ne pieaugušajiem. Tuklīšu “uzvaras gājiens” sācies arī Rietumeiropā, bet Rietumu kultūra taču nepieļauj ne ar acs kaktiņu paust nosodījumu, lai gan redzam, ka cilvēks gluži vienkārši rij par daudz.

Nosodījums, ne ar vārdiem, ne ar skatieniem, tiešām neko nedod. Var pat būt gluži pretēja reakcija – cilvēks ēdīs vēl vairāk, lai iekšēji protestētu vai nomierinātu sevi. Nosodīt nedrīkst! Ir jābūt ne vien mediķu, bet visas sabiedrības saprātīgai, ieinteresētai un korektai attieksmei. Nu jau pat McDonald ēstuvēs tiek norādīts kaloriju daudzums ēdienos, saprātīgā sabiedrības daļa zina, ka Coca Cola un citi cukurotie dzērieni jātur tālāk no bērnu acīm. Vēl vairāk ir jārunā jārunā par fiziskām aktīvitātēm kā organisku dzīvesveida sastāvdaļu jau no agras bērnības, vairāk jāpiedāvā sportiskās iespējas, nevis produkti. Dīvaini, bet citkārt vecāki, kas taču saviem bērniem vēlē to labāko, neņem vērā šīs vienkāršās patiesības.

Bet Francijā ēd sviestotos kruasānus un dzer vīnu, bet resnu cilvēku ir pavisam maz. Laikam taču ģenētika? Kā tā attiecas uz latviešiem?

Latvietis vienmēr ir smagi strādājis un dūšīgi ēdis. Un ja viņš joprojām strādā, kustas, tad lai ēd savu speķi ar rupjmaizi, saprātīgās devās, protams! Nevajag lietot pārtikā “importētos” produktus, jo Latvijā ir pieejami tik veselīgi un daudzveidīgi produkti. Jāskatās arī uz porcijas lielumu – varbūt nemaz nevajag tādu lielu, varbūt tomēr pietiek ar mazu, bet sātīgu.

Pati esi labs piemērs visam iepriekš teiktajam – smaidīga, tātad, “pozitīvi domājoša”, slaida, darbīga, rosīga. Vēl arī strādā pediatra praksē.

Bet daudz mazāku slodzi nekā aizvadītājos 43 ārsta prakses gados. Man ir vairāk laika, ko pavadīt kopā ar ģimeni, vairāk varu lasīt, staigāt, būt kopā ar draugiem. Tiešām ir mazāk stresa, līdz ar ko jūtos daudz žirgtāka.

Autore: Ligita Kovtuna

Publicēts sadarbībā ar laikrakstu "Laiks"

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti