Dalies:

​Didža Liepiņa runa par Uldi Ģērmani

​Didža Liepiņa runa par Uldi Ģērmani
  • 07. Nov. 2015

Cīnītājs pret latviešu politisko vientiesību
Didzis Liepiņš

Kad kādam kaut cik zinīgam cilvēkam jautātu, lai vienā vai divos teikumos pasaka, kas Uldis Ģērmanis ir un ko tādu viņš paveicis, tad droši vien pirmais nāktu prātā teicamu grāmatu saraksts -

– lai minam tikai Latviešu Tautas piedzīvojumus, Zināšanai, Tā lieta pati nekritīs, Pakāpies tornī un vēl daudzas citas.

Lasītākās ziņas valstī

Bet tomēr – ko tad Ģērmanis tiešām veicis? Kad šo jautājumu viņam uzdeva pazīstami Rīgas televīzijas ar organiem saistīti vīri Labvakara raidījumā kādā no Ģērmaņa viesošanās reizēm Rīgā, tad atbilde skanēja: “Es tikai mazliet, mazliet esmu gribējis iespaidot sabiedrisko domu jēdzīgā virzienā, saprotams, apzinoties, ka muļķību nav iespējams iznīcināt, to var tikai mazliet ierobežot. Uz to tad esmu tiecies.”

Bet muļķības apkarošanas pamatā taču bija cīņa par latviešu tautas tiesībām un neatkarības domas uzturēšanu trimdā pēc otra pasaules kara.


Pēc daudziem gadiem daudz kas liekas vienkārši un visi mēdz būt gudri, bet tolaik, tūlīt pēc divām smagām okupācijām nebija daudz brīvās pasaules latviešu, kas apzinātos kādu šķietami vienkāršu patiesību – latviešu trimdas vissvarīgākais uzdevums ir būt par apspiestās un krievu genocīdam pakļautās latviešu tautas balsi brīvajā pasaulē.

Tā Ģērmanis formulēja latviešu emigrācijas politisko uzdevumu.

Šo atziņu praksē īstenot nemaz nebija viegli. Tas nozīmēja atteikties no vēlmju domāšanas, no naivām cerībām uz tūlītēju konfliktu starp Austrumu krievisko anticivilizāciju un Rietumu brīvo pasauli un drīzu atgriešanos mājās – šim laimes sapnim ļāvās droši vien absolūtais vairums trimdinieku. Arī vairākas citas nepatīkamas domas bija jāizdomā līdz galam – tai skaitā apziņa, ka trimdā varbūt būs jānodzīvo viss mūžs. To varēja tikai vīrišķīgs un drosmīgs, kā arī dzelžaini racionāls cilvēks.

Būs tuvu patiesībai teikt, ka Ģērmanis bija spožāko un oriģinālāko latviešu trimdas nacionālpolitiskās domas paudēju vidū. Piebildīšu, ka ar šo apgalvojumu nav domāts pamazināt vai noniecināt citus izcilus latviešus – un, kā Ģērmaņa tuvs draugs Eduards Berklavs mēdza piebilst šādos gadījumos: latviešiem lojālos cittautiešus.

Zviedru karaļa svārkiem regulāri putekļus izdauzot, Ģērmanis iekārtojās vienmēr tā, lai liela daļa viņa talanta un darba dotu kādu labumu arī latviešu tautai un lai vājinātu "ļaunuma impēriju".
Te vietā minēt, ka Ģērmanis ilgus gadus bija skolotājs zviedru vidusskolā. Tur viņa spēcīgā personība un izcilās, plašās zināšanas nebūs palikušas bez iespaida uz skolēniem. Ģērmaņa bērēs es bija nosēdināts blakus Solnas valsts ģimnāzijas direktoram, kurš apgalvoja, ka vairāki bēru mielasta dalībnieki ir Ģērmaņa skolēni. Direktors apliecināja, ka Ģērmanim katra mācību stunda bija vesela teātra izrāde, kurai viņš bija acīmredzami rūpīgi gatavojies un kurā skatītāji – skolēni ar aizrautu elpu klausījās no zvana līdz zvanam.

Līdzīgi mēs ar aizrautu elpu esam varējuši lasīt vai visas Ģērmaņa grāmatas. Tie, kam bija ārkārtīgi retā un pat tieši bīstamā iespēja to darīt padomju nabagmājas gados, to noteikti vēl dzīvi atminēsies paši.

Ģērmanis uzskata, ka teicami iepazīts pretinieks ir daudz mazāk bīstams, tamdēļ veido pats savu arhīvu pētniecības darbam par Padomju Savienību, vienīgais trimdā lasa gandrīz vai visus okupētās Latvijas preses izdevumus, ieskaitot čekas izdoto laikrakstu "Dzimtenes Balss" un tās dažādos nelegālos pielikumus, kā arī LKP CK izdevumu "Padomju Latvijas Komunists". Ilgās padomju/krievu lietu studijas un plašās zināšanas rada lielu respektu arī zviedru sabiedrībā, un Ģērmanis ilgus gadus publicējas vairākos zviedru laikrakstos. Viņš ar laiku kļūst pazīstams kā sovjetologs, kurš savās prognozēs nekad neviļas. Prognožu pareizība neradās kādas mistiskas īpašības dēļ; tās bija izsvērtas faktu studijas, un asais, racionālais prāts, kas deva iespēju būt pārliecinātam un drošam par saviem darbiem un izteikumiem. Svešinieki to novērtēja labāk kā latvieši - vienu šādu gadījumu atminos 1997. gada decembrī, viesojoties pie Ulda Karolinskas slimnīcā, kad zviedru ierēdņi tincināja Ģērmani par Jeļcina viesošanās lietām. Gluži neiedomājami liktos, ja Latvijas ceļa vai citas kādas orientālas partijas pārstāvji varētu vērsties pie Ģērmaņa padomus un gudrības gūt, piemēram, Klintona vai citu svarīgāku valstsvīru braucienu laikā.

Vietā piezīmēt, ka zviedri sava ģeopolitiskā stāvokļa dēļ var daudz vairāk atļauties politiskas muļķības darīt nekā latvieši. Viņi it mierīgi var savēlēt Ūlovus Palmes, Stenus Andersonus, ļaut izcilajam tautsaimniekam, bet politiskajam vientiesim, Nobela prēmijas laureātam Mīrdālam iespaidot valsts politisku virzību un izdot mūsu leģionārus, lai izpatiktu ”lielajam tautu tēvam” Staļinam.


Ir gluži dabiski, ka tik gudram un bīstamam vīram kā Ģērmanim VDK segorganizācija – Kultūras sakaru komiteja ar tautiešiem ārzemēs – pievērsa īpašu uzmanību. Tā pielika lielas pūles Ģērmaņa iegrozīšanā Maskavai tīkamā ceļā. Vesela plejāde latviešu čekistu – Rimjans, Liepa, Zakenfelds, Ķezbers - viesojas pie viņa Solnas dzīvoklī un bauda Ģērmaņa ķiploku šņabi un paši savu par proletariāta naudu pirkto konjaku, dažs pat pārmērīgi. Drīz par to uzzina zviedru tāda paša profila, tik citas stājas un uzskatu ļaudis. Vēl pēc laika savas vietas zaudē daži krievu un latviešu ārējās izspiedzes censoņi Stokholmā. Vēlākos gados Ģērmanis lasa lekcijas zviedru izlūkdienesta cilvēkiem un zviedru karavīriem. (Ģērmaņa bērēs 1998. gada 22. janvārī vairāki zviedri pārstāvēja gan vienu, gan otru profesiju, un pretizlūkošanas dienesta bijušais puspriekšnieks Foršbergs teica aktierisku piemiņas runu, ko no spiegu ķērāja vis nevarēja sagaidīt.) Ģērmaņa nozīme šajās pretčekistiskajās aktivitātēs un pretpadomju sabiedriskās domas veidošanā ar saviem rakstiem, grāmatām un referātiem bija tik liela, ka okupētās Rīgas vadošie orgāni (tūlīt pēc grāmatas "Tā lieta pati nekritīs" iznākšanas) 1971. gada rudenī nosūtīja speciālā komandējumā uz Stokholmu VDK virsnieku Imantu Lešinski, kas nodod LPSR VDK izlūkošanas daļas priekšnieka Romanovska brīdinājumu par "iespējamām nepatīkamām prettautiskās darbības sekām", jo Rīgā Ģērmaņa darbība un publicētās grāmatas tiekot vērtētas kā "ideoloģiskās diversijas plāns pret PSRS un Latvijas sociālistisko republiku". Taču pēc šīs vizītes ideoloģiskā diversija tikai pastiprinājās, un drīz arī pats Lešinskis tai pievienojās, pārbēgdams uz ASV. Šai pārbēgšanā un vēlākajā Lešinska teicamajā pretpadomju darbībā liela ietekme bija Ģērmanim. Viņa rokās arī nonāca Lešinska ārkārtīgi vērtīgā informācija par VDK graušanas darbu pret latviešu trimdu Rietumos.

Jāpiebilst, ka tad, kad vairāki Ģērmaņa aprūpētāji, ķiploku šņabja dzērēji un franču konjaka nesēji bija ņēmuši nelaikā vai laikā galu (Ivars Ķezbers, Alberts Liepa, Nikolajs Neilands, saukts par tēvoci Koļu, Žanis Zakenfelds jeb Žanis Žanovičs), Dr. Ulafam Jāņsonam – Ģērmaņa satīras dubultniekam - ir bijusi iespēja izteikt savas lielās dvēseles sāpes par aizgājējiem izjustos nekrologos.

Par spīti vientiešiem un politiski naiviem ļaudīm, latviešu trimda/emigrācija bija un palika latviska un politiski bīstama gan Maskavas vīriem, gan viņu dažādiem kalpiem un atbalstītājiem Latvijā. Tur liels nopelns mazai draugu un domubiedru grupai Stokholmā – Uldim Ģērmanim kopā Liju Švābi, Agni Balodi, Vilni Zaļkalnu, Jāni Zalcmani, Brūno Kalniņu izdevās ievērojami ierobežot VDK veidojuma – Kultūras sakaru komitejas – un padomju vēstniecības izlūkdienesta darbinieku mēģinājumus apklusināt trimdu un padarīt to par paklausīgu ieroci krievu šovinistu izplānoto pasākumu veikšanai. Jau tolaik padomju darbinieki šad un tad Stokholmu dēvēja par "pretpadomju diversijas centru" – apzīmējums, kas dara godu "diversiju" īstenotājiem. Ka darbs nav bijis bez nozīmes, to apliecināja kaut vai vairāku pirmo Saeimu vēlēšanu rezultāti. Tikai ASV latviešu vairākums – un arī tikai pašās pirmajās Saeimas vēlēšanās – nobalsoja par veco orgānu darbinieku un pagātnes cilvēku partiju “Latvijas ceļu” ar ideoloģisko KP sekretāru Gorbunovu priekšgalā. Zviedrijas un vispār Eiropas latvieši nekļūdījās.

Varēja sagaidīt, ka Latvijai atjaunojoties, Ģērmaņa spējas un zināšanas ar skubu tiks izmantotas pilnā apmērā.

Tā diemžēl nenotika un Ģērmaņa nopelni un izcilās zināšanas nebija vajadzīgas nevienai valdībai. Politiskajā cīņā Ģērmaņa bīstamība orientāļu un mankurtizēto latviešu aprindās tika pienācīgi novērtēta, un Ģērmani mēģināja izsaldēt no Latvijas sabiedriskās domas veidošanas iespējām. Var teikt, ka tas principā izdevās. Izņēmumi (pa kādam rakstam, kādai intervijai vai īsai TV filmai neizdevīgā laikā, kad TV tikai retais skatās, kāda radio intervija) te neko negroza. Par šo izsaldēšanu Ģērmanis sev raksturīgajā manierē izsakās šādi: "Zinu jau, cik nīstams es joprojām esmu ne vien žipčikiem un stukačiem, bet vispār plašām mankurtizētām aprindām. ... Par U. Ģ. jau nevajagot runāt. Tā būšot vislabāk. Savā ziņā tas mani uzjautrina. Savā laikā jau turpat vai visu latviešu literatūru un historiogrāfiju "nodeva aizmirstībai". Sekas jau nu tiešām ir baigas (Filol. un filoz. fak. studenti domā, ka nacionālisms ir kretīnisms u. tml.). Taču galu galā tās ir veltīgas pūles. Ar laiku viss tomēr tiek salikts savā vietā. Un mēsli nonāk mēslainē. Žēl tikai, ka muļķi un apmautie negrib mācīties, kad iespējas tomēr ir. Dīvainā kārtā zviedri tajās aprindās, kas apkaro čomiņus vairāk klausās uz maniem "atzinumiem un piebildēm" nekā mani mīļie tautieši. Bet tā jau tam laikam jābūt."

Ir dīvaini konstatēt, ka tik izciliem trimdas intelektuāļiem kā Rolfam Ekmanim, Andrim Trapānam, Uldim Ģērmanim vieta Latvijas informācijas laukā neatradās, bet Latvijā saradās, tika godināti un cits īsāku, cits garāku laiku amatos celti tādi Rietumu latvieši, kuri pirms tam savās mītnes zemēs ne ar ko īpašu nebija izcēlušies, bet kuru darbība Latvijā ir bijusi tautai klaji kaitīga un diemžēl ne bez negatīviem rezultātiem. Lai gan okupantu galvenais stratēģiskais mērķis – apklusināt latviešu trimdu vai pat padarīt to par ieroci PSRS mērķu sasniegšanai – neīstenojās tieši trimdas aktīvāko intelektuālu darbības dēļ, tomēr plašie un neatlaidīgie čekas pasākumi zināmā mērā deva rezultātus Maskavai, jo, kā pats Ģērmanis izteicās: pieradināja trimdas vadības runas vīrus, kā arī citus "labgribas tautiešus" pie "kultsakariem" un sadarbības (kaut vienpusēji izdevīgas) ar latviešiem kaitīgiem spēkiem. Ja PBLA toreizējie vadoņi 90-tajos gados pirmajās brīvajās Saeimas vēlēšanās nebūtu solidarizējušies ar vecajiem partijas un komjaunatnes vīriem no Latvijas ceļa, tad mūsu pirmā valdība un Saeima būtu izskatījusies daudz līdzīgāka Igaunijas pirmajam parlamentam un valdībai, kuras iekšlietu ministre Lagle Pareka bija bijusī politieslodzītā, nevis VDK aprindu aktīviste. Tas, protams, atstāja iespaidu uz valsts pamatu izbūvi, un to mēs redzam arī mums neglaimojošā salīdzinājumā ar tagadējo Igauniju.



Saprotams, nevar jau gribēt, lai Maskavas mērķiem kalpojošie latvieši – vecie partijas, VDK un komjaunatnes vīri būtu priecīgi par, lūk šādiem Ģērmaņa aprādījumiem saistībā ar krievu virsnieku atstāšanu Latvijā (kur, diemžēl, lielu lomu un negatīvu lomu spēlēja arī zviedru minprezidents Bilts) un vieglu pilsonības piešķiršanu nelikumīgi ieplūdinātajiem krieviem, kas tagad novedis jau pie vecās krievu varas daļējas restaurācijas Rīgā. Kāds piemērs Ģērmaņa domām:
"Ir riebīgi lasīt 15. martā parafēto līgumu. Tādai okupantu armijas virsnieku nometināšanai atbrīvotā valstī nav precedenta starptautiskās attiecībās. Tas tad nu būtu jauns pasaules rekords šajā jomā. Tagad būtu jāplāno, kā padarīt krievu piektajai kolonnai dzīvi Latvijā pēc iespējas neērtu. Bet tas prasa mainīt mūsu tautiešu deformēto mentalitāti, atgūt latvisku pašapziņu un iznīdēt baiļu sindromu. Tātad lieli un grūti uzdevumi, bet tomēr pēc tā jācenšas."

Taču šo cenšanos, cik varēja, bremzēja daudzu nokrāsu ļaudis. Kamēr Ģērmanim izteikšanās Latvijā bija liegta, tikmēr tie paši vecie diskreditētie Stokholmas čekisti – Nikolajs Neilands un Ivars Ķezbers – pārplūdināja ēteru un presi ar saviem prokrieviskajiem dezinformācijas rakstiem un izteikām (turklāt Neilands televīzijā tautai regulāri skaidroja ārpolitiku)!

LR Ārlietu ministrija, kuru tās sākuma posmā vadīja Maskavai bezgala uzticīgs vīrs, kas arī izveidoja tās seju un kadrus, un radīja izteiktu ideoloģisku pēctecību, nedz arī tagadējais tās saimnieks, protams, nemaz nedomāja un netaisās ņemt vērā Ģērmaņa domas, kas tika publicētas ārzemju latviešu laikrakstos, kā arī regulāri bija dzirdami "Brīvajā Eiropā". Taču tiem nebija lemts parādīties arī Latvijas presē. Ir gaužām nepatīkami apzināties, ka latviešu sabiedrībai bija liegts iepazīties ar šā lielā vīra domām mūsu valsts veidošanas laikā.

Vai vēl kāds Ģērmaņa aprādījums 90-to gadu beigās: "Kopš 1991. gada esmu aprādījis, ka Maskava nevar atļauties atklātu militāru agresiju pret Baltijas valstīm. Tāda agresija izraisītu plašu un dziļu starptautisku konfliktu ar nepārredzamām sekām, neatkarīgi no tā, Baltijai ir vai nav konkrētu drošības garantiju no rietumvalstīm. Maskava to ļoti labi apzinās un tāpēc dara iespējamo, lai grautu šīs valstis no iekšienes ar savas piektās kolonnas un pašmāju mankurtu/latkrievu rokām. Maskava plaši izmanto okupācijas laikā iepotēto baiļu sindromu. Tādējādi ir radies agrāk nebijis tips – "homo trepidus" (bailīgs, drebelīgs latvietis). Bet bailes paralizē jebkādu konstruktīvu rīcību gan politiskā, gan saimnieciskā un izglītības/kultūras jomā. Šai bailībai nav objektīva pamata aktuālajā situācijā, bet krievi to nepārtraukti uzkurina gan ar ikdienišķu mutvārdu muldēšanu, gan ar visādiem rakstiem, intervijām un deklarācijām presē. Krievu vadība allaž ir bijusi pasaules čempions blefošanā, dezinformācijā un visādā muldēšanā. To vajag izskaidrot un izklāstīt mūsu iebaidītajiem tautiešiem.”

Vai neizklausās aktuāli vēl šobaltdien?

Taču Ģērmanis nebija rezignētājs un pesimists. Atcerēsimies viņa līdzinieku, vitālo un asprātīgo Dr.Ulafu Jāņsonu un pabeigsim šo jubilejas apskatu ar kādu UĢ/UJ aicinājumu:


“Spēkā joprojām ir senais latviešu dumpinieku aicinājums: "Ārā no rūpēm un no vergu darbiem!""



Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti