Dalies:

Diasporas definīcija – saliedēt vai šķelt?

Diasporas definīcija – saliedēt vai šķelt?
  • 07. Nov. 2018

Pirms nedēļas pieņemot  Diasporas likumu, Latvija ir spērusi vienlaikus pragmatisku un progresīvu soli – apzināties mobilitāti kā mūsdienu realitāti, to iekļaut savā pašizpratnē un praktiskajā  funkcionēšanā. Tas, no vienas puses, palīdz sakārtot pašas valsts saimniecību diasporas lietās, cerams, arī vedinot stratēģiskāk un ilgtermiņā efektīvāk izmantot tam paredzētos līdzekļus. No otras puses, tas rada noturīgu satvaru, lai atvieglotu latvietības, valodas un atgriezeniskās saiknes uzturēšanu ar Latviju mūsu cilvēkiem ārvalstīs, tostarp arī plānojot atgriešanos.

Šādam likumam Simtgades  gaisotnē bija jānes saliedējošs vēstījums – uzsverot nesaraujamo saikni starp uz vietas un ārpus mūsu valsts dzīvojošajiem Latvijas cilvēkiem un mūsu visu piederību Latvijai. Diemžēl likuma izstrādē šķelšanās visskaidrāk iezīmējās tieši jautājumā, kā definēt diasporu. Tas mums ir jauns “oficiāls” jēdziens, lai gan pastāvējis jau pārsimts gadu. Tas būtiskajiem un negrozāmajiem jēdzieniem “Latvijas pilsonis” un “Latvijas tauta” (Satversmes tiesas skaidrojumā par Satversmes 2. pantu - Latvijas pilsoņi un latvieši) pievieno jaunu, plašāku identitātes un valstiskās piesaistes kārtu, kas iepriekšējos neapdraud un nemaina, bet gan papildina.

Likuma izstrādē sadūrās divas teorijas – šaurāka, ka Latvijai piederīgi ir “Latvijas pilsoņi, latvieši un viņu ģimenes locekļi” un plašāka - “Latvijas pilsoņi, latvieši un citi, kam ir saikne ar Latviju, un viņu ģimenes locekļi”, šo saikni izprotot kā noturīgu sociālu piesaisti. Otro pieeju konsekventi aizstāvēja Eiropas Latviešu apvienība, un tā ietverta arī Pasaules Brīvo latviešu apvienības gadskārtējās valdes sēdes 28.septembra rezolūcijā. Kāpēc? Tam pamatā ir praktiski un juridiski apsvērumi, un kopīgais virsmērķis ir stiprināt Latvijas piederīgo iespējas kopt latvietību savās mītnes zemēs, uzturēt saikni ar Latviju un veicināt ieguldījumu tajā. 

Lasītākās ziņas

Tieši šāds ir diasporas latviešu organizāciju darbības motīvs. Šīs organizācijas nav ekskluzīvi klubi, kur pie ieejas durvīm prasīsim uzrādīt  pasi, arhīva izziņu par etnisko izcelsmi vai laulības apliecības. Mūsu lokā visaugstāk tiek vērtēta cilvēka attieksmē, darbos un sabiedriskajā aktivitātē apliecināta lojalitāte Latvijai un gatavība ar savu pienesumu iesaistīties latviešu koru, deju kopu, skolu, sporta, biznesa vai studentu klubu darbībā. Starp šiem diasporas cilvēkiem, protams, lielākā daļa ir Latvijas pilsoņi, latvieši (lai kā arī to noteiktu), viņu pēcnācēji un ģimenes locekļi. Bet ir arī cilvēki, kas neiekļaujas šajā rāmītī “oficiāli”, pat ja ir leģitīmi un jēgpilni saistīti ar Latviju.

Piemēram, starp mums ir cilvēki, kas pirms dubultpilsonības atļaušanas līdz ar mītnes zemes – visbiežāk Lielbritānijas, Vācijas vai Izraēlas – pilsonības iegūšanu ir zaudējuši Latvijas pilsoņa pasi (tostarp bijušie Latvijas pilsoņi ar lietuviešu, poļu, krievu vai citu tautību), kā arī viņu pēcnācēji ar citas valsts pasēm. Mūsu lokā ir arī Latvijas nepilsoņu bērni, kuri neatkarīgi no savu vecāku izvēlēm Īrijā mācās latviešu valodu diasporas skolās, lai varētu atgriezties un iegūt Latvijas pilsonību. Jāmin arī viendzimuma pāru dzīvesbiedri, kas Latvijas likumu izpratnē nav atzīti par ģimenes locekļiem. Un Brazīlijā un Krievijā vēl piektajā paaudzē latvisko kultūru aktīvi kopj cilvēki, kuru senči Latviju pirms simts gadiem atstāja baptistu draudžu sastāvā. To baznīcgrāmatas iznīcinātas līdz ar pierādījumiem par to, ka šie cilvēki juridiski atzīstami par latviešiem. Krievijas gadījumā turklāt pastāv dubultpilsonības aizliegums, pat latviešiem. Vācijā diasporas aktivitātēm nereti pievienojas vācbaltieši, kuri arī nereti ziedo Latvijas kultūras un vēstures pieminekļu saglabāšanai. Jānorāda arī uz Pilsonības likumu, kurā noteikts, ka persona atzīstama par “latvieti” tad, ja spēj nokārtot latviešu valodas prasmju pārbaudījumu vai latviešu valodā ieguvusi pamatizglītību – savukārt diasporā, īpaši trimdas pēcteču lokā un nu jau arī nesenāku izbraucēju bērnu vidū ir arī cilvēki, kam valodas prasmes ir nepilnīgas vai pat zudušas.

Sašaurinot diasporas definīciju, no Latvijas puses nāktu signāls par šo Latvijas atbalstītāju nevēlamību Latvijai un mūsu biedrībām. Tas mazinātu mūsu biedru un atbalstītāju loku, kā arī nostādītu sarežģītā situācijā, kurā mums būtu šiem cilvēkiem jāskaidro šādas atgrūšanas iemesli vai arī atklāti jānostājas pret tiem. Iekļaujoša diasporas definīcija ļauj diasporas biedrībām turpināt savu darbību kā līdz šim, vienlaikus nekādi negrozot Latvijas pilsoņu, Latvijas tautas un no šiem jēdzieniem izrietošo tiesību un pienākumu apjomu Latvijā uz vietas.

Otra ir juridiskā puse.  Šaurākas definīcijas aizstāvji bažījas par to, cik plašs un neskaidrs ir jēdziens “saikne”. Tas neesot līdz šim lietots Latvijas tiesību aktos, neesot praktiski piemērojams, to varot viegli ļaunprātīgi izmantot dažādi pretvalstiski tipi un pašlabuma meklētāji. Juridiski nav tālu jāmeklē, lai redzētu pretējo. Saskaņā ar tiesībzinātnieka Egila Levita skaidrojumu jēdziens “saikne” vai tam radniecīgi jēdzieni ir lietoti gan starptautiskās tiesībās (genuine link)[1], gan nacionālās tiesībās (Pilsonības likuma 1.panta 1.daļa).

Kritiķiem jāuzmanās ar to, ka, apstrīdot vai trivializējot jēdziena “saikne” juridisko jēgu, tiek vienlaikus šūpots arī Pilsonības likuma kodols. “Saikne” ir tipisks atklāts juridisks jēdziens[2], kas likumdošanā ir plaši izplatīti (arī “tikumība”, piemēram). To funkcija ir panākt saprātīgu un samērīgu rezultātu konkrētā gadījumā un to saturs, izmantojot vispārpieņemto juridiskās interpretācijas metodoloģiju, ir konstatējams konkrētā gadījumā. Tādējādi, piemēram, ANO Starptautiskā tiesa Noteboma lietā atzina, ka šai personai nav tiesību uz Lihtenšteinas pilsonības nodrošināto starptautisko aizsardzību.

Pēc analoģijas ar Pilsonības likumu, kas pilsonību 1.1 pantā definē kā “personas noturīgu tiesisku saikni ar Latviju”, piederība Latvijas diasporai raksturojama kā personas noturīga sociāla saikne, kas nosakāma, izvērtējot personas objektīvu darbību Diasporas likuma mērķu īstenošanai un subjektīvu attieksmi jeb gribu tikt saistītam ar Latviju. To, ka šāds izvērtējums ir iespējams, Latvijas likumdevējs jau ietvēris Pilsonības likumā, kas paredz iespēju to, vai cilvēks ir “latvietis”, pierādīt ar “apliecinājumu par piederību pie latviešu kopienas savā dzīvesvietā ārpus Latvijas” (2. panta pirmās daļas 3. punkta c) apakšpunkts), ko saskaņā ar PMLP skaidrojumu var izsniegt diasporas latviešu organizācija vai kopa (draudze, koris). Ja šādā ceļā ir atļauts apliecināt personas tautību, kas dod tiesības uz Latvijas pilsonības iegūšanu, ir grūti izprast, kāpēc tas nebūtu pieņemams, nosakot, vai cilvēks pieder plašākajam diasporas lokam, kas šādas tiesības nedod. 

Jāpiekrīt arī Saeimas debatēs izskanējušajam viedoklim, ka grūti iedomāties, ka pretvalstiski noskaņotas personas, piemēram, PSRS militārpersonu pēcteči vēlētos veidot diasporas tautas deju kopu tālajos Austrumos un lūgt Latvijas valsts  finansiālu atbalstu tās meistarklasēm, gatavojoties dalībai Dziesmu un deju svētkos. Un pat ja tā notiktu un ja tas slēptu kādas diversijas vai agresijas draudus, jebkurš likums ir piemērojams saskaņā ar tā mērķiem un Satversmi, līdz ar to  dod iespēju Latvijai šādu organizāciju neatzīt par leģitīmu Latvijas tiesību izpratnē. Turklāt likumu pamatnormas būvēt uz mazticamu krāpniecības gadījumu premisas ir nevēlama prakse, kas, savukārt, uztur arī sabiedrības jau tā augsto neuzticēšanos valsts varai.

Vēl viens šauras definīcijas aizstāvju arguments bija saistīts ar bažām, ka grūti nosakāms cilvēku skaits nu uz šā likuma pamata varētu pieprasīt tiesības uzturēties Latvijā un iegūt kādas praktiskas iespējas vai privilēģijas. Pirmkārt, Diasporas likumā nav radītas nekādas jaunas tiesības uz uzturēšanos,  pilsonību vai vēlēšanu tiesībām. Tās joprojām nosaka Imigrācijas likums, Pilsonības likums un Saeimas vēlēšanu likums.

Otrkārt, Diasporas likuma praktiskajā sadaļā ir ietverti divu veidu pasākumi. Pirmie ir tādi, kuru apjoms un saņēmēju loks jau ir noteikts speciālos normatīvajos aktos (piemēram, atbalsts uzņēmējdarbības sākšanai reģionos saskaņā ar MK Noteikumiem Nr. 496 “Remigrācijas atbalsta pasākuma īstenošanas, novērtēšanas un finansēšanas kārtība”, interešu aizsardzība Diplomātiskā un konsulārā dienesta likuma, Konsulārās palīdzības un konsulāro pakalpojumu likuma un Valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības likuma izpratnē) vai vēl jānosaka to grozījumos, lai stātos spēkā. Tas dod iespēju šajos speciālajos likumos specifiski noteikt, cik lielā mērā konkrētas tiesības ir pieejamas tikai Latvijas pilsoņiem vai valstspiederīgajiem un viņu ģimenes locekļiem (teiksim, tiesības vēl pirms faktiskās remigrācijas reģistrēt bērnus vispārējā rindā uz bērnudārzu – kas līdz šim bija iespējams tikai Latvijā deklarētiem cilvēkiem) vai plašākam diasporas lokam (piemēram, tiesības piedalīties starppaudžu latviešu saietos, piedalīties sadarbībā ar Latvijas zinātniekiem vai atbalstīt uzņēmēju eksportu).

Otra veida Diasporas likumā ietvertie praktiskie pasākumi ir tādi, kas Eiropas Savienības ietvaros nemaz nedrīkst būt ierobežoti pēc tautības (piemēram, attiecībā uz ārvalstu pensiju neapliekamā minimuma aizsardzību vai par sociālo iemaksu periodu uzskaiti pārcelšanās gadījumā no citām ES/EEZ valstīm). Sašaurinot definīciju, Latvija automātiski sevi pakļautu Eiropas Komisijas iebildumiem, jo Eiropas pamatbrīvību jomā diskriminēšana pēc pilsonības vai etniskiem apsvērumiem netiek pieļauta.

Visbeidzot, likumā ir nostiprināts vienlīdzības princips, kas nepieļauj kādu nepamatotu privilēģiju noteikšanu diasporai iepretim Latvijas iedzīvotājiem, bet gan izlīdzina situāciju tur, kur diasporā veidojas praktiski sarežģījumi saiknes uzturēšanai ar Latviju, ņemot vērā objektīvos apstākļus saistībā ar prombūtni (piemēram, administratīvo pakalpojumu attālināta pieejamība vai tādas pat tiesības kā Latvijā balsstiesīgajiem pilsoņiem pašvaldību vēlēšanās balsot pa pastu).

Līdz ar to gan diasporas darba praktiskā puse, gan juridiskie apsvērumi liecina, ka diasporas plašs definējums ļaus iedzīvināt šī likuma virsmērķi saliedēt Latvijai piederīgos cilvēkus, likt noturīgu pamatu latviešu valodas un kultūras kopšanai un atvieglot saiknes uzturēšanu ar Latviju, tostarp plānojot atgriešanos. Mūsu nav tik daudz, lai būvētu mūrus tur, kur tos svarīgi nojaukt. Saeima ar savu balsojumu par likumu un plašāku definīciju apliecinājusi, ka šis ir valstiski nozīmīgs uzdevums. Likuma jēdzienu saturu var sīkāk precizēt piemērošanas praksē un ar speciālo likumu normām. Ja normatīvisma pieeja tomēr liktu diasporas definīciju pārskatīt arī likumdošanas ceļā, jauno Saeimu aicināsim praktizēt ar mikroķirurģijas, ne amputācijas metodēm – rūpīgi, profesionāli un godīgi izvērtējot, kurus cilvēkus mēs vēlamies ietvert un kurus – izstumt no Latvijas atbalstītāju loka, kuri arī ārvalstīs nes Simtgades vēstījumu “Es esmu Latvija”.

[1] Nottebohm Case (Liech. v. Guat.) (second phase), Judgment of April 6th, 1955: ICJ Reports 1955 p. 4.

[2] Par atklātiem juridiskiem jēdzieniem un to interpretāciju skat. plašāk:  Egils Levits:  Ģenerālklauzulas un iestādes (tiesas)  rīcības brīvība Funkcijas likumā, piemērošana konkrētā gadījumā, kontrole augstākā iestādē un tiesā.  Likums un Tiesības, 5.sēj., Nr.6 (Nr.46), 2003.g.jūnijs, 162.-169.lpp.

Raksta autore: Elīna Pinto, Eiropas Latviešu apvienības vicepriekšsēde

Foto: Zane Bitere/LETA

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti