Dalies:

Darīt lietas, kas lielākas par tevi. Intervija ar Austrālijas latvieti profesoru Uldi Ozoliņu

Darīt lietas, kas lielākas par tevi. Intervija ar Austrālijas latvieti profesoru Uldi Ozoliņu
Latviesi.com
  • 27. Jul. 2019

Asociētais profesors Rietumsidnejas universitātē (Western Sydney University) ULDIS OZOLIŅŠ dzīvo Melburnā, Austrālijā, kaut dzimis Vācijā pēc Otrā pasaules kara, kur viņa vecāki nonāca kā bēgļi. Profesors strādā plašā zinātņu laukā - viņš ir politologs un sabiedrisko zinātņu speciālists, nodarbojas ar socioloģiju, tulkošanu, pēta valodas politiku un imigrācijas jautājumus Austrālijā.  Kā viņš pats saka - šis pētījumu lauks atspoguļo viņa personīgo biogrāfiju, jo viņš savulaik Austrālijā ieradās kā bēglis. 

Vai pēc Otrā pasaules kara latvieši daudz vairāk biedrojās un čupojās nekā tagad?

Viņu vienkārši bija daudz vairāk, uz Austrāliju vien aizbrauca ap 26 000. Protams, bija diezgan izteikti asimilācijas procesi. Daži lēš, ka asimilējas aptuveni 90 % katrā paaudzē, tātad maza saujiņa paliek. 

Lasītākās ziņas valstī

Pēdējā tautas skaitīšanā mazliet pāri par 3000 cilvēkiem Austrālijā runāja latviski. Tātad kopiena vēl darbojas. Pamīšus katrā otrajā gadā notiek Dziesmu svētki, ko mēs saucam par Kultūras dienām, un Jaunatnes dienas - tas nozīmē, ka ir vēl tādi jaunieši, kuriem interesē latvietība. Trijās pilsētās ir latviešu sestdienas skolas - Sidnejā, Melburnā un Adelaidē.

Šodienas diasporas bērni dažkārt negrib runāt latviski, viņi domā, ja mamma runā vāciski vai angliski, tad jau ar viņu var sarunāties šajās valodās, nevis latviski. Vai Tu pats labprāt bērnībā runāji latviski?

Maniem vecākiem angļu valoda bija ceturtā vai piektā valoda, taču mājās runājām tikai latviski. Tomēr, kad ar saviem draugiem gāju latviešu sabiedrībā, kur bija formāli jāuzstājas, tad runāju latviski, kad neformāli - tad angliski. 

Un pēc pusgadsimta manam dēlam, kuram ir 18, ir tieši tāpat - viņš ir bijis diezgan aktīvs latviešu sabiedrībā - kā jaunietis gājis latviešu sestdienas skolā, Latvijā ir piedalījies jaunatnes Dziesmu svētkos. Tomēr arī viņš - ja formāli kaut kas ir jādara latviski, tad viņš to dara, bet ar draugiem - tikai angliski. 

Taču svarīgākais jautājums ir, vai viņam ir interese par latviešu lietām vai nav. Kad viņš bija šeit, Latvijā, tad viņš pavisam labi ar visiem runāja latviešu valodā. Tas vienkārši ir tāds pieņemts paradums, ka jaunieši Austrālijā savā starpā vairāk runā angliski. Tomēr, kad viņi ir Latvijā, tad šie jaunieši runā latviešu valodā, viņi tiek galā ar visu - uztur sarunu utt. Protams, viņos ir ieguldīts daudz darba, lai tas tā varētu notikt. Ja vien ir interese, tad valoda sekos. 

Tad vecākiem nebūtu jauztraucas, ja bērns ar saviem latviešu draugiem sarunājas vāciski vai angliski?

Uztraukums neko nelīdz. Jāskatās, kas notiek, kad bērni ir Latvijā, kā viņi satiekas un sarunājas. 

Arī jauniebraucēji te ļoti palīdz, viņi iesaistās latviešu sabiedrībā, kaut gan, protams, ir arī tādi, kas dzīvo pilnīgi atsevišķi. Tomēr mums latviešu skolās ir daudz latviešu skolotāju, kas atbraukušas no Latvijas. Un ļoti labi, ja vēl viņām ir bērni līdzi, jo tad ir pāris “jefiņi”, kas runā latviski, un tie citi arī pēkšņi saprot, ka viņi vēl spēj runāt latviski. Tas nāk tikai par labu mūsu vietējiem bērniem, kas varētu būt jau ceturtā paaudze Austrālijā, kuriem ne vecāki, bet jau vecvecāki ir dzimuši Austrālijā. Un tomēr viņi nāk uz latviešu skolu. Motivācija rodas, ja viens ar tevi runā labā latviešu valodā, un tad tev arī ir viņam latviski jāatbild. 

Tāpēc tādi sarīkojumi kā Jaunatnes dienas ir ļoti labi - tas čupo cilvēkus. Jā, ļoti bieži viņi runās angliski vai vedīs līdzi savus austrāliešu draugus, taču tur ir latviskas nodarbības - dejošana, koris, mūzika vai kas cits. 

Austrālijā ir tik daudz latviešu sarīkojumu, bet Tu esi te, Latvijā, Vecpiebalgas 3x3 saietā. Kāpēc?

Esmu Austrālijas 3x3 padomes priekšsēdis, uzturu saikni ar citu valstu padomju priekšsēžiem un meklēju tos, kuri katru gadu Austrālijā organizē 3x3. 

Pirmais 3x3 Austrālijā bija 1983. gadā, un tad arī es sāku tur darboties. Divas reizes pats esmu vadījis 3x3. Tā lieta ir aizgājusi, tur vienmēr ir ļoti interesanti cilvēki. Kopš 1989. gada mums ir bijuši arī cilvēki no Latvijas - folkloristi, žurnālisti, vēsturnieki, populāri dziedātāji. Tas dod atkal jaunu spēku un apziņu, ka tu zini, kas notiek Latvijā. Svarīgi, ka Latvijas Kultūras ministrija atbalsta 3x3 visā pasaulē, tāpēc mēs  katru gadu varam atvest pāris lektoru no Latvijas. 3x3 mēs esam noturējuši katru gadu, tagad būs 37. reize. 

Ko cilvēks iegūst, ka viņš Austrālijā ir latvietis?

Austrālija ir viena no vismultikulturālākajām zemēm. Tas rosina cilvēkus uzturēt savu kultūru. Ja agrāk bērni dažkārt slēpa, ka viņi sestdienās iet uz latviešu skolu vai daudz par to nerunāja, tad tagad viņi pavisam atklāti runā par savām saknēm. Skolotājas skolās interesējas, no kurienes tu esi un kāds ir tavs stāsts, jo dažādība ir ļoti liela - sakarā ar migrāciju un bēgļiem. Tas ir pavisam normāli, ka tu dzīvo Austrālijā, bet nāc no citurienes un runā citu valodu. Te atļauta arī dubultpilsonība. Tāpēc Austrālijā ir ļoti laba vide, kur būt latvietim. 

Latvietība ir tava garīgā un materiālā saite ar citu vietu un citu vēsturi. Kaut arī es pats Latviju pirmo reizi redzēju tikai 1989. gadā, kad man bija 41 gads, jo nebija ceļošanas iespēju, tik un tā es visu laiku biju par to interesējies. Un, ja mans zināšanu lauks ir politoloģija, sabiedriskās zinātnes un valodas politika, tad kā gan es varētu neinteresēties par Latviju! 

Kad Latvija atguva neatkarību, tad visi vārti bija vaļā. No Austrālijas, kam vien ir kāds sakars ar latvietību, kuri sevi uzskata par latviešiem, visi brauca uz Latviju. Es gandrīz nevienu nepazīstu, kas nav bijis Latvijā, un bieži vien atkārtoti. Un tad jau bērni un mazbērni arī nāk līdzi. Cik no viņiem tas interesēs, to laika gaitā redzēs, bet saites cilvēki grib uzturēt, jo Latvija ir interesanta vieta. 

Kādi no Austrālijas izskatāmies mēs, Latvijas latvieši?

Gandrīz normāli (smejas). Pirmajos neatkarības gados bija jāpierod, ka te valda puķu kultūra - kad gāja ciemos, tad nesa puķes. Es biju tāds izlecējs, nesu pudeli vīna. Tad vietējie domāja, ka īpatnēji jau tas ir, bet tā kā biju ārzemnieks, tad tad viņi piedeva. 

Tomēr, nopietni, runājot, ir pienācis laiks arī saprast, kā padomju okupācijas gadi iespaidojuši tautu un mentalitāti. Pirmajos gados tā dzīves pieredze bija tik ļoti atšķirīga, ka bija jāziedo laiks, lai varētu savstarpēji saprasties. Un cilvēki arī ziedoja šo laiku. 

Turklāt, ja te, Latvijā, ir draugi, kolēģi vai ģimene, tad saknes ir dziļākas. Tie nav tikai radiņi vien, bet kā man - kolēģi, ar kuriem kopā esmu strādājis universitātē, Zinātņu Akadēmijā, kopā ar viņiem esmu publicējis darbus akadēmiskā laukā utt., tāpēc man vabūt tās saites ir dziļākas nekā citiem. Tomēr ir arī tādi, kas ir pārcēlušies uz šejieni no Austrālijas. Tas ir liels solis, un viņi to ir spēruši. 

Vai Tev pašam ir gandarījums un lepnums, ka pats esi roku pielicis pie tā, ka kāds ir atgriezies pie latvietības?

O, jā. Lepnums ir ļoti svarīga lieta. Lepnums par to, ka cilvēki ir darījuši ko tādu, kas ir lielāks nekā viņi paši. Esmu strādājis latviešu skolā, ilgāku laiku vadījis 3x3 un arī zinātniski rakstījis un publicējis kopā ar kolēģiem par valodas politiku. Jā, par to tiešām ir gandarījums. 

Kādu laiku vēl strādāšu Austrālijā, bet nākotnē ceru vairāk laika ziedot Latvijai un latviešu lietām, jo tas rada lielāku gandarījumu nekā tas, ka tu esi kaut ko sasniedzis savā profesijā Austrālijā. 

Uldi Ozoliņu satiku 3x3 saietā Vecpiebalgā. 

3x3 ir saieti visu vecumu latviešiem no visiem kontinentiem, lai padziļinātu un paplašinātu latviskās zināšanas; stiprinātu latviskas ģimenes; sekmētu latviskas draudzības un veicinātu latvisku kopības izjūtu. Paldies 3x3 par iespēju intervēt ārzemju latviešus!

Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild portāls Latviesi.com

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti