Dalies:

Dievs mums ir devis ārkārtīgi lielu dāvanu - piedzimt par latviešiem

Dievs mums ir devis ārkārtīgi lielu dāvanu - piedzimt par latviešiem
Ieva Freinberga
  • 22. Jun. 2019

LAUMA ZUŠĒVICA visu savu dzīvi ir bijusi latviete Amerikā. Un nu jau četrus gadus viņa ir Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas ārpus Latvijas (LELBāL) arhibīskape. Sarunā ar Laumu Zušēvicu - par to, kā savienot vai nesavienot savu lepnumu par latvietību ar kristietību.

Vai latvieši kopumā ir kristīga tauta?

Tas ir atkarīgs, kurā vietā un kurā vēsturiskā posmā konkrētā tautas daļa atrodas. Pirmais, ko daudzi bēgļi pēc Otrā pasaules kara ārpus Latvijas darīja - cēla baznīcas, upurēja savu laiku, talantus, līdzekļus un izveidoja draudzes. Tajās ne tikai pielūdza Dievu, kristīja, sagatavoja jauniešus iesvētībām un svētīja ģimenes. Tur arī uzrunāja latviešus palikt kopā, lai mēs nezaudētu savu valodu, saikni ar dzimteni - darīja visu, lai Latvija atkal atgūtu savu brīvību.

Lasītākās ziņas valstī

Arī Latvijā baznīca turpināja savu kristīgo darbību. Tur ticībai tika uzlikts pārbaudījums, un šis pārbaudījums tika izturēts. Šāds ticības apdraudējums, ko radīja komunistu okupācija, nebija tiem, kas atradās ārpus Latvijas, kaut bēgļu gaitās arī viņu ticība tika pārbaudīta.

Ja baznīca agrāk, trimdas gados, palīdzēja laviešiem saglabāt latvietību, kā tas ir šodien ar tiem, kas ir izbraukuši no Latvijas?

Tas aizvien vēl notiek. Tomēr esam spiesti arī reāli raudzīties uz procesiem. Dažās draudzēs mēs attīstītām angļu valodas programmu - trīs reizes mēnesī dievkalpojums notiek latviski, bet vienreiz mēnesī - angliski. Gandrīz katram mācītājam Amerikā bērēs, kristībās, laulībās vai iesvētībās ir nācies runāt arī angliski - bieži ir ieprecēti radi, un, ja negribam zaudēt šo latvieti tikai tāpēc, ka otra puse nesaprot, tad tas ir jādara. Arī Vācijā arhibīskaps emeritus Elmārs Ernsts Rozītis un citi jau sen draudzi uzrunā paralēli - vāciski un latviski, lai cilvēki, kas ar savu ģimeni ienāk latviešu dievkalpojumā, tomēr justos kā mājās.

Draudžu telpās parasti ir latviešu skolas, baznīcu centros notiek tautas deju un koru mēģinājumi - tas arī uztur latvietību. Tur viss notiek roku rokā. Dievs mums ir devis šo ārkartīgi lielo dāvanu - piedzimt par latviešiem. Tā reizē ir svētība, bet arī pienākums. Kāpēc tad ir tautu tautas, kas pasaulē ir radītas? Katrai no tām ir savas dāvanas un vērtības. Latvietim, godinot Dievu, ir svarīgi ārpus angļu valodas dot saviem bērniem iespēju runāt arī latviešu valodu un paturēt savu savu mantojumu, tautisko identitāti.

Reizēm cilvēki domā, ja viņi pēc senču tradīcijām svinēs Jāņus, Lieldienas, Ziemsvētkus, tad viņi nebūs labi kristieši.

Te jābūt uzmanīgam. Es pazīstu vairākus ļoti kristīgus cilvēkus, kas sanāk kopā Jāņos un dzied latviešu tautas dziesmas, ēd Jāņu sieru un dzer Jāņu alu, bet viņi negodina dieviņus. Viņi vienkārši mīl savu tautu, viņi arī sadzīvo ar tiem, kas nav kristieši.

Tautas dziesmas, tautas raksti un tautas kultūra taču nepieder tikai kādai noteiktai cilvēku grupai. Kristietis var būt Jāņos, un viņa ticība tāpēc nebūs apdraudēta. Ja tu automašīnas garāžā ieved savu riteni, tas jau nenozīmē, ka ritenis pārtaps par automašīnu. Ja kristietis aiziet un vēro, kā citādā veidā svin Ziemsvētkus un Lieldienas, kas patiesībā ir kristiešu Baznīcas lielākie svētki, tas nenozīmē, ka viņš uzreiz vairs nebūs kristietis.

Tas ir garš izglītošanas ceļš - izvērtēt latviešu tautas mantojumu. Un arī neaizmirst, kā brāļu draudzes savulaik veidoja tautas atmodu - ar savu ārkārtīgi kristīgo mīlestību, dziesmām un valodu - tas viss gāja roku rokā ar latvisko identitāti.

Jūs teicāt - vērot svētkus. Vai tas nozīmē, ka nedrīkst Lieldienās šūpoties vai Jāņos lēkt pāri ugunskuram utt.?

Nē, šūpošanās taču nepadarīs tevi par mazāku kristieti! Un lēkt pāri ugunskuram var katrs. Nevaru iedomāties, ka kāds apgalvotu - ja tu gribi būt īsts kristietis, tad tu nevari vairs šūpoties!

Taču, ja tas noved grēka ceļā, kad tu sāc pielūgt dievus - ar mazo burtu - un mēģini kādu vilkt prom no Kristus, tad ir cita lieta. Mums zināmi draudzes locekļi pēc Lieldienu dievkalpojuma aiziet šūpoties, jo viņiem tas vienkārši saistās ar bērnības priekiem dzimtenē, nevis ar etniskām tradīcijām, kas pārtop par kaut kādu reliģiju.

Kā Jūs vērtējat, vai baznīcā var ienākt latviešu tautastērps, latviešu tautas mūzika, tautas raksti, prievītes - Latvijas baznīcas reizēm kautrējas no tā. Tur skan vācu, franču, angļu tautas dziesmas, bet ne latviešu.

Pasaules Luterāņu federācijā nāk mācītāji, bīskapi un priesteri no ļoti daudzām pasaules valstīm, un viņu tērpi atklāj tautas rakstus, tautas tradīcijas. Viņu baznīcas tērpi, stolas ir, piemēram, ar afrikāņu vai meksikāņu rakstiem. Šie mācītāji nebaidās no tautiskā elementa, un pēc tērpiem var pazīt viņu tautību. Tā viņi cenšas uzrunāt savu tautu valodā, kas viņus sirdis atvērtu Kristum. Esmu domājusi, kāpēc latvieši to nav varējuši darīt.

Tas, ka Dievs savā dažādībā un bagātībā dod cilvēkiem dāvanas, ir pareizs novērojums - ļoti daudzas mūsu garīgās dziesmas ir ar vācu komponistu melodijām. Kāpēc gan mēs latviešu komponistu melodijas nevarētu izmantot kristīgām dziesmām? Mums ir draudzes, kas kristīgas dziesmas dzied ar tautas dziesmu melodijām. Un to mēs darām aizvien vairāk - tas uzrunā to dvēseli, ko Dievs mums ir devis, jo esam latvju tautas bērni.

Amerikas Evaņģēliski luteriskās baznīcas dziesmu grāmatā ir viena dziesma ar latviešu tautas melodiju - Kas tie tādi, kas dziedāja - ar vārdiem, kas nāk no 137. psalma: Pie Bābeles upēm sēdējam raudādami un atcerējamies Ciānu; angliski: By the Babylonian Rivers we sat down in grief and wept. Bībelē stāstīts, kā Babilonijas trimdā dzied Dieva tauta. Tas ārkārtīgi uzrunā sirdis.

Ja Kristus ir sludināts visā patiesībā, vai tad ir svarīgi, vai tavs tērps atspoguļo arī tavu pateicību Dievam, ka tev ir šī bagātība, kas tev nāk līdzi, jo tu piedzimi tajā vai citā tautā?

Tātad var lepoties ar savu latvietību un vienlaikus būt labs kristietis?

Jā, ja tu nepielūdz savu latvietību kā Dievu, bet gan pateicies Dievam par savu latvietību. Tāpēc mēs turpinām rūpēties par valodu, lai to nezaudētu, tāpēc mēs mīlam Latviju. Taču tu nedievini savu latvietību, tas nav Dievs. Kristus ir pirmajā vietā, un viņam tu pateicies, ka tev ir šī bagātā dāvana - tava latvietība.

Ja pielūdz savu latvietību, tad var gadīties, ka kāds sāk domāt, ka ir labāks nekā otrs. Paldies Dievam, reti ir tie, kas uzskata - mēs, latvieši, esam tie gudrākie, čaklākie, izglītotākie, ka maniem bērniem ir labāka latviešu valoda nekā taviem.  Ja tu esi gatavs cīnīties tikai tāpēc, lai uzsvērtu latvietības it kā pārākumu, tad tas ir ļaunums, tas ir pret kristīgās baznīcas principiem.

Kad tu sāc sevi tā izcelt, otru tiesāt, pazemot vai radi tam sajūtu - varbūt tiešām es esmu mazvērtīgāks cilvēks - tas ir cilvēka paša dvēseles rakstura trūkums. Kristietis ceļ otru, viņš nepeļ. Ja arī tas otrs ir nogrimis dubļos, tu cel viņu augšā, nomazgā un sāc atkal no sākuma.

Kur Jūs svinēsiet Jāņus?

Šogad laikam braukšu uz Latviešu centru Gaŗezerā. Tur būs arī dievkalpojums, tātad iešu arī uz to. Gaŗezera Jāņos dzied tautasdziesmas, ēd jāņusieru, bet nevienu nedievina - uzpin vainagus un priecājas, ka vasara beidzot ir klāt.

Kas Jums vislabāk patīk Jāņos?

Dziedāšana. Ļoti patīk arī ugunskurs, kaut gan tam nelecu pāri. Man patīk, ka Gaŗezerā sanāk kopā ģimenes, draugi - kādam ir telts, tur satiekas un parunā, tad iet uz nākamo vietu, kur atkal ir telts un atkal ir galds. Visi dalās ar visu, kas ir, un dzied, un vienkārši stiprina viens otru. Kā var nepriecāties, jo arī draudzība stiprina. Un tad tu nākamajā rītā ej uz dievkalpojumu.

Vai tas, ka esmu klāt Jāņos, padara mani par mazvērtīgāku kristieti? Gandrīz vienmēr ar kādu iznāk runāt arī par kādām grūtībām, sāpēm, skumjām. Un, ja tu vari tur būt klāt, lūgt Dievu un dalīties Kristus mīlestībā kopā ar viņiem, tad varbūt mans pienākums ir tieši tur būt.  

Autore: Ieva Freinberga

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti