Dalies:

Diezgan nenopietna saruna par ļoti nopietnām lietām

Diezgan nenopietna saruna par ļoti nopietnām lietām
Laikraksts "Laiks"
  • 21. Jul. 2019

Laiks 1973. gada rudenī publicēja Ulža Gravas vēstuli, kuŗā, starp citu, teikts: „Pasaules Brīvo latviešu apvienības nodibinātais Latvijas Brīvības fonds uzsāks savu oficiālo darbību ar Latvijas valsts neatkarības pasludināšanas 55 gadu jubileju. (..) Fonda priekšdarbi ir krietni pavirzījušies uz priekšu. Advokāts Ivars Bērziņš Ņujorkā, atsakoties no honorāra, inkorporējis Fondu zem vārda „Latvijas Brīvības fonds, Ltd”. Fonda inkorporēšana atļauj Fondam pieņemt testamentārus novēlējumus, kādu vajadzību izteikuši vairāki ieinteresēti ziedotāji.”

Protams, priecājos, ka manu vārdu piemini sakarā ar šī svarīgā latviešu fonda dibināšanu, taču man jāpastāsta, ka bez pārpratumiem neiztika. Proti, Ulža Gravas iecere, dibinot Latvijas Brīvības fondu, bija – šis fonds nebūs labdarības jeb ziedojumu fonds, no kuŗa ziedotāji var izmantot Amerikas likumdošanā paredzētās nodokļu atlaides. Tas tika veidots kā gluži polītisks fonds, no kuŗa naudas līdzekļi tiek izmantoti, lai ietekmētu Amerikas valsts varas iestādes palīdzēt Latvijas neatkarības atgūšanā. No ziedojumu fondiem likums liedz naudu izmantot polītiskām kampaņām, proti, tā ir „polītiska nauda”. Man pārmeta dokumentu nepareizu sakārtošanu, lai gan gadu gaitā formālo pusi citiem izdevās sakārtot tā, ka Brīvības fonda ziedotāji var baudīt nodokļu atlaides.

Bet tu taču strādāji bez samaksas?

Lasītākās ziņas valstī

Tāpat kā visi citi! Neviens neko nesaņēma. Ja, piemēram, Uldim Gravam tiktu maksāti atbilstoši viņa ieguldītajam darbam, viņš būtu miljonārs... Ja nu savu reizi esmu veicis lielākus juridiskos pakalpojumus, tad katrā ziņā par nozīmīgi zemāku apmaksas likmi. Bet tā jau mēs visi šeit, latviešu sabiedrībā, esam dzīvojuši un darījuši.

Daugavas Vanagi tev piešķīruši savu augstāko apbalvojumu – DV nozīmi Zeltā. Zinu, ka ASV tiesā ar panākumiem aizstāvēji Vili Hāzneru, kuŗu nepatiesi apvainoja smagos nodarījumos.

Par šo Zelta nozīmi tiešām jūtos pagodināts, un acīmredzot to DV man to piešķīra arī par sadarbību ar Hūvera institūtu Kalifornijā, kur biju „atslēgu tu- rētājs” Daugavas Vanagu archīva materiāliem. Par to gan nekad neņēmu advokāta honorāru.

Zinu, ka savulaik, kad Latvijā vēl valdīja padomju vara, palīdzēji latviešu jūrniekiem, kas nomuka no PSRS kuģiem cerībā iegūt polītisko patvērumu Amerikā. Diezgan ris- kants pasākums, ņemot vērā, ka tas saistīts ar smagām sa- runām imigrācijas iestādēs.

Jā, palīdzēju un biju gandarīts, ka puiši tiešām dabūja patvē- rumu. Tikai žēl, ka neviens no viņiem pēc tam nav redzēts latviešu sabiedrībā. Bet – īstenībā jau to var saprast. Droši vien pārdzīvotās bailes ir bijušas pārāk lielas.Iznāca palīdzēt arī ukraiņu un lietuviešu puišiem.

Kādā advokatūras nozarē esi specializējies?

Esmu „lauku advokāts” un risinu savu klientu, galvenokārt uzņēmēju problēmas.

Kas jāsaprot ar apzīmējumu „lauku advokāts” Ņujorkā? Tavs birojs ir Longailendā, Atlantijas krastā...

Tie jau arī ir tie „lauki”, tikai tajos mīt vairāk cilvēku nekā Latvijā... Speciālizējos civillietās, kas saistītas ar viņu „veikaliem”. Savlaik praktizēju arī krimināl- lietās, bet to sen izbeidzu, jo sapratu – tiem, kas blēdās, parasti nav naudas, ko samaksāt advokātam. Pārstāju arī aizstāvību laulības šķiršanās, jo kādu- reiz kļuvu par fizisku upuri laulāto strīdā tiesas zālē – sieva lielā uztraukumā blieza ar diez- gan iespaidīgu rokassomu savam vīram, bet es sēdēju pa vidu..., atvēzienā manas brilles aizlidoja la-ta-tā. Nolēmu, ka šī būs mana pēdējā laulāto šķiršanas prāva.

Ir diezgan grūti noturēt mūsu sarunu uz „nopietnas stīgas”, bet īstenībā taču tu pavisam nopietni seko līdzi polītiskajām norisēm Latvijā, ik gadu esi satiekams ALAs kongresos, kas ir Amerikas latviešu nozīmīgākais forums. Par Latvijas polītiku – 13. Saeimas vēlēšanu priekšvakarā Laikā tika publicēti tavi partiju raksturojumi un prognozes, kas galu galā izrādījās ļoti precīzas.

Esmu sajūsmā par vēlēšanu rezultātu un to, kas šobrīd notiek Latvijas polītikā! Saeimas vēlēšanu rezultāti taču ir labāki nekā cerējām. Ir Ministru prezidents Krišjānis Kariņš (no Amerikas latviešiem!), ar kuŗu saistām lielas un pamatīgas cerības, ir Valsts prezidents, kādu Latvija tiešām pelnījusi ‒ Egils Levits!

Galvenā cerība, ko saistāt ar šiem vīriem?

Ka tiks sekmīgi risināts sāpīgākais jautājums, kas ir vienlīdz sāpīgs visā pasaulē – nevienlīdzība. Jāteic gan, ka Amerikā nevienlīdzības problēma šobrīd ir daudz sāpīgāka nekā Latvijā – viens procents, pat mazāk, kontrolē tik daudz kapitāla, ka ir bažas par to, ka tā rokās var nonākt polītiskā vara. Varas „augšgals” pelna nesamērīgi vairāk nekā tie, kas ražo materiālās vērtības, un tas ir draudīgi. Šāda plaisa ir bīstama ikvienai sabiedrībai.

Kas attiecas uz Latviju, ‒ domāju, ka vajadzētu lietderīgāk strādāt ar nodokļu polītiku. Pavisam ačgārna liekas nodokļu kārtība attiecībā uz mantojumu, no kuŗa gan vajadzētu valstij maksāt pieklājīgus nodokļus.

Otra problēma ir saistība ar globālizāciju, proti, darbaspēks aizplūst uz valstīm, kur zemāki nodokļi. Līdz ar to tajās tiek celtas ražotnes, kas vairo šo valstu ekonomisko labklājību, atņemot iespējas valstīm, kur nodokļu sistēma tiek regulēta pēc citiem principiem.

Tai pašā laikā par savu dzīvesvietu Latviju tomēr izvēlas vidusšķiras pārstāvji, piemēram, tavi amata brāļi advokāti ir pārstāvēti plašā slānī ‒ Filips Kļaviņš, Raimonds Slaidiņš, Matīss Kukainis, Zinta Jansone u. c. Justs Karlsons abus dēlus pārliecinājis dzīvot Latvijā un te veidot savu karjeru.

Man arī abi dēli dzīvo Latvijā, lai gan – es nevaru lepoties, ka būtu viņus pierunājis un virzījis. Vecākais dēls Andrejs ir IT speciālists, kuŗš strādā vairākās Eiropas valstīs, jaunākais Pauls strādā personāla atlases firmā. Tiešām nevaru teikt, ka būtu viņus mērķtiecīgi virzījis un pierunājis uz dzīvi Latvijā.

Droši vien latviskā audzināšana?

Mūsu mājās tiešām bija tāda kārtība – kad pa durvīm iekšā, jārunā tikai latviski. Latviešu skola, skauti, Katskiļu nometne – pats par sevi saprotams! Nu Minsterē gan nemācījās.

Tava un Vijas (Vija Zuntaka Bērziņa (attēlā), savulaik vadījusi ALAs un PBLA Kultūras fondus. – L. K.) klātbūtne kā ALAs kongresos, tā arī nule notikušajā Laika konferencē Rīgā liek domāt, ka esat patiesi ieinteresēti latviešu organizāciju darbā.

Protams, kā gan citādi! Vienmēr esmu atbalstījis Amerikas latviešu apvienību un aicinu ikvienu to darīt. Jo – tas ir ļoti nozīmīgi, ka latviešiem Amerikā ir sava organizācija, kas vieno, koordinē, vada. Zinu, ka domas par trimdas organizāciju lietderību dalās – ir cilvēki, kas uzskata, ka „vecās” organizācijas ir savu laiku nodzīvojušas, ka šodien „jāfokusējas” uz tiem tautiešiem, kas aizbraukuši uz Angliju, Īriju... Bet mums, kas mītam pāri jūrām joprojām ir liela nozīme, jo mēs joprojām esam gatavi balstīt un arī balstām svarīgākās nozares Latvijā – izglītību, kultūru, arī polītiku, mēs joprojām esam un būsim lieli patrioti, kas nežēlo savu laiku un naudu Latvijai. Mēs vēl daudz varam dot.

Kāpēc tomēr tikai kādi 10% Amerikā mītošo latviešu ir iesaistījušies aktīvā sabiedriskajā dzīvē? Starp citu – tie paši jau arī galvenokārt ir Laika abonenti.

Ja vien es to zinātu, tūlīt mestos kaut ko darīt lietas labā! Bet dzīves īstenība ir tāda, ka aizvien vairāk šo aktīvo, patriotisko un dāsno tautiešu aiziet Mūžībā. Vēl arī jautājumi, kas saistīti ar demografiju, ir ģimenes, kuŗās „otra pusīte” nav ar mieru saprast un piedalīties latviešu sabiedriskajās rosībās, kur jātērē gan laiks, gan nauda. Ņujorkas Operas ģildē, kur abi ar Viju darbojamies, pārstāvēta galvenokārt mūsu paaudze. Var jau saprast, kāpēc gan lai jaunie cilvēki atbalstītu kaut ko tik „tālu” kā Latvijas Nacionālā opera. Bet mūsu paaudzei tas tiešām liekas svarīgi.

Latviešu skoliņas Amerikā būtu tukšas, ja uz tām nevestu jauniebraucēju bērnus. Kurpretim baznīcā saplok draudzes locekļu skaits – jauniebraucējiem tā neliekas ļoti svarīga.

Jūsu ģimene ir Laika abo- nenti, lasītāji un atbalstītāji jau gaŗus gadus. Ko sagaidāt no mūsu 70 gadus vecās avīzes?

Turpināt, turpināt, turpināt... Un raudzīt, kā uzrunāt jauno paaudzi.

Advokāts Ivars Bērziņš intervijā Ligitai Kovtunai

Publicēts sadarbībā ar laikrakstu " Laiks"

 

UZZIŅAI

Ivars Bērziņš dzimis Rīgā, 1936. gada 29. februārī Mārtiņa Rūdolfa Bērziņa un Zentas Eleonoras Bērziņas ģimenē.Skolas pirmo klasi pabeidza Rīgā, bet otro klasi atstāja, jo 1944. gada 30. septembrī ģimene devās uz Vāciju, Pomerāniju, kur īsu brīdi Ivars gāja vācu skolā. Frontei tuvojoties, ģimene nonāca Saules un tad Špakenbergas DP nometnēs, kur Ivars turpināja iet latviešu skolā un iesaistījās skautos.

1950. gada 13. janvārī ģimene nonāca Ņujorkā, tad Saginavā, Mičiganā.

1954. gada rudenī Ivars beidza Arthur Hill High School, iestājās Michigan College of Mining and Technology, civilinženieŗa speciālitāti.

ko beidza 1958. gadā, iegūdams Strādājot par ceļu būves inženieri, studēja jurisprudenci George Washington Universityvakara nodaļā.

Jurista diplomu saņēma 1962. gadā un uzreiz tika uzņemts Virdžīnijas štata advokatūrā. 1965. gadā – Ņujorkas štata advokatūrā.

Darbojas studentu korporācijā Lettonia. Vairākus gadus darbojies ALA valdē.
No 1963. līdz 1969. gadam strādājis par advokātu latviešu uzņēmumā General Builders Corporation, ko vadīja Jānis Risbergs.

Kopš 1969. gada strādā privātpraksē.

 

 

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti